Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Ausminta]

Pie baltsvārča līganā rokas vēziena un "negribi mani aizskart" kātiņača virzienā Kerras sejas izteiksme piepeši krietni izmainījās. Tā vairs nebija īdzīga vai aizdomīga. Tā bija ārprātā nikna - vai varbūt šausmināta? Nākamā darbība pēc blenzšanas bija pamatīgs zvēliens pa dakterīša krūtīm.
- KO TU TUR TIKKO DARĪJI?? - Par kliegšanu to pat vairs nevarēja saukt - tā jau bija aurošana. - Bērneļu auklētājs atradies! ... Smadzeņu skalotājs .. prātiņu skrūvētājs! -
Kodīdama lūpu, Kerra žņaudzīja dūres - nevarēja īsti saprast, vai viņa labprātāk zveltu Leilo vēlreiz, un šoreiz pa seju, vai labāk laistos no viņa prom labi drošā attālumā.

[kraist]

Ta iedod zales kas viniem butu nepieciesamas. Fels mazliet neiecietiga balsii to pateica.

Visi ejat uz otru izstabu un meginat tikt gala ar ventilatoru lai var tikt beidzot laukaa. Kera iedod man to vibro asmeni. es gribu mazliet vienatne ar vinu parnaties.

Fels stingri noskaldija.

[vargr]

Otrā kapsula atsitās pret grīdu un Leilo smagi nokrita dīvānā, no kura tikko bija piecelts. — Par ko? — viņš raudulīgi iekliedzās. — Es neko neizdarīju. Man vienkārši neizdodas! Vēl nekad nav izdevies!
Viņš apklusa, dziļi ievilka elpu, aizvēra acis un sāka murmināt, — Dusmu nav, dusmu nav, dusmu... — bet pēc Fela vārdiem zibenīgi noripoja no dīvāna un rāpus izšmauca zem operāciju galda. Otrpus galdam Leilo pielēca kājās un izpleta rokas.
— Es nevēlos nevienam nodarīt pāri, bet brīdinu, ka protu sevi aizstāvēt!

[Ausminta]

Nācās atzīt, ka pekstiņu taisītājs uzvedas krietni par histērisku, lai būtu viennozīmīgi pieskaitāms tamlīdzīgajiem. Nevarētu gan teikt, ka Kerrai būtu stingra nojēga, kā šādi tamlīdzīgie vidēji uzvedās, bet diez vai tie tik daudz klaigāja un rāpaļāja pa zemi, bēgot no uzbrucējiem. Bet drošs paliek drošs. Draudi nekad nenāk par ļaunu.
- Rociņas nevicināt!! Pamēģini vēlreiz pārbaudīt, vai izdodas, un galvoju, ka šis un tas tev tiešām varētu vairs nekad nefunkcionēt. Nesatraucies, mēs tevi tikai pieskatīsim. Bimbam, pieskati viņu. - viņa nokomandēja gungāni.
Fela plāns Kerrai īpaši lielisks nelikās. - Tagad nav laika runāties. Un nesaprotu, kur tu rāvi, ka caur ventilatoru mēs izkļūsim laukā. Turklāt vibroasmenim nav barotnes, un dod šurp somu, tur laikam vēl kaut kas bija. -
- Kas tam skuķim sabeigts, kāds pārbaudīja? - sekoja skatiens P'gnirta virzienā. Tad pieliekusies viņa pacēla nokritušo kapsulu un otrreiz pievērsās skapim, paņēma vienu no injektoriem un nopētīja. - Nav manuāli. Vajag pārveidot. Ir kāds veikls uz šito? -

[Roviela]

Tas bija izdevies! Alea stāvēja kājās. Kāpēc viss šķita tik savāds? Tik gaišs un ar plankumiem? Un kāpēc viņa ir viena pati?
Kas tās par baltām detaļām, un bumbiņas, sarkanas. Sarkanas bumbiņas? Kur palika tas bērns? Jā, pareizi, viņa grasījās spēlēties ar bērnu!
Neko vairāk apkārt nevērojot, meitene ļodzīgi aizklumburoja lielajā telpā meklēt, kura palicis bērns.
U-ūuuu! viņa vārgā balsī sauca.
Ku Tu paliki, mazais? Tu gribēji spēlēties! U-ū!

[kraist]

Pirmkārt tu nomierinies tas bija domāts tikai aizsardzībai, ja tu man izdomātu uzbrukt. Un beidz kērkt kā maza meitene. tam tagad nav laika, bet nevaig nekad darīt neko nepārdomātu.

Fels mēģināja nomierināt leilo.

Kerra ventilācijas šahtas ir pietiekami plašas lai pa tām varētu izlīst.

Tai pašā laikā atdeva somiņu.

[dark_one]

Ne tikai bērnus. Ja nepamanīji, viņi te arī sievietes tur. paraustīja plecus P'gnirts joprojām pētīdams podziņas pie sienas.

Kad Leilo izskrēja caur operāciju galda apakšu, zilās acis vēlreiz uz brīdi nomērīja baltajā tērpto. Tātad dusmu nav un sevi aizstāvēt proti. Lieliski. Par vēl kādu citu bez sevis parūpēties esi spējīgs? Un vēlreiz atgriezās pie podziņu pētīšanas, cenzdamies uzminēt jelkādu kopsakarību starp to izvietojumu un iespējamo pielietojumu, vienlaicīgi noziņodams Kerrai pieprasīto informāciju. Ar acu kaktiņu viņš joprojām paturēja redzeslokā arī telpā notiekošo.

Aleai kājas un rokas ir kārtībā, bet viss sāns sāpīgs un ar galvu nav īsti labi. Vai dēļ gāzes, vai kritiena, tādos smalkumos neorientējos. Kopumā, varēja būt arī sliktāk, bet viņai vajag kaut ko pret sāpēm, un drīz. Lai gan, ja jau vienīgā izeja ir ventilācijas šahtas, tad gandrīz vai rezerve jāņem līdz visiem cietušajiem? Eh.. vajag citu izeju. Vajag. P'gnirts izlēma un nospieda pāris podziņas uz pults.
Nu tātad, ko īsti šitās dara?

[Nimue]

Nokritusī kapsula kaut kur aizripoja.
Leilo, pa galda apakšu bēgot, pamatīgi satricināja arī pašu galdu. Ja tas nebūtu tik stabils, varbūt būtu arī apgāzies.
Uz tā guļošais stāvs sakustējās.


Pēc P'gnirta podziņu spaidīšanas atskanēja klusa sanoņa un sprakšķoņa, pustumšajai telpai pakāpeniski pielīstot ar vibrējošu, zaļganu gaismu. No durvīm tālākā sienas puse vispirms kļuva melna, bet tad pa to kļuva redzama par esošo telpu lielākas, arī kupolveidīgas telpas daļa, kurā atradās vairāki lieli, vertikāli cilindri.
Daļa no tiem spīdēja, ļaujot saskatīt zaļā šķidrumā peldošus humanoīdus ķermeņus ar elpošanas maskām. Labi bija saskatāmi tikai četri stāvi - divi no ķermeņiem pārsteidzoši līdzinājās aziātam ar pelēko bizīti un uz galda guļošajam tumšmatim, trešais acīmredzami bija gungānis. Ceturtais cilindrs spīdēja daudz blāvāk - bet tajā bija saskatāms vingras sievietes stāvs, ap kuras seju viļņojās tumši mati. Sievietes līdzība Aleai bija nenoliedzama.
Pataustot - siena joprojām bija, tā bija auksta, un, pietuvinot roku pietiekami tuvu, meta nelielas dzirkstelītes.

Vienlaicīgi no sienas krāsu nemainījušās daļas izbīdījās pirms tam nepamanīts skapis - gandrīz 2m augsts, metru plats. Durvis ar rokturi, nav aizslēgtas.

Alea, pat ne tik daudz pamanīja, kā ar acs kaktiņu sajuta, ka kaut kur tālu redzes perifērijā, kantainajā telpā ar ventilācijas lūkām vīd kas līdzīgs gaišmatainajam bērniņam.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 25.02.2007 21:58

[Roviela]

Rekur Tu esi!
Alea, viegli pastiepusi rokas uz priekšu, ar diezgan muļķīgu smaidu sejā, stūrēja tieši tajā virzienā, kur viņa domājās ieraudzījusi bērnu. Gar acīm joprojām ik pa brīdim ņirbēja visādi brīnumi, kurus radīja vēl apdullušās smadzenes. Daži no tiem ritmiski bakstīja viņai ribās ar iesmu, un meitenei pat neienāca prātā, ka bikstījieni sakrīt ar elpošanas ritmu.

[Piligrims]

Pēc neliela blackouta atjēdzies, Bimbo konstatēja, ka ir notikušas dažas pārmaiņas, kuru notikšanas momentus viņš nekādi nespēja atcerēties. Ak, tu mūdz, grib piesist pēd! Un viņš vienā mirklī bija klāt bižainajam un atjaunoja kontroli pār viņa apkakli un līdz ar to arī brīvas pārvietošanās iespēju. Ja tu taisīs tāds pigors vēlreiz, tad es apgriezīs tav galv uz otr pus un tas būs tikai sākums. BimBo bija pārskaities ne pa jokam.(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/devil.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/devil.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/devil.gif)
Atvaino, Kerr, bet tā viņ pesteļošan bišk sajauc man galv, es cer, ka mums , un viņš zīmīgi paskatījās bižainajam acīs ar savām teleskopiskajām acīm, nekas tāds vairs nenotiks.
Kad pavērās skatam pārējās telpas Binks tikai novilka, Kas ta te notiek? Kāc grib taisīt jauns klon armijs? Vai tik tu ar te nēes iejaukc? Un viņš kārtīgi sapurināja savu aizbilstamo.

Šo rakstu rediģēja Arwen: 26.02.2007 17:27

[Ausminta]

- Izlīst, jā, kādā darbīgā ventilatorā. Es tomēr joprojām ceru uz durvīm, ar to pulti, piemēram, var paveikties. -
Kerra izkratīja no kasetnēm un iemeta somas vaļējā nodalījumā visas ampulas, ar nosaukumu pētīšanu nenodarbojoties, arī abus pirms brīža kabatā iebāztos manipulatorus, kā arī vēl pāris citus, tad arī droīda barošanas elementu un visbeidzot veltīja skatu uz operācijas galda guļošajam. Ne nu viņiem diži vajadzēja vēl kādu tikko atjēgušos pusvārguli, bet atstāt kaut kā ... negribējās.
- Šitais frukts rādās dzīvs. Varbūt vajag to slāpējamo masku noņemt. Ko, dakterīti? – viņa pablenza uz (atkal, droši vai nedroši, bet kātiņača sagrābto) bižaino, kuru jau bija paspējusi ieskaitīt attiecīgā aroda kategorijā - ja vien viņš bija īsti pieskaitāms, bet tas nu tā. Potenciāli bīstams un potenciāli noderīgs, viņa īsti nevarēja izšķirties, kurš no atsvariem bija smagāks.
Pēc bojājumu apraksta noņurdējusi - Jā... Tūliņ, - viņa pievērsās injektora modifikācijas procedūrai. Kas tomēr tā arī īsti neiesākās.
- Gaismiņas slēdzi dabūji, ko? - Kerra pagriezās pret P'gnirtu un sienu. Tam sekoja apslāpēts kliedziens, un pēc tam neskarīga murmināšana, kas pamazām sāka formēties par - ... pie deviņiem ... es... eju. Prom.. ē... pie skuķa... ventilatora... - gandrīz paklupdama pār droīdu, mocīdamās ar spēju nelabumu, Kerra izsteberēja ārā no telpas un, izkļuvusi ārā pa durvīm, nošļūca sēdus uz grīdas, ar skatu pret būri, kurš pēkšņi likās savādi nomierinošs. Pēc pāris mirkļiem viņa tomēr piespieda sevi saņemties un, pavadīdama procesu ar virkni krāšņu lāstu, otrreiz pievērsās injektoram un iespējām to pārveidot, cenšoties ignorēt, to, kas tur, tajā telpā aiz muguras, bija. Tas viņu neinteresēja. Viņu interesēja ... interesēja ... Kerra pacēla galvu.
Kur tas velna skuķis ir? Ah... Kerra paskatījās ailē.
- Lieliski. Jau uz pekām. Tūliņ dabūsi analgētiķi. -

[Nimue]

"paturēja kontroli pār viņa spēju kaut kur nozust" nav 'turēja aiz krāgas'. Kerra sita no visa spēka, iemeslu kāpēc BimBo nepaspēja noķert Leilo ir ļoti, ļoti daudz.

Starp citu - ja kāds vēl domāja, vai tas, ko Leilo dara ir vai nav džedaju mind triks. Tas noteikti pēc tāda izskatījās - bet vairums no tēliem to šā vai tā neatpazītu un, visticamāk, nav par tādu pat dzirdējuši.

Un šādas lietas lūc turpmāk vaicāt privāti.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 26.02.2007 10:25

[vargr]

Leilo atgāza galvu, lai ieskatītos kātiņacīs. — Saprātīgās būtnes tā neuzvedas, — viņš audzinošā tonī noteica, tad pēkšņi attapās un ar vainīgu smaidu nodemonstrēja Kerrai atvērtas plaukstas. — Nekā tāda, nekā tāda.
— Un vispār, pārstājiet dzīvot ilūzijā! Saprotiet vienreiz, es neesmu viens no tiem, lai kas tie būtu. — Neskatoties uz pazemojošo satvērienu, Leilo balsī ar katru vārdu atgriezās pašcieņa. — Un, runājot par... ilūzijām, — viņš norādīja uz sienu, — vispār jau ceru, ka tas ieraksts, bet no tā vieglāk nepaliek.


ooc: Jap, pirmo reizi cietturēšanu bezkaunīgi ignorēju, jo netaisījos gaidīt, kamēr man atļaus spēlēt ko vairāk par runāšanu un spārdīšanos. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Trešo reizi no vietas, ja tāda būs, godvārc par harasmentu uzskatīšu.

Šo rakstu rediģēja vargr: 26.02.2007 09:58

[Roviela]

Alea, pie sevis murminot kaut ko bērniem domātu un uzsmaidot iedomātām atbildēm, turpināja iet uz telpu ar ventilatoriem.

[Nimue]

Kerrai, ik pa brīdim turpinot rakņāties pa tvilekas somu, izdevās atminēt viena no cietajiem nodalījumiem atvēršanas principu. Nelielais nodalījums saturēja vairākus ar sarkanu šķidrumu pildītus stienīšus iedomājieties resno kokteiļa salmiņu, kas ir caurspīdīgs, kam gali saplacināti un aizkausēti?, uz kuriem greznojās uzraksts "Cilona".
Zinātājiem pietika tikai ar šo vārdu. Narkotika, kas sola eiforiju, ļauj ignorēt sāpes, bet būtiski saīsina dzīves ilgumu un izraisa spēcīgu atkarību, kuras prasītās aiz vien lielākās devas ļoti ātri noved pie atlikušās dzīves saīsināšanai līdz nākamajām trim sekundēm. Ne velti Cilonas ekstraktu mēdza dēvēt par nāves nūjiņām.

Alea ieraudzīja, ka bērniņš sēdēja tālākajām durvīm tuvākajā ventilācijas lūkā - pie paša ventilatora. Tajā pašā baltajā krekliņā, tikai mati šķita krietni tumšāki. Apgaismojums vainīgs, vai?
Bērniņš smaidīja, un rādija, ka vajag paskatīties augšup.

Sāpēm Bim Bo rokās Leilo apkakles raustīšana par labu nenāca. Bija redzams, ka viena no rokām jau trīc no piepūles, kuru radīja apkakles saņemšana neērtākā, bet sāpes mazāk radošā leņķī.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 26.02.2007 12:50

[Roviela]

Ak, beidzot Tevi atradu! Alea smaidīdama iesaucās, pienākusi tuvāk, tu gribi, lai paskatos augšup? Labi, es paskatīšos, bet tu aizmiedz actiņas, kamēr es to daru, labi?
Viņai šķita, ka viņi spēlē paslēpes.
Meitene taisījās pienākt tieši tur, kur ir bērns un skatīties tur, kur viņš to grib.

[Nimue]

Meitenei pienākt tieši tur, kur ir bērns mazliet tā kā traucē ventilācijas šahtu restītes-filtri. Bērns sēž caurulē iekšā. Pie paša ventilatora. Tas ir kādus pusotru-divus metrus dziļāk, restīšu otrā pusē.

Aleai paskatoties uz augšu - tur, kur siena un griesti satiekas, virs ventilācijas lūkas, bija manāma neliela metāliska kastīte. Materiāls līdzīgs sienu klājumam, kastīte pat īpaši neizcēlās. Vienīgi - no tās sāna pa sienu uz leju bija notecējis sarkans, biezs šķidrums. Ne jau zemu notecējis - centimetrus desmit, varbūd divdesmit? Tāpēc arī ātrāk nepamanīja.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 26.02.2007 13:10

[Roviela]

Tu gribi to kastīti, ja? Alea runāja, sniegdamās ar abām rokām uz augšu, lai to paņemtu, bet skaļi ievaidējās un nolaida rokas. Dūriens sānos bija pārlieku sāpīgs.
Viņa paskatījās uz bērnu un sāpīgi pasmaidīja, un mēģināja aizsniegt vēlreiz, tikai ar vienu roku.

(OOC - viņa vispār var to aizsniegt? Ja nē, tad Alea pašlaik to nepamana, sniedzās, un viss)

[Nimue]

OOC: Nope, no zemes noteikti nevar, vajag kaut kur pakāpties. Metāla sienu plāksnes ir apmēram 40cm augstas katra, apmēram pusotru centimetru bizas, starp tām ir neliela atstarpe. Var mēģināt izmantot par atbalsta punktu, ja ir vēlme riskēt.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 26.02.2007 13:24

[Roviela]

Ar vienu roku nesanāca. Meitene paskatījās uz bērnu. Mazais taču gaida! Viņš grib! Alea uzsmaidīja viņam vēlreiz, paskatījās uz savām kājām. Pēdas plikas. Vai, kur labi! Nebūs jāpieliecas, lai novilktu zābakus. (OOC - drīkst pieņemt, ka plikas? Citādi viņa diezin vai būtu varējusi nomaukt kāju dzelžus)
Viņa uzmanīgi ievilka elpu, tad vēlreiz, un vēlreiz, tad aizturēja, un sāka kāpt.
Mērķis - kastīte. Kastīte mazajam bērnam. Spēlēties!