Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[kraist]

Fels beidzot nomierinājies pastijās un Leilo. Paklau tu mazliet aptracis nēsi? Jā man mazliet galva ir tāda nonormāla mazliet, bet tās meitenītes tur jau sen vairs nav nezinu, kur viņa palika un kad atkla uzradīsies. bet tajās telpās viņas sen vairs nav. Tad viņš mazliet pastijās uz BimBo A tev tagad pagaidām būs jauzņemas vairāk vai mazāk visu šo cilvēku vadība. un vēl ko teikšu nekad nesastingsti kad tev paliek bail. Bet gan atgūsti vadību pār situāciju. Tad Fels tur pat apsēdās un mēģināja mzliet iemigt.

[Nimue]

Durvis atvērās vienlaicīgi atkal ieslēdzoties spalgai signalizācijai.

Aiz tām bija garš, metrus divus plats gaitenis ar izliektām apaļām malām. Šķita stikla - bet aptumšotas, šobrīd necaurspīdīgas, cik tālu skats sniedzās - un tas paslēpās kaut kur tālu tumsā. Vienīgi zaļas bultiņas abās gaiteņa malās skrēja uz priekšu, prom no apaļās telpas ar zirnekļiem-apkopējiem kastēs pie sienas, steigā pamesto nekārtību telpas vidū un ekrāniem, ar dīvainajām sekvencēm.


Dažiem šķita, ka dzird tālu soļu dipoņu, bet būt pārliecinātiem par to šajā troksnī nebija iespējams.

Monitors ar spēļlaukumu bija pa labi no durvīm, pa kurām ienācāt, apmēram pa vidu starp tām un nākamajām. Durvis, ko tagad atvērāt, ir pa labi.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 12.03.2007 16:36

[Ausminta]

Ieslēdzoties signalizācijai, Kerra nepatikā novaikstījās. Taisni signalizācijas kā reiz pietrūka. Kādu kukurūzas sargu... Ātri paskatījusies ap stūri un atviegloti konstatējusi (šobrīdēju) dzīvu un arī droīdisku būtņu neesamību aiz tā, viņa strupi nokomandēja - Lasamies prom, - Sažņaugusi plaukstā dunci, spēra soli tumšajā gaitenī un, izstieptu kreiso roku gar sienu slidinādama, sāka piesardzīgi virzīties uz priekšu.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 12.03.2007 15:56

[dark_one]

Rēllu vārgums un apjukums bija mazinājies.
P'gnirst skumīgi paskatījās uz Aleu un paraustīja plecus. "Neņem ļaunā, es neko vairāk palīdzēt nevaru, neatšķiru tās zāles nemaz. Reizēm apstākļi ir spēcīgāki par mums." Tad veltīja izteiksmīgu skatienu Felam. Zilajās acīs bez grūtībām bija redzams, ko viņš domāja par šo te. Nicīgs, nekam nederīgs knislis. Ja skatiens spētu nogalināt, tad milzīgs papēdis tagad saspiestu iesnaudušos Felu.

Tad uzmanīgi sekoja Kerrai, cenšoties gaismas trūkumā kaut viņas muguru acīs paturēt.

[Roviela]

Alea ieraudzīja, ka vienas durvis atveras, un daži jau dodas uz turieni. Viņa saņēma spēkus, cik to vēl bija atlicis, un neko nedomājot, gāja turp.

[Nimue]

Siena tikko jūtami sprakšķēja un sīkie matiņi uz Kerras rokas elektrizējās - kā mēdz gadīties, kad pieskaras televizora ekrānam, kas izslēgts pēc ilga darbošanās laika. Ja vēl kāds pieskaras sienai, viņi sajūt tieši to pašu.

Pēkšņi gludā siena kļuva mitri gluda un slidena. Vēl viens solis un Kerras kāja atdūrās pret kaut ko mīkstu - augstumā apmēram līdz ceļgalam.

[Ausminta]

Pirmajā brīdī Kerra no sienas plaukstu tramīgi atrāva. Tomēr nekas bīstams. Statika. Viņa turpināja ceļu. Kādu laiku.
- *****, kas par... -
Kerra viegli pabukņīja šķērsli ar kāju. Ē... Tad pieliecās un aptaustīja.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 12.03.2007 16:35

[dark_one]

P'gnirts apstājās un centās saskatīt kaut ko priekšā.
"Kas tev tur ir?" viņš piesardzīgi apjautājās, vēlreiz pametis acis atpakaļ, kas notiek ar Aleu.

[Ausminta]

Vispirms pirksti sajuta īsiem matiem klātu pakausi, skaustu, kailu, pavēsu muguru. Kakla artērija ... nepulsēja. Par to, kas bija lipīgā viela uz pirkstiem, diez vai bija jāizdara daudz minējumu. Kerra atrāva roku.
- Cilvēks... Vīrietis. Rādās, beigts. Drēbju nav. Ka tikai nav viens no tiem ... - Kerras balss izklausījās dīvaini aizžņaugta. - Ejam. -
Uzmanīgi apgājusi ķermeni, Kerra atsāka ceļu uz priekšu pa gaiteni. Riebīgā jutoņa neatkāpās - nē, tā tikai auga augumā. Tad viņi izbēg. No tām ... burkām. Un pēc tam viņiem griež rīkles... Kerra klusām nolamājās, bet labāk no tā nekļuva.

[Roviela]

Alea pieklumburēja tuvāk.
Cilvēks? Beigts? viņa ieteicās.
Izlaidiet ārā droīdus, citādi būs sērga, mēs būsim pagalam, meitene turpināja bezemociju balsī. Emocijām spēka nebija. Īsi, lietišķi, sausi. Tas skanēja briesmīgi, bet... viņai šķita, ka vienīgais iespējamais risinājums.

[Piligrims]

Pēc Fela vārdiem un pārējo reakcijas BimBo pilnīgi apjuka. Mans, lai gan šos indivīds, kas rauj katrs uz sav pus, mans, kurš pac ir stumjams un bīdams un nekad nav komandējs nevien būtn, kam intelekt ir lielāk par 1/10 no manēj. Tur nekas nevar sanākt, mēs ir elle ar vis svēto dziesm grāmat. BimBo apsēdās uz grīdas un nolika sev priekšā nevienam nevajadzīgo ieroci. Viņš vēl varēja izdarīt ko pats, kas pat pārspēja viņa iespēju robežu (paša, vai sabiedrības nospraustu), bet vadīt citus, tas nu bija pilnīgi pretēji visai viņa dzīves pieredzei un spējām. Viņam līdz šim vienmēr ir izdevies iekārtoties daudzmaz ērti, kāda stiprāka paēnā. Uzņemties šādu atbildību viņš nebija gatavs.
Ej tak tu bekot!, viņš norūca uz Felu. Vai kac to stroķ ņems, vai neņems? Ja nu mums uzbrūk?

[kraist]

Fels pēc Bimbo vārdiem piecēlās un piegāja pie viņa Paklau ja tu nemēģināsis tad arī nekad to nevarēsi izdarīt. Jo vairāk tu zināsi jo labāk būs tev un apkārtējiem un jo stiprāks rakstur jo vieglāk komandēt. Tad Fels gāja uz izeju. Paklau beidzat tak tur ākstīties un turpinat ceļu. Nu ir cilvēks beigts, bet ja arī infekcija sāksies tad mēs jau no šejienes sen būsim prom. BimBo celiesa un ejam pagaidā paturi pie sevis ieroci, kad vaidzēs es paņemšu. Fels iegāja iekšā tumšajā telpā un devās uz priekšu.

[dark_one]

Rēllu P'gnirts brīdi pavēroja guļošā ķermeņa aprises, pret blāvajām bultām grīdā.

"Bink? Dakterīt?" viņš centās pārkliegt sirēnu. Tumsa noslēpa viņa sejas izteiksmi un acu skatu, bet balss un sirēnu maisījums neļāva uzminēt balss nestās emocijas.
"Nāciet labāk šurp. Meitenes sola pārgrieztu rīkļu epidēmiju. Gan jau bailēm vēl laika pietiks."
"Bet tu!" viņš uzšņāca Felam, kas steidzās garām. "Ja vēl kaut tikai reizi draudēsi kādam no savējiem, nožēlosi. Neliec man uzskatīt, ka bez tevis prom tikt būs vieglāk."

[Ausminta]

- Kā tad, sērga, - Kerra apsviedusies nošņāca. - Lai viņi kaut visi te apsprāgst, sekvencionālie kukurūzu modificētāji. Nu, kas būs? Kustēsies vai nē? -
Kurš te nepārtraukti nodarbojas ar superidiotiskām ākstībām?? - pie Fela uzpūtīgā komentāra Kerrai pat vārdu aptrūkās. Tos viņa, nicīgi saviebusies, arī īpaši necentās meklēt.
- Somā pie dakterīša vēl jābūt trijiem dunčiem. Tas tā, ja kādam metodika iepatikusies, - un, sažņaugusi plaukstā savējo, devās uz priekšu.

[Nimue]

Fels bija pasteidzies vairākus metrus garām pārējiem, gaitenis vēl šķita garš, un arī pārējo stāvi vairs īsti saskatāmi nebija.
Tad pēkšņi kaut kas viegls pieskārās viņa galvai un pārslīdēja pār pakausi.

Aukla. Striķis. Vads. Nu, kaut kas šņorveidīgs, nepilnu centimetru diametrā. Paskatoties uz augšu, no kurienes laikam jau tas 'kaut kas'karājās, melnajā zaļo bultu izgaisotajā ne-gluži-tumsā spīdēja kas neliels un apaļš. Kā liela acs vai neliela bļodiņa.

[Roviela]

Alea, neko vairāk neteikusi, turpināja palēnītēm iet uz priekšu neskrienot un netpaliekot. Viņa centās iet pa gaiteņa vidu, neskaroties ar rokām pie sienām. Žēl, ka droīdus neviens neizlaida ārā... Pašai viņai iet atpakaļ īsti nebija spēka.

[kraist]

Fels pastijies uz augšu mēģināja sataustīt to, kas tur īsti bija un tad mēģināja viņu izdabūt no turienes laukā.

[Nimue]

Būkš. Būkš. Būkš..... Bams!

Fels lēkāja un centās aizsniegt kas-nu-tur-augšā-bija. Kad beidzot izdevās saprast tā apveidus un pieķerties tam ar visu svaru - karāties nevajadzēja ilgi, mazliet diegu strinkšķoņas un drīz vien tas atradās uz grīdas.
Pareizāk sakot - uz Fela.

Droīds. Pusotru metru augsts, apaļīgs, ar vienu lielu spožu aci. Tumsā gan neko daudz saskatīt nevarēja, bet aptaustīt jau var vienmēr. Un ja nu redzētu, tad izskatījās droīds apmēram tā.
Pēc visa spriežot - būs bijis pie griestiem piesiets. Ačgārni.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.03.2007 18:57

[Piligrims]

Nē, šitos mūdžs nevien nevaig vairs laist āra. Vismaz manējs to noteikt vairāk nedarīs. Nodomāja BimBo par Alea priekšlikumu, kurš atskanēja no tumšā gaiteņa. Pēc Fela uzrunas BimBo jutās vēl sliktāk. Ar man galv ar laikam kaut kas nav ritīg, es nespēju saprast šo cilvēk un tas ir nepatīkam un bīstam. Pēc Rēlu sauciena, Binks sapurināja galvu un paņēma ieroci. Nevarētu teikt, ka Binks pilnīgi neprata rīkoties ar ieročiem, taču nekāds profesionāls karotājs viņš nebija, arī mērķēšanas precizitāti un reakcijas ātrumu varēja vēlēties krietni labāku, tāpēc viņš neuzskatīja sevi par cienīgu glabāt grupas vienīgo reālo ieroci. Nu, bet ja neviena cita nav...BimBo ar ieroci rokā devās tumšajā gaitenī pakaļ jau tur esošajiem biedriem.

[Ausminta]

Pirmajā brīdī pustumsā Kerrai rādījās, ka pa priekšu aizskrējušais varonis negaidīti ir iesaistīts mežonīgā cīniņā. Sažņaugusi dunci, aizturējusi elpu, viņa lavījās tuvāk ... Otrajā brīdī lēkāšana augšup lejup jau rādījās ... ērmota. Tam sekoja būkšķis.
Kerra metās tuvāk. Un sāpīgi atdauzīja apakšstilbu pret metālu.
Kaut ko sirēnas gaudoņā nesadzirdamu purpinādama, Kerra satvēra To-kas-bija-uzgāzies-virsū-Felam-un-laikam-bija-droīds un novēla nost. Aptaustīja.
- Plēsīgs tā kā nerādās. Kaut kāds galīgi salāpīts. Nāk šu', kas te droīdus pazīst. -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 14.03.2007 10:26