Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Ného]

Pavisam drīz ciema mājas sāka kļūt retākas un galu galā tās nomainīja ēnains mežs un apkārtni pārņēma patīkams klusums, ko ik pa brīdim pārtrauca lapu čaboņa un putnu vīterošana.

[Aiva]

Reks turējās pulciņam nopakaļus, ļaujot vietējiem rādīt ceļu, galu galā viņi te visu zināja labāk par viņu pašu. Brīžos, kad Rekam šķita, ka neviens nevēro, viņa skatiens nevilšus pametās atpakaļ uz pilsēteles pusi. Vismaz prom viņi bija tikuši bez trača, tagad, lai notiktu kas notikdams, turēties kopā nāksies kaut vai vajadzības spiestiem.

Kokiem aizstājot laukus, viņa skatiens palika arvien apmierinātāks.

Zirgus nevens nesteidzināja, un Reks pirmo reizi kopš meklējumu sākuma ļāvās mazliet atslābināties.

"Hei, Gērok?" viņš paskubināja zirgu, panākot jauno paziņu. "Kā vispār pilsētiņā, zirgus nolīgt būtu viegli?"

[Ného]

Nu vispār nav nekādu lielu grūtību dabūt zirgus, tāpēc ka tur ir galvenā salas osta un visu, ko izkrauj, kaut kā vajag pārvadāt. Bet kādēļ prasi, mums vairs par zirgiem nav jāuztraucas.

[Aiva]

"Tāpatās..." Reks izvairīgi atbildēja. Nu jā, par ko gan iedomājās, protams, naudas jau arī tiem puišiem netrūks.

Viņš atkal palēnām atpalika, vērojot garām slīdošo apkārtni. Steigties nebija jēgas, tāpat neko neietekmēt.

Palicis pēdējais, Reks ieturēja šo pozīciju visu atlikušos ceļa gabalu.

[Ného]

Nu ja tāpatās, tad tāpatās - Gēroks vienaldzīgi novilka, bet pēc brītiņa viņam kļuva mazliet garlaicīgi, jo visis jājēji klusēja. Tādēļ viņš sāka svilpot kādu priecīgu meldiņu.

OOC: atkārtoju jautājumu, cik ilgi apmēram vajag zirgiem, lai pieveiktu 15 km.

[rudo lapu vilcēn...]

Viegli sasveicinājies ar Gēroku un Reku, Rovens pagiadīja, akmēr laukā iznāk meitenes un veikli uzkāpa sava bērīša mugurā. Zirdziņš viegli nosprausloja un pacilāja kājas, kā iekustoties ar ja'tnieku un saiņiem mugurā pirms ceļa.
Tagad Rovens nesteidzīgi ļāva savam bērītim viegli rikšot, baudīdams apkaŗtnes svaigumu un vieglumu. Vieglkājis šķeit nemaz nejuta ja'tnieka svaru, nemaz neruna'jot par saiņiems. Vin''s bija jauns zirgs un ar leilāko rpeiku tagad mestos auļos, liekto putekļiem kūpēt, tācu nu peimērojās saimnieka nesteidzīgajam noskaņojumama un pārējo zirgu solim.

[Ného]

Pēc gandrīz stundu ilga jājiena cauri mežam pa vientuļu ceļu, draugi un svešinieks sasniedza D-Z lielceļa atzaru, kas nogriezās uz Arboru. Šeit arī parādijās pirmie pretimnācēji, kas no Lēthas devās uz Nīnniahu, vedot vezumu, pilnu ar maisiem. Viņi laipni sasveicinājās ar ceļotājiem.

Saule joprojām palika pa labu roku, bet jau pakāpusies augstāk, sildīja jājēju galvas, kad izspraucās caur koku lapotnēm vai palūrēja gar tām.

Tikām Nīnniahā mazais krogus puika bija ieradies pie glāzšķūņa, kur vairs nesastapis nevienu, aizmirsa svešinieku, kas viņam bija lūdzis paskatīt ostā dažus cilvēkus par attiecīgu samaksu. Tāpatās viņš aizmirsa, ka svešinieki bija devušies tālāk iztaujāt ciemniekus par kādu svešinieku, kas nesen ieradies.
Tā viņi uzzināja, ka vakar viņš paglābis kādu puisi no nepatikšanām, vēlāk saticies ar vairākiem jauniem cilvēkiem un šodien no rīta ar paglābto puisi devies kaut kur, paņemot līdzi vairākus zirgus.

Iegājuši ostas krogū viņi uzzināja, ka svešinieks varētu būt devies kaut kur gar piekrasti, bet krodzinieks nezinot neko vairāk.

[Romija]

Laurai ceļš bija pazīstams, tāpēc viņa droši jāja, izbaudīdama Pogas līganos soļus. Tuvojoties pilsētai un cilvēkiem uz ceļa kļūstot vairāk, Laura dažus no viņiem pasveicināja, citiem uzsmaidīja. Domas par ņirdzīgo muti ar zelta zobiem bija kaut kur izplēnējušas.

[Ného]

Nepilnu kilometru no pilsētas robežas, ceļinieki uz lielceļa sastapa kādu vecu vīru sirmiem matiem, gaišu apmetni. Jātnieki viņu pasveicināja, kā tas bija pierasts un turpināja savu ceļu.
neilgi pirms dienvidus viņi sasniedza pilsētas robežu, kad sāka parādīties pirmās mājas satarp Ogļu kalniem un ezeru.

[echo3]

Holens jutās līksms. Tik sen viņam nebija bijis izdevības pamest smēdi, lai dotos klejojumā pa salu. Darbs viņam patika, jā, bet reizēm gribējās ko citādu, ko jaunu un nepiedzīvotu. Nevar gan teikt, ka Holens būtu nepacietīgs, ne jau pa galvu, pa kaklu viņš gribēja mesties piedzīvojumos, - lēni, redzot un atceroties, ko iemācoties un sajūtot, - tā ir jāceļo. Zellis juta Sidraba trauksmi un straujumu, - zirgs gribēja ne soļos iet, bet gan auļot un auļot, savu spēku pierādot, - bet pieturēja to soļos, savaldīja. Pēc laiciņa Sidrabs bija atcerējies sava tagadējā jātnieka stingro roku un vēlmes, nomierinājās, solis kļuva līganāks, zobi vairs negrauza laužņus. Holens paliecās uz priekšu un, uzslavēdams zirgu, papliķēja tam pa kaklu, - Nu re, skaistuli, saprati, atcerējies!

Jādams, Holens ik pa brīdim pameta acis uz Tissas pusi, - kā viņa jūtas? Satiktos ceļiniekus zellis pieklājīgi sveicināja un atbildēja uz to sveicieniem. Un nu jau Arbora bija klāt.

[Romija]

Laura reizēm ļāva Pogai pāriet ātrākā riksī, tāpēc brīdī, kad viņi tuvojās pilsētai, meitene atradās gandrīz blakus Rekam.

"Arbora," viņa ar pirkstu norādīja virzienā, kur varēja samanīt pirmās mājas. "Tīri jauka pilsēta," viņa komentēja. "Pa kreisi ir tie kalni, kas izskatās pēc pusmēness. Saucās Ogļu kalni," viņa ar roku norādīja aptuveno virzienu. "Šitie pa kreisi ir Smilšu kalni," atkal rokas vēziens attiecīgajā virzienā. "Tad, kad mēs izjāsim cauri pilsētai, varēs redzēt Velīnu. Tas ir skaists ezers, kuras krastos ir uzcelta pilsēta. Ja mēs dodamies tālāk uz to mežu, kur akmeņi, tad mums jājāj cauri pilsētai un jāatstāj Velīns labajā pusē. Tur būs ceļš uz Mirentu, kas ir apmēram divtik, cik jau nojājām. Un tur jau vēl pēc kāda brīža sākas tas mežs." Laura stāstīja, bet centās neskatīties uz Reku, baidīdamās, ka kuru katru brīdi var atklāties, ka arī viņam ir zelta zobi un ņirdzīga, smejoša mute. Bet salu Laura pazina diezgan labi, tāpēc tādas lietas izstāstīt varēja.

[Ného]

Vēl pirms beidzās mežs un ceļam abpus esošie kalni pašķīrās, Gēroks apyurēja savu zirgu un, pagriezis to pretpārējiem, jautāja - Nu, ko mēs darām tālāk? Kur teiši mēs varētu sākt meklēšanu?OOC: Nebaidieties izteikt minējumus Tikmēr pa ceļu viņiem garām devās pulciņš vīriešu, kas, ar savu klaigāšanu, rupji pārtrauca putnu čalošanu un ceļabiedru sarunas. varēja saprast, ka nu beidzot klāt ir pilsēta, tas ir daudz cilvēku un darbības.

Tikmēr svešiniek Nīnniahā, nezinādami, ko darīt, izsūtīja dažus izlūkus gar salas krastu abpus ciemam. Tikmēr pārējie centās kaut ko uzzināt ciemā, bet nesekmīgi.

[Roviela]

Ne jau nu pilsētā, Raina skaļi izteica savas domas. Ja nevienam pilsētā neko nevajag, tad jājam pa tiešo gar ezeru, un prom uz Akmeņu mežu.
Ko teiksiet, Rek?

[Aiva]

"Es teiktu, ka būtu vērts sākt ar Akmeņu mežu," Reks domīgi atbildēja, galvā apgrozot pareģojuma rindiņas.

"Runa gāja par kalniem, kas ieskauj ezeru kā apēst gribot, bet tas man vairāk izklausījās kā tāda norāde, kur vispār meklēt, kamēr par akmeņu mežu kas slīgst klusumā bija runāts tā, itkā tas būtu tieši tas, kurā ir paslēpts saules... tas ko mēs meklējam."

"Galu galā, zirgi izskatās izturīgi, mēs tos neesam nodzinuši, derētu vēl šovakar tikt līdz mežam? Tas taču būtu iespējams?" viņš painteresējās.

[Romija]

"Domāju, ka jā," Laura atbildēja. "Vismaz līdz sākumam. Nav jau tas ceļš tik ļoti tāls, ja ir zirgi!"

[Aiva]

"Nu tad nekavējamies lieki, bet dodamies vien tālāk?" Reks paskatījās uz pārējiem.

Pats viņš bija gatavs doties tālāk īpaši neēdis, brokastis vēl bija palikušas vēderā un īsti ēst negribējās, bet ja kas sāksies pēc stundas, tad piecietīs...

[Romija]

Laura paskubināja Pogu, lai dotos cauri pilsētai. Kādam bija jārāda pareizais ceļš pa pilsētas ieliņām, ko arī meitene labprāt darīja. Viņai tīkamāk šķita neskatīties uz lielā cilvēka muguru, bet doties tālāk.

[Roviela]

Jājam vien pa taisno cauri, nekavēsimies, Raina piekrita, Laura, ved mūs pa taisno, ne caur pašu centru, ja?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 19.02.2007 14:39

[Ného]

Neilgi pirms 12 dienā, ceļinieki izjāja no pilsētas un, atstājot ezeru pa labai rokai, tuvojās kārtējām krustcelēm, kur viens ceļs aizveda uz Mirentu, bet otrs uz Nehnu. Kopš pilsētas pamešanas apkārt pletās tikai un vienģi pļavas, tālumā varēja redzēt kalnus, ezeru un aiz tā mežu. Pļavās šur tur auga dažādas puķītes un apkārt lidinājās raibi tauriņi, bet pakaušu krietni sildīja saule.

Gēroks pastiepās līdz savai somai un, no tās izķeksējis sausiņus, sāka tos grauzt. - Nezinu kā jums, bet man jau sāk vēders burkšķēt.

[Roviela]

Tad apmetamies pļaviņā un iekožam pusdienas, Raina ierosināja, un pirmā nojāja no ceļa "piknika" vietas meklējumos. Zirgiem arī vajag atpūtu.