Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[kraist]

fels piecēlās un devās laukā no būra.

Tas sīkais ir mazākā problēma par ko vajadzētu uztraukties. Mums tagad vairāk vajadzētu dabūt kādus ieročus, jo bez tiem mēs te ilgi neizvilksim.
Lēnām un uzmanīgi viņš tuvojās baltajas bruņās tērptajam stāvam.

[Roviela]

Alea piecēlās no būra grīdas un paskatījās apkārt. Bērns bija pazudis. Holoprojekcija tā nebija noteikti - tādas nemētājas ar reālām bumbiņām. Un tomēr žēl, ka pazudis, meitene gluži labprāt būtu ar viņu patiešām paspēlējusies.
Baltais bruņustāvs joprojām vīdēja iepriekš neredzētajās durvīs - varbūt tās vispār ir tukšas bruņas! bet nē, ticamāk, droīds. Cilvēki nespēj tik ilgi nostāvēt un nepakustēties, tā viņa domāja.
Ieslodzījuma biedri viens pēc otra sāka atstāt būri, un izskatījās, ka ar viņiem nekas pagaidām nenotiek! Tātad - jāiet.
Alea piecēlās kājās un izgāja no būra. Kabatā, piemiņas pēc, un tāpēc, ka ir tik nepatīkami, ka tās ir tukšas, viņai bija rokudzelži.
Viņa ne pārāk ātri, bet noteikti gāja uz durvju pusi vērodama, vai bruņustāvs pēkšņi nepakustēsies.

[Piligrims]

Pēc tam, kad bija Nirtam ‘palīdzējis’ attaisīt atslēgu un noskaidrojis (vairāk reiz kārtīgi nopurinot savas ausis un mirkšķinot acis panācis, ka bilde noskaidrojas un spožā gaisma nekož acīs), ka pēkšņā apkārtējās vides maiņa tiešām ir ārēja, Bim Bo metās uz durvīm, jo šajā būrī viņam bija noriebies pāri pat viņa teleskopiskajām acīm.
Laižam nu ļekas vaļā, Bim Bo uzsauca tiem, kas vēl kavējās būrī un metās uz atvērtajām durvīm telpas sienā.

[Elven]

Džeidans pacēla metāla stieni no grīdas ,kas mētājās istabas malā un sāka iet tuvāk droidam uzdodot pārējiem jautājumu -Var būt sašķaidam to lūžņu kaudzi?- un sāka iet tuvāk droidam....


OCC: Ceru ,ka bija reāli atrast stieni...

[dark_one]

P'gnirts labu brīdi vēroja lielo putnu būri, tvilekas būri pie griestiem un kaut ko pārlika prātā. Tad pēc kārtas nopētīja Moulu, Kerru, Bim Bo, vēlreiz Moulu un visbeidzot Aleu no galvas līdz kājām, no kājām līdz galvas, lejup, vēlreiz augšup... Kaut kas no redzētā viņam bija acīmredzami iepaticies.
Meitenīt, kā tevi sauca… zilās acis bija piekaltas Aleai. Tāda paviegla izskaties. Paskaties uz to būri augšā. Somu redzi? Ja es tevi pastiepju uz augšu, varēsi aizsniegties un aizķert?

[Roviela]

Alea paskatījās uz augšu, tad uz Rēllu.
Augstu! Pat ja tu mani pametīsi uz augšu, šaubos, vai aizsniegšu. (OOC - pēc mana vērtējuma tur ir jāaizsniedz vairāk kā 4m. Griesti ir 7m, tad kāds gabals ķēde, tad 2m būris.). Man negribas krist no tāda augstuma.
Akrobāte noskatīja sienas, vai kur neredz slēdzi, ar kura palīdzību būri nolaist zemē. Kaut kā taču tur tiek iekšā un ārā?

[Ausminta]

- Iespējams, ar pulti šo to varētu panākt. Bet tikpat labi dabūt nāsīs gāzi. Iesaku labāk palēkāt vai pierunāt, lai violetā padalās. Ja nav beigta. - Kerra nosmīnēja, pametusi skatu augšup, bet tad, garām lavoties Džeidanam, ar ciešu un visai sāpīgu tvērienu sagrāba viņa apakšdelmu un atlauza roku aiz muguras.
- Ja. Tu. Darīsi. Muļķības - lēni, atdalot vārdus, viņa iešņāca vīrietim ausī - tūliņ tiksi iespudnēts atpakaļ. Vai citādi neitralizēts. Ekslodējoši elementi netiks pieļauti, vai skaidrs?? -
Tad ar vēl vienu neartikulētu šņācienu palaida aptrakušo vaļā un vērīgi nopētīja bruņukalnu. Dzīvs? Droīds?

[Elven]

Džeidans pagriezās pret sievieti -Atlaid manu roku nekavējoties un nekokmandē man ,ko darīt!-

[Pūķēns Sāra]

Nirts atvēra durvis, uz mirkli sejā iegūlās apmierinoš smaids. Lai tak viņš skatās un apjēdz savu nevarību... tās ir cilvēka spējas, kuras impērija tik viegli laiž garām, lai tak skatās! Var teikt visi jau bija izgājuši no būra, kad pats Nirts tikai sāka kustēties. Viņš lēnām tuvojās kareivim, un tad jau atradās viņam tieši priekšā. Kņada, kas bija jau radusies, ne īpaši iepriecināja, jo tā tikai varēja pievērst viņiem uzmanību. Es atvainojos, bet kādēļ jūs te esat? Vai uzņemat laiku, cik ilgā laikā spējam izkļūt no šīs mēslaines? Vīrietis uzrunāja kareivi.

[Nimue]

Vienīgais veids, kā Džeidans varēja dabūt stieni bija izlaužot to no būra sienām. Tvileka joprojām mierīgi elpoja kā aizmigusi. Būra grīda bija apmēram 4m virs telpas grīdas - nedaudz vairāk kā pusmetrs virs P'grinta un Aleas augumu summas.

Sienās nekāda vadība neatradās, bet Aleai izdevās atrast nelielu (10 cm augstumā?) ļoti dekoratīvi izgrebtu piramīdu netālu no vietas, kur pirms tam bija gaišmatainais bērniņš.



Durvju ailas otrā pusē bija neliela, kvadrātiskas formas spilgti izgaisomta telpa - nu tād šķūņa vai garāžas lielumā, jūtami mazāka par lielo, kupolveidīgo - bet tomēr pāris metrus platāka par durvīm. Tieši pretī durvīm bija nākamās - aizvērtas paceļamās, hermētiskās slūžu durvis. Atvēršanas mehānisms pagaidām nebija manāms.

Sienā, abās pusēs durvīm uz kupolveidīgo telpu bija vairāki nelieli ekrāni ar informāciju, piemēram spilgti mirgojošs 'miega kameru hermetizācija apdraudēta, uzraugus evakuēt nekavējoties' (atkārtojās reizes desmit), vai ne tik uzkrītoši un pašsaprotami -"Subjekts ksī. Laiks: 1443692 (cipariņš diezgan strauji krītas). Atlikums: 09.034522%". Vai gandrīz tik pat spilgts kā pirmais, tikai ne mirgojošs un dīvainus ideoloģiskos plakātus atgādinošs - "Bērni ir mūsu laime" vai "Tavs prāts ir tavs templis" - un citi. No ekrāniem ar kustīgu saturu vēl bija desmit, kas skaitīja procentus lejup no simta ( nu bija tikuši līdz 80%), ar ātrumu apmēram 3 procenti minūtē.

Pīkstētāji viennozīmīgi bija ekrāni, vai saistīti ar tiem. Bet šņākoņa? Nu, tā joprojām nemitējās.


Toties Stormtrūperis neko neskaitīja. Kāds bija akurāti izurbinājis caurumiņus bruņās un ar auklu piesējis to pie sienā esošiem āķiem, kā arī, ja ieskatījās -laikam jau iekšpusē rūpīgi novilktas auklas arī palīdzēja bruņas vertikāli noturēt. Locītavu vietās bija izvietotas atbilstošu izmēru sarkanas gumijas bumbas un bumbiņas, atstājot iespaidu par milzīgu, dīvainu lelli.

Kad bruņām pieskārās, auklu akurāti noturētais līdzsvars izjuka, un tās nokrita zemē. No ķiveres, sarkanās kaklu tēlojošās bumbas vairs neturēta, izvēlās izžuvusi, brūna galva

[Roviela]

Dīvaina ierīce, Alea pietupusies pavēroja piramīdveidīgo veidojumu. Kas to, nez, iedarbināja? Tad viņa piecēlās un nepievēršot uzmanību dīvainajai lellei, nopētīja ekrānus.
Uzmetusi acis sienai ar ekrāniem, Alea saprata tikai vienu - pēc kāda laika, un ne pārāk liela, notiks kaut kas tāds, kas atgādina vecas, reiz redzētas filmas - kaut kas uzsprāgs, dehermetizēsies vai vēl kā, jo diezin vai tas būs kā komēdijā - izleks Džeks no kārbas. Viņai negribējās gaidīt, lai to noskaidrotu.

Izgājusi kupolveida telpā, akrobāte pavērās augšup.
Zini, kā tevi sauc? Jā, tu! viņa uzsauca un ar roku nepārprotami parādīja uz Rēllu. Nāc šurp un tomēr pamet mani uz augšu. Es rāpšos pie tās guļavas.

[Ausminta]

- .. kas par .. - saviebusies Kerra piesita purngalu priekšā noripojošajai imperiāļa galvai un ar acīmredzumu riebumu nopētīja kopējo konstrukciju. Lai kur viņi atrastos, tas bija tālu no jebkā normāla. Viss arvien vairāk atgādināja farsu. Šausmas iedzenošu farsu ar augstu letalitātes risku. Lai nu par ko, bet par letalitātes risku varēja nešaubīties.
- Nepilna pusstunda, pirms uzsprāgstam vai tamlīdzīgi, - viņa nokomentēja, uzmetusi skatu uz ekrāniem lēkājošajiem cipariņiem. Idiotiskajiem saukļiem cenzdamās nepievērst uzmanību - tie uzvandīja par daudz domāšanu stindzinošu minējumu un kaut ko līdzīgu atmiņām -, Kerra devās cauri ailai, piesardzīgi iegāja nākamajā telpā un, ar ātru skatu novērtējusi slēgtās durvis, sāka uz uzmanīgi pētīt sienas, meklējot kaut ko, kas atgādinātu atvēršanas mehānismus vai jebko kloķ- pult- slēdž-veidīgu.

[Piligrims]

Skrejot garām nekustīgajam bruņās tērptajam stāvam, BimBo viņu spēcīgi pagrūda – Vācies nost no ceļ! Ko stāv kā aptaurēts! un drāzās tālāk uz priekšu. Viņš nokļuva mazākā telpā, diemžēl no tās tālāk nekādas izejas nebija, apskatījis visus ekrānus un tur nekā interesanta neatradis, viņš devās atpakaļ uz lielāko telpu. Tiem, kas viņam sekoja, viņš uzsauca - Tur tālāk netiek!
Atgriezies lielākajā telpā, viņš ieraudzīja, ka pagrūstais stāvs ir sadalījies pirmreizinātājos. Putnubiedēklis! Nošņācās BimBo un devās pie abām pārējām durvīm. Viņš ņēmās tās raustīt un grūstīt.

[kraist]

Ha.... Labi! Fels noteica ejot garām stromtruperam un devās tuvāk uz otru izstabu. Piegājis pie durvīm sāka skatīties vispirms ap durvju aili un tuvumā esošo sienu, bet pēc tam pārlaida ciešu sktienu pāri visām izstabas sienā skatoties vai nav kādas slēptas vai redzmas slēdzenes vai vēl kaut kas.

[Nimue]

Bim bo nekas labs no durvju raustīšanas nesanāca - nebija pie kā pieķerties.
Toties dauzot, ja neskaita jaukas, dobji skanīgas skaņas rašanos (hei, gandrīz mūzika!), izdevās tikt pie ļoti sāpīgiem pirkstu kauliņiem. Dīvaini jau, patiesībā, ka telpā, kurā tiek turēti gūstekņi, durvis no gūstekņu puses bez tālvadības atvērt nav paredzēts un stieņi, ar ko sargiem galvaskausus ielaust, arī apkārt nemētājas. Patiesi dīvaini.

Felam un Kerrai toties veicās krietni labāk. Tur, kur sienas neklāja aizraujošiem uzrakstiem pilni ekrāni, tās sedza metāla plāksnes. Vietām arī skrūves, ar kurām tās pieskrūvētas varēja redzēt. Un dažas no skrūvēm, kas turēja plāksnes pavisam netālu no ekrāniem (un dažas, pavisam netālu no pretējām durvīm, un vēl dažas grīdas vidū) bija nosmērējušās ar kaut ko tumši sarkanu, biezu un lipīgu. Ja labi ieklausījās, pie tām bija dzirama mazliet sprakšķēšana.

(Ak, jā, ne visur bija tikai plāksnes un ekrāni. Bija arī lampas. Šur tur bija pa kādam āķim. Un visai bieži bija manāmas ventilācijas lūku restes. Visai lielu ventilācijas lūku. Šobrīd gan nešķita, ka pa tām kas plūstu iekšā vai ārā.)

[dark_one]

P'gnirts pasmaidīja, kad Alea atgriezās. Runči, kam krējuma bļodiņa apsolīta, reizēm mēdz tā smaidīt. "Rēl-lu P' Gnirts," vetin noripoja no mēles, "kā tas vēl tai jaukajā galviņā nav aizķēries, ko?" - viņš iejautājās pavisam naivi un nevainīgi, bez kādā izsmiekla pēdām - drīzāk jau mazliet aizvainoti, ka viņa tā var, vārdu nezināt.

Saķēris pirkstus un izstaipījis rokas, viņš salika plaukstas pakāpienā.
Leksi ar ieskrējienu, vai labāk gribi, lai paceļu tā lēniņām? Par noķeršanu nebaidies, tikai midzinošā gāzīte man var patraucēt.

[Piligrims]

Veltīgi izmocījies ar durvīm bez manāmiem panākumiem, viņš sāka lūkoties, ko dara pārējie. Tur viņa uzmanību piesaistīja mēģinājumi piekļūt būrim.
Manējais nav no tiem sīkajiem, var būt es var būt noderīgs? Viņš piedāvāja savu palīdzību.

[Elven]

Džeidans bija atspiedes pret vienu no istabas sienām un bija pacēlies stormtrūpera bruņu gabalu un apsatīja to tuvāk ::nolādētie imperiāļi! Bet ko viņi grib no mums?:: viņš saktījās ko darija pārējie... pēc kāda brīža viņam iešāvās prātā ideja uzvilkt stormtrūpera bruņas....

[Nimue]

Ja Džeidans gribētu savu ideju realizēt, viņam vispirms vajadzētu iztīrīt bruņas no to satura. Vai viņš to dara?

[Roviela]

Alea šķelmīgi paskatījās uz Rēllu. Un viņš iedomājas, ka viņa ir aizmirsusi šo vārdu! Nē. Tikai - dots pret dotu. Tu neatceries manējo, es - tavējo.
Alea Kel-Taii, viņa noteica pagriezdamās uz viņa pusi. Jūs pirmīt bijāt piemirsis. Balss bija pati nevainīgākā, uz kādu viņa bija spējīga.
Bez ieskrējiena, toties ar metienu, viņa ielika vienu pēdu viņa plaukstās un ar rokām viegli pieturējās pie pleciem.
Pēc manas komandas!
Alea paskatījās uz mērķi.
Allē... hop!
Reizē ar paredzamo metienu viņa lēca pati, rokas taisni uz augšu, pirksti gatavi ieķerties, nostiepdamās kā stiegra, lai palīgam rokās nebūtu mīksts neelastīgs gaļas gabals, bet viegla un atsperīga lieta.