Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Pūķēns Sāra]

Labi, labi atvaino... Nirts pie sevis norūca, kaut kā negribējās strīdēties un sirēnas pa virsu visam turpināja bojāt dzīvi. ... es tā negribēju. Mēle niezēja pateikt vēl ko, bet ne spēka, ne vēlēšanās šoreiz nebija tik stipra. Klau tu zini, kas notiek? Viegls galvas mājiens un sieviešu pusi, un pirksti jau lēnām slīdēja uz slēdzenes pusi, jo vīrietis tieši bija apstājies pie restotajām durvīm, kuru slēdzenes nebija sarežģīta, lai to nevarētu mierīgi atvērt.

[Piligrims]

Gungānis bija sabiedrisks radījums, tāpēc viņš pārvarēja, gan savu slinkumu, gan vājumu, gan īgnumu un beidzot pieslējās kājās un piegāja pie vīrieša.
Manam domāt, ka nekas nenotiek, visi ir ērcīg dēļ tā traka trokšņ. Dīvain, bet agrak, takš tād trolīņ nebij? Un gaism ar bij. Un tās durves nekad nav bīš vaļa. Pag, un vēl tas bērnc, no kurien tas te tāc rades? Kaukas te nav tīrs?
Bim Bo arī pagriezās uz to pusi kur rādīja vīrietis. Tā, bumbul jau tās trakās mātīts ir saplēsuš. Neko tiem sievišiem nevar uzticēt - viss sapleš.

[dark_one]

P'gnirts vēroja notiekošo, ar muguru atspiedies pret restēm, acis pievēris šaurās šķirbiņās, mēģinādams sevi pārliecināt, ka skaņas nav, noguruma nav un ieslodzījum ir tikai ceļš gara stiprināšanai.


Kad bumba nokrita, viņš uzmina vienam no stienīšiem un ātri pacēla to.

Nu, kas tad šitas mums te tāds ir, speciālisti, ko?, viņš centās pārkliegt sirēnas.

[Ausminta]

- TU!! - Kerra to vien paguva nošņākt uz dzeltenbrūnā radījuma izdarībām un metās pacelt bumbiņu (pie sevis zākādamās un lādēdamās). Hm, no kuras pildījuma šis tas jau bija izvērtējams. Ko tas sīcis?!...
- Virsū nekāpt, - viņa uzbļāva pienākušajam vīrietim, pacēla vienu no stienīšiem, izbirušos plastamasas gabaliņus un uzmanīgi nopētīja.
- Tā, tagad vēlreiz. - nolikusi brīnumus sāņus, Kerra atkal stingri satvēra bumbiņu un pagrieza pret Aleu.

[Roviela]

Labi, noskaidrojam, kas tur ir, un tad ejam, paraustījusi plecus, Alea pasniedzās atpakaļ pēc roku dzelžiem un pacietīgi un paklausīgi tos turēja vēlreiz.
Viņasprāt, bija laiks doties prom no šejienes. Kaut kā sen tas nav darīts, un apstākļi tādi... savādāki.

[Nimue]

Plastmasas krikumi izskatījās gluži kā tie plastmasas krikumi, kas mēdz rasties nometot trauslus plastmasas priekšmetus. Pēc dažiem lielākajiem spriežot, tas bija kaut kam nolauzts stūris.

Cilindriņi - pusotru centimetru gari, puscentimetru diametrā, šķita metāliski.


Bumbiņā nu jau atplēst bija pavisam viegli. Iekšā bija manāms plastmasas klucītis, ar sešiem slēdzīšiem un ne pārāk sarežģītiem reljefiem zīmējumiem pie tiem - sauli, skaļruni, aci un mākoni (hm, asociācijas ar gāzes mākoni tas tomēr radīja, lai gan pēc tāda neizskatījās). Attēli pie atlikušajiem diviem, pēc visa spriežot bija vienādi, bet saprast, kas īsti tie ir šajā krēslā neizdevās.
Kopumā tas izskatījās pēc pults. Tādas kritienā labi iedauzītas, stūri un laikam jau arī šo to no iekšām pazaudējušas pults.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 14.02.2007 10:51

[Roviela]

Alea savāca rokudzelžus un iebāza tos kabatā. Tad piecēlās kājās. Pults lai paliek tiem, kas pratīs tādu saķīmiķot darbošanās kārtībā.
Ejam, ko?

Un devās pie restēm ar domu atdabūt tās vaļā.
Mazais! Es nāku spēlēties.

[kraist]

Fels visu laiku bija gulējis, pamodies apstijās apkārt un noprata hmmm..... pastijās uz sevi drēbes pazudušas tad jau maitas tikušimums visiem klāt. Fels pie sevis nodomāja. vēlreiz pastijās apkārt un tad beidzot viņām ieskanējās ausīs sirēna. Mazliet iesāpējās galva, nogurums bija jūtams. tikai neatceras ko viņš būtu darijis, lai justos tik noguris. Piecēlis kājās ieraudzija pie sievietes rokudželžu atslēgas piegāja klāt un Klau zinu ka tev ir atslēga aislēdz man roku dzelžus. pieiedams blakus pie durvīm.

[Roviela]

Tu ar mani runā? Alea patlaban pētīja būra atslēgu, pareizāk, aizbīdni, un sirēnas troksnī nebija sadzirdējusi, ka kāds pienāk no aizmugures.
Viņa atskatījās. Tas ir Fels. Ko viņš tur muld?
Nav man nekādu atslēgu. Es rokudzelžus nomaucu tāpat! Kopā ar drusciņu ādas.
Alea piebāza vienu saskrāpēto roku Felam pie deguna.
Tu slikti gulēji, vai? Mosties labāk, un taisamies prom, kamēr var.

[kraist]

Fels atjēdzies pastijās uz slēdzeni.

Kā tur ar to slēdzeni izskatās?

Šo rakstu rediģēja kraist: 14.02.2007 14:39

[Nimue]

Felam rokudzelžus nomaukt neizdevās. Ir cilvēka rokai tāda īpatnība, ka plauksta ir platāka par locītavu un rokudzelži, maitas, kā reiz šito īpašību izmanto, pat ja tie izskatās pie tik atpalikušas tehnoloģijas piederoši kā tie, kas kā dekorācijas bija piešķirti Felam.
Vienīgie viņa pūļu rezultāti bija pamatīgi atdauzīts īkšķis, līdz asinīm nobrāzta locītava un miglainas atmiņas par nabaga spīdzinātajiem ar paralizētām plaukstām dēļ rokudzelžu pārrautiem delnu nerviem.

Tas, ka Alea gar šādu atslēgu būrās pirmo reizi bija skaidri redzams. Leņķis bija neērts, ja izbāza rokas, tad restes un pati atslēga traucēja redzēt darāmo, un vispār, apdullums galvā arī lika par sevi manīt, pat ja izdevās sevi piespiest uz laiku ignorēt sāpes locītāvās un vienkārši necilvēcīgo nogurumu.

Katrā ziņā, pat salīzdināt nevarēja ar to veiklumu, ar kuru to aizbīdni bija iemanījušies attaisīt daži citi būrī sēdošie. Nebija jau gan tā, ka kāds īpaši steidzinātu. Gāze pagaidām neizplūda... Lai gan, nu jā, tā jau parasti izplūda pēc tam, kad durvis bija atvērtas.

Fels pētīja atslēgu. It kā jau bija skaidrs, kas tur darāms -bet dot mutiskus norādījums Aleai šajā troksnī būtu visai bezjēdzīgi. Bet pašam aizsniegties? AR roku dzelžiem caur restēm? Nē, to nevarēja. Ķēde nebija gana gara.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 14.02.2007 14:44

[kraist]

Fels mazliet aizgāja stūrī apdomāties nu padomāt kā noņemt roku dzelžus.

[Roviela]

Apjēgusi, ka viņa ar atslēgu galā netiks, Alea atkāpās solīti atpakaļ un apgūlās uz būra grīdas. Nogurums, lai ne tik ļoti šaušalīgs, kā parasti, tomēr bija pamatīgs. Mierīgi pagulēties - tas bija tieši tas, ko viņai īstenībā pašlaik gribējās.
Projām tikt arī gribējās, viņa no tā neatteiksies, ja kāds beidzot attaisīs durvis, bet kamēr viņi durvis nav atvēruši, var pagulēt.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.02.2007 14:55

[Ausminta]

Ū, šis nu bija kaut kas.
Purpinādama dažādus "pasistais kātiņacis", "salauztais inerciālais kompensators", "sprādzienbīstamais elements", Kerra pagrozīja rokās iegūto apskādēto mehānismu un sāka savietot detaļas. Bez stūra, cerams, varēs iztikt.
- Šurp, - nepaskatījusies uz augšu, viņa pieprasīja plikgalvim savākto stienīti.
- Neviens lai ārā nekustas. Miedziņu sakārojās? - viņa bablenza uz mūķētājiem. - Un šitas izskatās pēc kaut kā derīga attiecīgajā sakarā. -
Kā tāds varēja atrasties bumbiņā un pie sīča - tas nu bija pietiekoši sarežģīti, lai šajos apstākļos (galva likās dunam jau līdz plīšanas robežai) nebūtu iespējams nonākt pie saprātīga secinājuma. Kur nu vēl aizdomīgais imperiālis, kas turpināja stāvēt nekustīgs kā izlādējies droīds.

[dark_one]

P'gnirta pirksti kādu brīdi spēlējās ar nelielo stienīti. Tad, piecēlies kājās, viņš piegāja pie Kerras un pastiepa atvērtu kreiso plaukstu ar stienīti.
Gribi, ja? Un ātri aizcirta plaukstu, pirms Kerra paspēja tikt pie gribētā stienīša.
He, hē. Te tas bija un tagad... viņš komentēja, ar otru plaukstu pārvilkdams pār savilkto dūri. Re! Pazuda! Tu-tū! Nobijies? Būs jau lāb' viņš uzsita Kerrai uz pleca un viņa sajuta kaut ko cietu aizripinamies sev gar kaklu.

Gan jau tas spīdīgais krikums tev aiz apkakles ar derēs, ja jau ritīgais pazudis. Dabū tik ārā no šejienes, apnicis tak jau. Vai vismaz to troksni nost.

[Ausminta]

Stienītis noripoja gar kaklu, un Kerra paspēja piesist plaukstu laikā, lai tas nenoripotu lejup pa mugurkaulu. Nolikusi pulti (vai kas nu tas bija) uz grīdas un turpinādama lādēties (ja radās vēlme piepūlēt izmocītos dzirdes analizatorus, tagad varēja izšķirt tādus terminus kā "glumais gultņu speciālists", "pārregulētais pekstiņu tehniķis" un vēl šo to) ar otru roku viņa veikli izmakarēja metālisko detaļu no aizkrāgas un, nošņākusi - To es tiešām labprāt darītu, - pievērsās pultij. Sameklējusi apgaismotāko (precīzāk, mazāk krēslaino) vietu restu tuvumā, vispirms viņa pulti uzmanīgi centās atvērt - detaļas acīmredzot bija izlidojušas no sagandētā stūra, bet diez vai pa to bija iestiprināmas. Kad (ja) tas izdevās, viņa vispirms iztīrīja sistēmu no sabirušajiem virsmas plastmasas fragmentiem un centās noteikt iespējamo strāvas ceļu sajaukto sastāvdaļu mudžeklī, ar plastikāta lausku iztaustīdama mehānismu, visbeidzot - ievietot trīs cilindrveida metāliskās detaļas. Kad kārtība likās vismaz aptuveni ticama funkcionēšanai, viņa viegli pagrozīja vienu no kloķīšiem - to, virs kura uz paneļa bija saules attēls.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 15.02.2007 13:44

[Piligrims]

Pavērojis, kā Alea ķimerējas ap būra atslēgu un atmet šai neveiksmīgajai nodarbei ar roku, Bim Bo piegāja pie tās vietas, pielika galvu pie pašiem režģiem un izstiepa savas teleskopiskās acis ārpus nožogojuma, lai palūrētu, kā tas izskatās no otras puses. Tur bija slēdzene ar atslēgas caurumu. Ja kāc man pateikt, kas jādar, es varēt te paķimerēties bišku. Viņš piedāvāja savu palīdzību. Viņš bija redzējis, ka daži veiksmīgi tur kaut ko padarbojoties spēja attaisīt to atslēgu. Pašam viņam nebija ne mazākās nojēgas, kā tā darbojās un kā to dabūt vaļā.

[Nimue]

Pults bija nelāgi sadauzīta. Tā precīzi uzminēt, kas tieši kur jāliek Kerrai neizdevās... bet kaut kas tomēr sanāca. Un kaut kas arī nebija sanācis īsti pareizi - jo pēc slēdzīša pagriešanas pults pamatīgi nosprakšķēja.

Spilgtā gaisma apžilbināja. Un arī ausīm pagāja laiks saprast, ka sirēnu auri nav pārplēsuši bungādiņas un padarījuši kurlus, bet gan gluži vienkārši beidzot apklusuši.

Durvju ailā joprojām bija redzams stāvs bruņās - nu jau bija skaidrs, ka tās pilnīgi noteikti ir baltas. Toties gaišmatainais bērniņš, kas spēlēties aicināja, vairs nekur nebija manāms.

Kamēr Kerra ņēmās ar pulti, arī Nirtam bija izdevias atslēgu vaļā dabūt - vai Bin Bo komentāri tur bija palīdzējuši vai traucējuši īsi skaidrs nebija. Arī Fels pa šo laiku tumsiņā čubinoties, čabinoties un grabinoties tomēr kaut kā no tiem rokudzelžiem vaļā bija ticis. Kā īsti viņš to izdarīja, neviens nepamanīja.

Nebija dzirdami steidzīgi soļi šajā virzienā, vai kādi skaļi bļāvieni no baltās bruņās tērptā puses. Taču, ja labi ieklausījās, bija dzīrdama klusa šņākoņa un ik pa laikam vēl klusāka binārā pīkstoņa - nu tā valoda, kurā droīdi sazinās.
Pagāja ilgas piecas sekundes - bet vismaz pagaidām neizskatījās, ka kāds taisītos tūlīt novelties gar zemi pilnīgi aizmidzis. Parasti jau tas notika ātri.

[Ausminta]

Iestājoties gandrīz maņu šoku izraisošajam grandiozajam klusumam un parādoties gaismai, Kerra apmierināti nopūtās un pēc ilgiem laikiem sajutās gandrīz patīkami. Neko labu nevēstošais pults sprakšķis gan tam nebija par iemeslu, bet visām veiksmēm ir savi limiti. Toties slēdzene vaļā un gāzīte joprojām aizčammājusies - laikam vairākas komandas reizē pārslēgušās eksperimentālo savienojumu dēļ. Gaismā viņa apskatīja tuvāk paneli un tā attēlus kā arī to, vai pults vēl vispār rādās esam pie dzīvības. Tomēr pie šādiem neprognozējamiem iznākumiem grozīt kloķus šobrīd nelikās sevišķi saprātīgi.
- Nu sīci, pastāsti, kur šiteno dabūji, varbūt tev gadījumā vēl kas derīgs ar ko pasp... - Kerra iesāka un tūliņ aprāvās kā pa muti dabūjusi. Sīcis bija izgaisis. Izgaisis. Pa durvīm? Tās bija ciet. Un tomēr, kur cittur. Kerra vēlreiz uzmeta skatu pultij, cieši sakoda žokļus, cenšoties aizgainīt iracionālas, muļķīgas aizdomas. Tad noskurinājās. Vismaz baltais imperiālis , hm, joprojām nereaģēja uz visām nepārprotamajām izbēgšanas darbībām, no ka varēja secināt, ka: a)bija pārplēsis bungādiņas un zaudējis daļu smadzeņu; b)bija desantnieks; c)bija bleķa gabals, kas iebāzts bruņās. Lai kā, tas šobrīd neuzbruka.
- Tā? Gāzīte nenāk? Tad lienam ārā, kamēr nav kāds attesies. Kas grib, tas lai paliek. - Vēl brīdi nogaidījusi, Kerra spēra soli ārā. Sākumā piesardzīgi, tad droši un izlēmīgi.
- Violetā! Tas uz tevi arī attiecas. -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 15.02.2007 18:19

[Elven]

Džeidans bija otrais ,kas izgāja arā no būra un uzsauca visiem -Nu ,ko tad jūs gaidat varbūt dosimies prom no šīs sasodītās vietas?- viņš mazliet pagājis uz priekšu atskatījās -Bet kur mēs vispār atrodamies? Un kur paliak tas sīkais?-

Šo rakstu rediģēja Elven: 15.02.2007 18:12