Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[kraist]

Leilo ja tu nebeigsi šito tad es tevi tūlīt pat nogaliunāšu. Tev skaidrs.

Fels patijās uz viņu ar ļoti nopietnu skatienu.

[Ausminta]

Neko sev, stimulatori dejotājai. Sliktākajā gadījumā ... Tomēr analgētiķi, pat, ja pārdozēti, diez vai bija tik bīstami. Kerrai apsverot šo dilemmu, skuķis jau bija paguvis pazust no redzesloka, vienlaicīgi gan dzirdes lokā paliekot fiksējamiem visai īpatnējiem tektiem. Ak nu jā, galva esot meitenītei cietusi. Kerra ātri vien nokļuva kvadrātveida telpā.
- Kas, atkal lēkāt gribas? Nu ka mierā! - Kerra piesteidzās Aleai klāt. Tālāko apturēšanas darbību gan viņa neveica - jo ieskatījās caurulē.
- Mazais?! Kā tu tur... -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 26.02.2007 13:46

[dark_one]

P'gnirts toties ļoti izbrīnīti un pētoši paskatījās uz Felu. Pēc tam uz BimBo un, īsu brīdi, aizskrējušās Kerras virzienā.
Vai es kaut ko būtu palaidis garām? Viņš mums ir kaut ko nodarījis?

[Nimue]

Bērns pasmaidīja Kerrai un norādīja skatīties uz augšu.
Paskatoties, Kerra tur ieraudzīja, ka Alea mēģina aizsniegt metāla kārbiņu pie griestiem, no kuras gar sienu notecējis sarkans, biezs šķidrums. Tāds pats, kā šur tur uz skrūvēm.

[vargr]

Leilo uz acumirkli sastinga ar stiklainām acīm, nopurināja galvu un paskatījās uz Felu. — Es arī pirmajā reizē labi dzir... —, viņa sejā atausa sapratne. — Ak tā? Ak draudēt? Bet paši ko, bet paši? Pa svešām galvām vien, ja? — Leilo dusmās sagrāba gungāņa roku un grūda no sevis prom.

[Nimue]

Jā, Leilo pietika spēka, lai izrautos no gungāņa sāpošo roku skavām. Tik, cik apkakles vīle pašķīda.

[Ausminta]

Kastīte un tā dīvainā žerga?
Pirmajā brīdī Kerrai gribējās bezceremoniāli nocelt skuķi no sienas, pirms viņa ir no tās novēlusies, šoreiz laužot sprandu, bet beigās izšķīrās par variantu divi. Ja reiz tik ļoti pati grib rāpaļāties.
- Kāp virsū. - viņa stabili nostājās un izstiepa saāķētas plaukstas, ar acs kaktiņu turpinot šķielēt uz lūkā sēdošo bērneli.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 26.02.2007 14:29

[Pūķēns Sāra]

Nirts bija stipri apjucis, visi kaut kur skraidīja, kaur ko darīja, tas jau lēnām atgādināja kādu trako saietu, kur visi dara, kas ienāk prātā. Tad vēl jaunā sieviete, kura bija nogāzusies, nemaz nelikās, ka kritiens būtu īpaši veiksmīgs, bet gan jau krītot no tāda augstuma vajadzēja pateikties, ka tik vien. Vīrietis nevarēja izdomāt, kur iet, ko darīt, tas viss bija pārāk daudz.
Nirts klusām iegāja telpā, kurā atradās Kerra un Alea, Vai jums var kā palīdzēt? Viņš viegli saraucis pieri jautāja, viņš nemaz nebija pamanījis bērnu un nemaz nelikās, ka pamanīs, bet skatiens gan bija pievērsts Alea. Kur viņa savā stāvoklī lien? Nu gan traks skuķis!

[Nimue]

Ja īpaši trubā neskatās, uz Aleu un Kerru neklausās, tad tā pats no sevis tas bērns nepamanās. Gana dziļi, gana neuzkrītoši sēž.

[Roviela]

Vīī! Alea iespiedzās. Cik jauki, Tu arī viņam palīdzēsi, vai ne?
Viņa skapījās uz leju tā, itin kā uzreiz taisītos apkrist Kerrai ap kaklu un to nomutēt, pati pēc tam atkal ievaidoties, bet akrobāte jau sāka pierast pie mūžīgi sāpošā sāna, un tik ļoti to vairs neņēma vērā.
Es kāpšu augstāk!
Viņa ielika pēdu Kerras saliktajās rokās, lai tiktu augstāk, pati rūpīgi turoties ar rokām plākšņu spraugās. Otras pēdas pirkstus viņa grasījās aizķeksēt aiz plāts malas.

[Nimue]

Kastīte šķiet tikai pielīmēta, nevis pieskrūvēta. To var noraut, bet jārauj ar abām rokām, ar spēku. Biezais šķidrums ir lipīgs - kas arī bija gaidāms. Kerra tur visai ļodzīgi, atbalsts sienā - pavājš. Galvas skaidrība un līdzsvara uzticamība joprojām apšaubāma.

OOC: Zinu, ka gribās skriet, bet pagaidīsim Nirtu vismaz līdz vakaram.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 26.02.2007 15:42

[Ausminta]

Ar pretsāpju laikam nelīdzēs. Bet to pēc tam.
- Jā, stāvi blakus, pieturi un pieskati, - Kerra strupi nokomandēja Nirtu. - Tur augšā kāds kārtējais depozīts, gribam dabūt. -
Gan jau kaut kas pietiekoši pretīgs, kā viss te bija - pretdabisks, neloģisks, pretīgs.

[Roviela]

Alea ieķiķinājās. Vai tas ir sīrups? Zemeņu sīrups? Sagrāba kastīti ar abām rokām.
Bērnam vajag kastīti ar sīrupu! Es kritīšu! Ķeriet mani! balss skanēja nedabīgi līksmi.
Negaidot, kad tie tur, apakšā, būs sagatavojušies, viņa rāva. Uz leju, nevis perpendikulāri nost no sienas, iekaroties guvumā ar visu savu nelielo svaru.

[Pūķēns Sāra]

Nirts pamāja un sekoja Kerras norādījumiem. Viņš nostājās blakus Kerrai un neīpaši veikli pieturēja Alea, nu vismaz cik viņš viņu varēja pieturēt, jo kā ne kā viņa šobrīd bija pietiekoši augstu, lai viņu tā vienkārši nevarētu noturēt. Kas pa bērnu? Vīrietis uzdeva platonisku jautājumu, jo kaut Alea bija stipri sasitusies, kaut kas lika domāt, ka tomēr bērns nav pieminēts nejauši.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 26.02.2007 16:06

[kraist]

Paklau mums nav laika ar tevi te ķēmoties Leilo. Tāpēc vai nu tu nomierinies un izbeidz šito visu un mēs visi tinamies prom, jo šeit ilgāk mēs vairs nedrīkstam uzturēties, mēs šeit esam kā žurkas slazdā. Fels pēdējo reizi paskatijās uz Leilo un gāja skatīties kas notiek citur.

Kas te notiek? pastijies un Kerru, Nirtu, un Aleu kas kaut ko rāva nost no griestiem. Vienā mirklī pastijies kurp mazliet šķielē Kerra pastijās un Ventilācijas šahtā kaut ko saskatija. Piegājis klāt saprata ka tas ir taa meitēns kas iepriekš bija kupolveidīgakjā telpā, kad visi bija ieslodzīti.

Klausaties darat to pēc iespēkas ātrāk, Nav mums daudz laika. mums no šejienes jātiek cik drīz vien ātri ārā.

[Nimue]

Aleas krūškurvis ļoti iesāpējās. Un arī reibonis atkal bija jūtams.
Nebeidzami īsu brīdi viņa karājās, pieķērusies pie kastītes, nedaudz slidenas, bet ja pamēģināja pieķerties tā.... Nepatīkama skaņa, nagiem gar metālu strīķējoties, bet satvēriens bija.

Un tad viņa nokrita, ar visu kastīti. Nokrita diezgan mīksti. Tikai krūškurvis - tas cītīgi centās iestāstīt, ka elpot pilnīgi noteikti nevajag. Elpošana sāp. Elpot ir slikti. Strīdējās ar smadzenēm, kas bļāva, ka plaušas neelpojot gana daudz, vajagot ieelpot dziļāk. Un izklepoties, noteikti izklepoties.
Metāla kārba bija pavirši, steigā aizmetināta - no plāksnēm līdzīgām uz sienas esošajām, tikai plānākām. Tās divas malas bija klātas ar kaut ko pārstiklotiem sveķiem līdzīgu - laikam jau ar to kārba bija pielīmēta, un turējusies labi, pirms Aleas svars saistvielu no griestiem un sienas norāva.
Vietām kārbas šuves bija vaļā, un kā reiz pa tām vietām ad arī sūcās tā sarkanā, biezā, lipīgā viela. Pārāk bieza asinīm. Aleas minējums bija daudz tuvāks patiesībai.
Kārbā kaut kas grabēja. I pēc saplēstiem stikliem, i metāla pret metālu.

Kad sakritušie Nirts-Kerra-Alea beidzot bija spējīgi atkal paši paskatīties uz ventilācijas tuneli un netraucēt to darīt Felam, bērns no tuneļa bija kaut kur nozudis.

[vargr]

Lēnām, pavisam lēnām, sāniski un aizdomīgi blenžot uz gungāni, Leilo ar muguru pret sienu pietuvojās no sienas izbraukušajam skapim. Viņš pielika skapja sienai plaukstu un, šķiet, klausījās. Tad atkal nopūtās, satvēra rokturi un atrāva durvis, pats atlecot pāris soļus izejas virzienā.

[Roviela]

Aleai acis bija plati vaļā, un mute arī, kastīti viņa izlaida no rokām. Bērns bija piemirsies, viņa skaļi cīnījās pēc elpas, kuru bija tik šausmīgi grūti ievilkt. Kad elpa bija nedaudz dabūta, tad sāpes liedza ievilkt to dziļāk, bet kakls gribēja tapt iztīrīts par katru cenu. Kā jau parasti tādās reizēs, no acīm sāka plūst asaras. Tā nebija īsta raudāšna, nē, vienkārši deguna liekajam slapjumam nebija kur palikt.
Viņa gulēja zemē un gārdzoši velkot elpu izmisīgi ne īsti klepoja, ne krekšķēja, pa vidu ievaidoties.

[Piligrims]

No pēkšņā rāviena un Leilo glumās, bet pietiekoši konsekventās rīcības, ignorējot draudus, BimBo apjuka. Nebija arī Kerras atbalsta, viņa atstāja kaujas lauku, pametot Binksu vienu ar šo šaubīgo un glumo tipu. BimBo paskatījās uz Felu, vai tas nevarētu uzņemties situācijas vadību, jo pats bija iebraucis pilnīgi svešos ūdeņos un nu nezināja kā iziet no situācijas. Te bija jāizrāda iniciatīva un jāuzņemas pilna atbildība par savas rīcības sekām, bet tas bija pilnīgi pretēji viņa raksturam. Ja pirmajā mirklī tā bija impulsa vadīta rīcība redzot šo ķidātavu un automātiski pierakstot Leilo tās saimnieka, vai vis maz aktīva pakalpiņa lomu, plus vēl Kerras psiholoģiskais atbalsts, tad tagad visa atbildības nasta gūlās uz viņa pleciem.
Redzot, ka Leilo kaut ko aizdomīgu dara gar skapjiem, un pārējie ir aizrāvušies ar citām lietām, BimBo beidzot izšķīrās par rīcību – viņš lēca un ar visu sava raženā 2m garā auguma svaru uzklupa Leilo, aptverot to ar rokām un abi nogāzās zemē. (daudzcitušās rokas bija spiestas izturēt arī šo pārbaudījumu). No trieciena mazliet apdullis un no nežēlīgajām sāpēm rokās BimBo ierēcās: Ej, aiziet, kāds paskatās , ko tas Leilo tur ķimerējās gar skapjiem! Guļot zemē un stingri turot Leilo, Binks izjuta zināmu morālu atvieglojumu, paveikts tas bija, ja arī Leilo rīcībā nebūs nekā bīstama, viņš samierināsies ar ienaidnieku uz mūžu, bet, ja viņš ir bijis nopietns drauds visiem, tad kaunēties nebūs par ko, galu galā mēs šeit neesam augstdzimušo jaunavu izglītības iestādē, bet svešā naidīgā teritorijā, kur katra kļūda, vai vieglprātība var maksāt dzīvību.

[Ausminta]

Brīnišķīgi. Izcili.
Kerra pieslējās sēdus, un, klusām lamādamās - par kritienu, apdauzīto sānu un stulbo skuķi, atbalstīja sēdus pret sienu arī Aleu, lai tā neaizrijas klepojot, nokomandēja Nirtu meiteni pieturēt (un nevis aiz ribām!!). Tad izvilka no somas ampulu ar analgētiķi, injektoru un iepildīja. Koncentrācija nezināma. Parāvusi uz augšu Aleas piedurkni, viņa iedūra injektora adatu apakšdelmā. Uzmanīgi pabīdīja virzuli. Jā, tāpat ar pirkstu. Pusi no iepildītā. Izrāva adatu. Un gaidīja rezultātu.
- Jā, tu pilnīgi droši drīksti ātri ātri izlauzt to ventilatoru un izvilkt sī ... -
Izgaisis. Atkal.
- Pie izlauztajiem ... - Kerra norija siekalas. Tas jau sāka izskatīties pēc kaut kā, ko viņa negribēja zināt.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 26.02.2007 21:13