Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Puķu elfs]

Tikai mirklī, kad virs Tissas galvas iemirdzējās zilās pavasara debesis, viņa spēja dziļi ieelpot. Vien kādā slepenā apziņas kaktā vēl joprojām tupēja tumšais svešinieka tēls, pagaidām aizmirsts, nogrūsts malā un gatavs par to atriebties.
- Ko tu, Holen, domā par šo pārgājienu? Un par to svešo? Tumšs viss ap viņu... Tev tā nelikās?
Tālāk Tissa gāja klusējot, pateicīgi un uzmanīgi klausoties visā, ko puisis gribētu pastāstīt, brīžiem pasmaidot par kādu smieklīgu atgadījumu, brīžiem bažīgi pašūpojot galvu, izdzirdot ko nelāgu. Par lauku darbiem gan nekas dižs nebija stāstāms, tādēļ Tissa tikai nevērīgi atmeta ar roku:
- Metam laukā visu veco un sējam jauno.
Ierodoties smēdē, Tissa samulsa un neveikli mīņājoties palika stāvam uz sliekšņa. Nez kā tad bija piemirsies, ka ir pats pusdienlaiks? Muļķīgās iedomas par klusām, gandrīz slepenām pusdienām, kas sastāvētu no pāris maizītēm un varbūt saujas kaltētu šbolu, pagaisa. Sastingums nepārgāja, lai gan pusdienas bija brīnumgardas un mājinieki laipni. Ēdiens sprūda rīklē un vairāk tika stumdīts no vienas šķīvja malas uz otru, nekā celts pie mutes. Kad Tissa bija jau trešo reizi aizrijusies, viņa meta visus mēģinājumus pie malas un nomurminājusi pateicību saimniekiem, kā arī kaut ko par garšīgumu, atstūma pusizēsto šķīvi. Izdzirdējusi ka Holens arī ir paēdis un aicina viņu sev līdzi, Tissa strauji pieleca kājās un, vēlreiz nomurminājusi pateicību, aiztipināja puisim pakaļ. Bet Holena dāvana meiteni samulsināja vēl vairāk kā saimnieku vēlīgie smaidi.
- Nu ko tu! Ko tad es ar šito.... rīku?
Samulsušais skatiens nespēja uzreiz novērtēt darbarīka labās īpašības, tādēļ Tissa labu brīdi svārstīja to rokās, līdz viņai izdevās izmocīt strupu:
- Paldies.
Vēl mirkli pakavējusies Tissa pagriezās uz iešanu.
- Jā, nu tad rīt deviņos? Pie Rainas. Attā!
Un meitene izmetās laukā pa durvīm, piespiedusi Holena dāvanu pie krūtīm.

[rudo lapu vilcēn...]

Nek'das piebildes nesagiadījis, Rovens, līdz ar masū, devās mājup. Varēja vēl šo to padarboties ap stiklu, un, nesteidzoties, arī paspēt sakrvāt mantas. Vin''s gan bija gandrīz vai drošs, ka kaut ko aizmirsīs, tikai ar darbu viņš bija paŗleicināts.
Prātā vēl tika pārlikti pe''dejie pasūtījumi, vai anv kas aizmirsies un aks vēl nav izdarīts un nekliedz pēc darīšanas.

[Romija]

Laura pie šuvējas bija nonākusi ar kavēšanos, bet večiņa neko vairāk par caururbjošu skatu viņai neveltīja. Tā arī pagāja vairākas stundas pacietīgi šujot, murminot piekrišanas vārdus šādiem tādiem stāstiem un gaidot izdevīgu brīdi pateikt, ka tuvākās dienas Laura šūt nenāks. Tikai pirms pašas promiešanas sanāca tāds klusāks brīdis, kad arī meitene izteica jau ilgi pa muti viļāto sakāmo. Šuvēja nogrozīja galvu, iedeva kādu sainīti un ieteica pavingrināties, ja nu sanāk.

Labā, labā Elma. Viņa neko neteiks maniem vecākiem, Laura priecīgu prātu devās mājās. Tagad tikai jāizstāsta vecākiem, ka Elma mani sūta... kaut kur... emmm. Tā prātojot, Laura bija nonākusi pie kādas mājas augsta sliekšņa, kur dzīvoja kāds zināms padzīvojis pāris. Droši apsēdusies, meitene attina sainīša galu vaļā - pelēks lina audums. Nu, labi, var gan parastās, gan veļas vīles patrenēties, gan kādu cauro vīli. Novērtējusi auduma daudzumu, Laura nosprieda, ka pat kāds krekls varētu sanākt.

Turpinot ceļu, meitene pa dažādām ne pārāk lielām ieliņām pamazām devās uz smēdes pusi, kā jau Holens bija teicis. Beķereju smarža kārdināja, vēderā bija tukšums, tāpēc kājas sāka soļot ātrāk. Jau pēc kāda brīža Laura samanīja smēdi. Viņa droši pieklauvēja pie durvīm, gaidot, kad kāds atvērs. Pa to laiku viņa nopētīja apkārtni, savas pēdas, pirkstu galus un matu šķipsnas.

OOC: Pēc laikiem Tissa jau droši vien ir prom. Holens pats var izdomāt, cik ilgu laiku un ko viņš dara.

[Aiva]

Reks atgāzās krēslā un sabraucīja vēderu. Pēc brauciena ar kuģi atkal ēst siltus ēdienus, par tādā prastā krogā kā šis, tas bija patīkami. Turklāt, ja viss tiešām izdosies... Protams, dalīties nāksies, bet Reks bija pārliecināts, ka atalgojums vairāk kā atsvērs visas līdz šim piedzīvotās neērtības.

"Ei, sīkais!"

Viņš pamanīja krodzinieka vidējo no puikām pabāžam galvu pa durvīm.

Pieliecies, Reks pamānīja sīko tuvāk, un tad savirpināja starp pirkstiem vara naudas gabaliņu.

"Gribi nopelnīt?" viņš pajautāja.

"Aizskrien un pavēro ostu. Ja manisi pāris svešus vīrus nokāpjam un sākam izprašņāt par neseniem atbraucējiem, skrien pie manis, labi samaksāšu." viņš teica, pasniedzot monētu puišelim.

Par vēl pāris monētām krodzinieks bija atvēlējis viņam istabu augšstāvā, ar aizšaujamu bultu durvīm priekšā, un pēc kārtigas maltītes, pasūtījis rītam arī līdzņemamo ēdamo - sieru, kaltētas zivis, žāvētu gaļu un divus rupjas maizes klaipus, Reks pazuda augšstāvā.

Mantas no kuģa jau atradās šeit.

Reks izvilka no saiņa īso zobenu un sāka lēnām pulēt ar eļļā samērcētu lupatiņu, bet pēc tam nostājās treniņa stājā un izdarīja virkni asu kustību, atkal ievingrinot roku. Uz kuģa un agrāk nebija īsti gribējies izrādīt to, uz ko esi spējīgs. Nekad nevarēja zināt, vai tev nenovēro, un ņemot vērā uzdevumu...

Pēc pusstundas zobena vežēšanas, ko pavadīja tikai saspringta elpa un kailo pēdu klusie soļi pa grīdas baļķiem, Reks nosprieda, ka nav ko pārspīlēt. Diez vai kāds bija viņam sekojis, rīt jau no paša rīta viņi pazudīs no pilsētas, un pēc tam... Pēc tam varēs tikt no tā visa vaļā...

[echo3]

Pārgājiens ir Gēroka ideja, šo to nopelnīt viņam sagribējies. Nu, varbūt arī izpalīdzēt tam Rekam. Tumšs, saki? Nezinu... - Uz Tissas ceļā uzdoto jautājumu atbildēja Holens.

No smēdes Tissu zellis, šoreiz redzami nosarcis, aizvadīja ar vārdiem, - Tissa, šo es kalu, par Taviem darbiem domādams. Tas ir ass un nekad nepaliks truls, jo asmens no plānām kārtām taisīts - iekšā cietākas, ārpusē mīkstākas. Turpat lupatā, - vari sataustīt? - ir arī ādas uzmava ar sprādzītēm. Lieto vesela! Atā līdz rītam!

Holens pakavējās uz sliekšņa, Tissu ar skatienu pavadīdams, tad pagriezās un iegāja kalvē. Ātri pārģērbās, uzlika ādas skoteli, tad pavēra durvis uz blakustelpu - ir tur meistars vai vēl atpūšas pēc pusdienām? Meistars nupat nāca telpā iekšā, un Holens devās runāt par savu prombūtni. Nedēļa vai varbūt pat vairāk, - tas nav vienkārši izkārtojams, un meistars sarauca pieri. Bet liegt neliedza, un zellis, kā pieklājas, atdeva meistaram līgumā paredzēto naudu. Tad meistars atmaiga, un apsolīja rītrītā arī ceļamaizi iedot.

Tā, tas nokārtots, un Holens ķērās pie kalšanas. Mantas, ko līdzi ņemt, viņš savāks rīt, - nav jau tur īpaši ko vākt!

Strādādams, Holens atkal dungoja āmura sitienu ritmā, līdz starp diviem savējiem būkšķiem izdzirda klaudzienu pie durvīm. Nolicis āmuru un kaļamo dzelzi iekārtojis uz oglēm uzkarst, devās atvērt.

[Romija]

"Sveiks!" Laura uzsauca, kad pavērtajās durvīs redzēja parādamies Holenu. "Tiku vaļā no šūšanas, sarunāju kādu laiku brīvu. Nu, stāsti, ko vēl nospriedāt?" Laura bija nepacietīga un nemaz nesagaidīja, kamēr tiks iekšā. "Kad, kā, kur, cikos?" viņa bēra jautājumus, grasīdamās tūlīt iet iekšā, ja Holens aicinās.

[Roviela]

Raina uz darbnīcu nemaz negāja. Viņas mērķis bija izpētīt pieliekamo, un šo uzdevumu viņa veica ar lielu atbildību. Meklējumos pavadījusi krietnu pusstundu, viņa varēja atviegloti nopūsties - viss nedēļas ceļojumam viņiem divatā ar brāli bija savākts, sapakots un turpat pieliekamā vēsumā atstāts līdz rītam.
Nākamais gājiens bija uz stalli pie zirgiem. Visi trīs mierīgie, neliela auguma zirdziņi sagaidīja meiteni priecīgi bubinādami, un viņa tiem nelika vilties. Kā jau tikko no pieliekamā, kabatas bija pilnas visādu labumu, kurus viņa nežēlojot izdalīja draudzīgajiem lopiņiem.
Zirglietas un pārējo viņa atstāja brāļa ziņā - tas zinās labāk.

Atgriezusies pie glāžšķūņa, viņa pabāza galvu pa durvīm:
Roven! Mantas es sapakoju, zirgi paliek tavā ziņā. Nāc pusdienās!

Pie pusdiengalda Raina vecākiem pastāstīja, ka viņi ar brāli uz kādu nedēļu grib paklejot pa salu savvaļā. Tēvs drusku parūca, par to "kā būs ar darbu?", bet Raina nelikās zinis, labi zinādama, ka to viņš tikai tā - kārtības labad. Beigu beigās tika sarunāts, ka viņi var doties prom uz visu nedēļu, un divus zirgus arī var ņemt.
Kad pēcpusdienā visi atkal taisījās katrs savās darīšanās, Raina brālim ierosināja iet pie Holena uz smēdi. Doma par zobeniem bija cieši iesēdusies meitenei galvā.

[echo3]

Re, Tu ar' jau klāt! Sveika! - Holens atvēra durvis un pakāpās nost, lai Laura var ienākt. - Nāc iekšā, nav ko te uz sliekšņa runāties. Meistars pamanīs, vēl atskaitīs man no algas par viesmīlības trūkumu. - Smaids liecināja, ka nekas tāds gan zellim nedraud.

Durvis aizvēris, Holens turpināja, - Rīt no rīta, deviņos, pie Rainas un Rovena darbnīcas. Gēroks solījās zirgus pagādāt. Tad arī šķīrāmies. Man šķiet, ka šoreiz klejojums var iznākt pat ilgāks par nedēļu, tā ka padomā, ko līdzi ņemt. - Tad, pametis acis uz ogļu pavardu, aizsoļoja pie laktas, paņēma āmuru un izcēla kaļamo, - Man darbs jāpabeidz, citādi dzelzs sadegs. Tu pasniedzies pēc groziņa, - tur, uz palodzes, - uzcienājies, kamēr strādāju. Drīz beigšu. - Holens atsāka kalšanu.

(OOC - grozā ir ar drānu apsegta sagriezta maize un poķītis ar medu; riekstu kodoli.)

[Romija]

"Vairāk par nedēļu, saki?" Laura ienāca iekšā un apsēdās netālu no palodzes ar groziņu. "Mana šuvēja īpaši neiebilstu, tad tikai ar vecākiem jāsarunā," viņa piebilda un visai nekautrējoties uzcienājās ar kārtīgu riecienu medusmaizes.

Vērojot Holena darbošanos un ēdot jau otro medusmaizi, Laura pie sevis prātā pārlika, cik un kādas mantas ņemt līdzi. Ja jau iet runa par ceļošanu zirga mugurā, tad varēja tik ļoti nedomāt par mantu smagumu, tomēr liekus krāmus arī līdzi nevarēja ņemt.

"Noteikti jāņem ērtās pārgājiena drēbes, siltais apmetnis, ērti apavi, kāda virve," meitene pie sevis skaitīja, daudz neuztraukdamās, vai Holens starp āmura klaudzieniem dzird visu, ko viņa saka. "Arī ēdamais droši vien. Es varētu kādu saini žāvētu zivju paņemt," viņa ierosināja. "Maizi, kādus žāvētus augļus, droši vien arī dzeramo. Hmm, nedēļai padaudz vajadzēs," Laura nopūtās, iedomādamās, ka nemaz tik lēti mājās tie pārtikas krājumi nepildījās. Ja žāvētas zivis varēja dabūt daudzumā, tad no zivīm vien visu nedēļu ar' neiztikt. Maizi vai sausiņus arī varētu dabūt. Un kādus žāvētus ābolus. Ehh, slaidā līnija, Laura nopūtās vēlreiz un kāri iekodās nu jau trešajā medusmaizē.

[echo3]

Holens dzirdēja gan, ko Laura tur skaita, bet viņam bija pašam savs skaitāmgabals runājams saskaņā ar darba ritmu. Vēl pāris reizes pakarsējis un kārtīgi parībinājis ar lielo āmuru, beigās viņš pārgāja uz mazo, tad kaļamo mantu vēl kaut kādā šķidrumā iemērca, ka nočūkstēja vien, vēlreiz uzkarsēja, vēl daži sitieni, un - gatavs! ūdenī iekšā. Pēc brīža izķeksēja un, lūkšās turot, pienesa Laurai parādīt. Tā bija pieša pamatne, vēl nenoslīpēta un nenopulēta, toties precīzi tāda pati kā agrāk izkaltā pāriniece, kas turpat uz lielā galda stāvēja.

Nu arī parunāt varam, - Holens nolika jaunizkalto mantu blakus otrai, un pievilka klāt ķeblīti, pie reizes arī pieceļot tuvāk ūdens krūzi un kausu. Apsēdās un pamirkšķināja Laurai, - Man te meistars ceļamaizi apsolīja līdzi iedot. Saimniece ir devīga - to zirgu man pie smēdes durvīm rīt vajadzēs, un vēl kādu palīgu, lai ēdamā saini tam mugurā uzceltu. - Tad palika nopietnāks, - Laura, Tu no duramām un griežamām lietām neko kārtīgāku līdzi paņemt nevēlies? Man kādi seši kārtīgi dunči stāv krājumā, kamēr mācījos, ne viss izdevās pārdošanai derīgs. Tu nedomā, ka kādus skaliņus Tev piedāvāju, asmeņi ir labu labie, vien rotājumi no sākuma neizdevās, tā māksla lēnām nāca. Varu aizdot, un, ja arī zudumā aizies, tas jau tikai mans darbs. Nu, gribi ko apskatīt?

[Ného]

Gēroks pēc satikšanās ar draugiem devās pie sava tēvoča parunāties par to, ka viņam vajadzētu vairākas brīvas dienas. Viss noritēja gludi un viņš sarunāja, ka pēc 5 dienām būs atpakaļ. Vien šodien jāizdara daži darbiņi.

Pēc to padarīšanas puisis devās pie laba tēvoča drauga - garšvielu pārvadātāja. Viņam piederēja stallis, jo zirgi bija vajadzīgi garšvielu vezumu pārvadāšanai. Par samaksu zirgu nomai Gēroks palīdzēja iztukšot kravas tilpnes.


Šo rakstu rediģēja Noveau: 01.02.2007 19:00

[Romija]

"Jā, es labprāt vispār!" uz Holena piedāvājumu apskatīt dunčus Laura atsaucās nedaudz kautrīgi. "Ceļā kāds par skādi nenāktu. Rotājumiem nav nozīmes, ja vien darbarīks labs," iegrābusi saujā riekstu kodolus, Laura bija gatava skatītāja. "Par to tev varētu kādu kreklu pašūt vai ko salāpīt," meitenei nepatika palikt parādā, tāpēc viņa uzreiz piedāvāja kaut ko, ko pati varēja sniegt.

"Es no rīta varētu savākt savas mantas un atskriet pie tevis palīgā," viņa piedāvāja. Lai arī augumā ne pārāk liela, Laura bija gana izturīga un izveicīga dažādos mezglos, pakošanā un citās ceļošanai noderīgās iemaņās.

[echo3]

Par to zirgu un palīdzēšanu jau es tikai jokoju, pats nastu līdz glāžšķūnim aiznesīšu, - Holens nosmaidīja. - Bet maizi gan varu tā pavairāk paņemt, tāpat arī šķiņķa gabalu no lielākajiem. - Piecēlās un atkal attaisīja savu lādi, šoreiz izceldams tādu kā garenu vāceli, ko pienesa pie galda un atvēra. - Skaties, kurš patīk, kurš ērtāks. Un sarunāts, - ja man kāds robs drēbēs izplīsīs, Tu sašūsi.

(OOC - jaukākā dunča izskatu drīkst izdomāt)

[Romija]

"Kā vēlies, varam arī tikties pie glāžšķūņa!" Laura atteica, jo viņas uzmanību jau piesaistīja Holena atnestā vācele.

Pa vienam prātīgi ņemot ārā dunčus, tos pacilājot, pagrozot rokās, Laura izvēlējās kādu ne pārāk garu, bet paplatu dunci, kas rokā gulēja visērtāk. "Vai tev maksts šādam neatrastos? Gribētos kaut kur ielikt!" viņa vaicāja, apskatīdama dunci. "Nekādu īpašo skādi gan es neredzu. Darbarīks kā darbarīks. Ērts un praktisks!"

[echo3]

Šim rotājuma līnijas ievilkušās nesimetriski. Pirmajā brīdī nav īpaši redzams, bet meistars tādu pārdot uzskatīja zem sava goda. - Holens piecēlās un no plaukta nogrāba uz galda vairākas makstis. Pasniedza Laurai vienu no tām. - Šitā būs laba, liec iekšā.

[Romija]

"Man gan vienalga, kādas tās svītriņas!" Laura iesmējās, jo pati nekādu lielo vainu ieraudzīt nespēja.

"Paldies tev," viņa paņēma maksti, iebāza tajā jauniegūto dunci. Izskatījās sasodīti glīti. Par pateicību Laura uzspieda ātru buču Holenam uz vaiga. "Es nu skriešu mājās. Šis tas vēl jāpadara, jāsavāc mantas un jāsarunā ar vecākiem! Attā, līdz rītam!" Laura ātri nobēra un aši devās uz durvīm.

[Roviela]

Laura tikko bija pazudusi aiz stūra, kad pie smēdes parādījās Raina un Rovens (OOC - pieņemu, ka mēs nestrīdamies, un nākam pirkt ieročus).
Daudz neko negaidot, viņi devās vien iekšā.
Sveiks! māsa sveicināja. Mēs esam klāt. Gribam zobenus, bet tā godīgi, nopirkt. Kas labs jums te ir?
Viņa ar interesi nopētīja jau daudzkārt redzētās smēdes sienas.

[rudo lapu vilcēn...]

Rovens īpaši nesteidzās. Vēl nebija kur steigties, vismaz, pēc viņa domām. Visas nepieciešanmās lietas mājās ātri tika nokārtotas, arī vecāki necēla nekādus lielus iebildumus, un jauneklis atļāvās mazliet pasapņot vaļējām acīm, ejot uz smēdi. Patiesībā, ja pirms kāda laika viņš slepus vēlējās iegādāties zobenu. Laikam tā bija viena no ne pārāk daudzajām velmēm, kas ar māsu viņiem bija kopīgas. Taču iepreikš tam nebija iemesla. Tagad bija. Varbūt jau nenotiks nekas tāds īpāss. Nepārāk lielajā salā viņiem diezvai pekšņi zubruks mistiski laupītāji vai briesmoņi, tomēr zobens pie sāniem vien jau tevi darīja mazliet vairāk kā aprastu puiku. Ar aliku arī iemācīsies tā kaŗtīgi ar to apieties.
Ieejot pie Holena, Rovens viegli smaidīja un piekājīgi sveicienā palocīja galvu. Teikt neko neteica, Raina jau visu bija pateikusi.

[Romija]

Laura steidzās mājās. Gan piedzīvojums, gan jauniegūtais duncis viņu manāmi uztrauca, tāpēc pirms iet vecākiem prasīt atļauju, Laura aizskrēja uz savu mazo istabiņu nomierināties.

Lejā varēja dzirdēt noklaudzam durvis, tāpēc Laura nolika dunci uz gultas un pati devās lejā. Tur tikko bija pārradies tēvs, tāpēc pie launaga galda Laura saņēma dūšu un izteica savu sakāmo. Viņa gan ne vārda nebilda, ka iemesls ir svešinieks. Viss tika pasniegts kā kārtējais pārgājiens, ko ir izdomājuši kopā ar pārējiem draugiem, piebilstot, ka Tissa gribētu vākt ārstniecības augus. Viņa zināja, ka vecāki Tissu uzskata par kārtīgu un godīgu meiteni, tāpēc diez vai iebildīs. Tēvs nedaudz paburkšķēja, māte neteica neko, tāpēc Laura cēlās no galda bēdīga - vai tiešām viņai būs jāpaliek mājās? Kad tēvs bija izgājis atkal savās darīšanās, māte iespieda viņai rokās atslēgu. Sākumā Laura jau gribēja sašļukt pavisam, iedomājoties, ka atkal jāiet atslēgt laivu un palīdzēt tēvam, bet tad pamanīja, ka tā ir pieliekamā atslēga. Meitenes sejā sākumā parādījās samulsums, kas pārgāja, ieraugot mātes smaidošo un vēlīgo skatienu. "Esi uzmanīga, meitiņ! Un nāciet drīz mājās, labi! Tur pieliekamā ir zivis, maize un vēl šādi tādi sīkumi!" Apskāvusi māti, Laura steidzās savākt līdzņemamo ēdamo. Vēl un vēlreiz pateikusies, viņa skrēja atpakaļ uz savu istabu, lai savāktu pārējās mantas.

Vakarpusē uz gultas malas stāvēja divi saiņi - drēbes un ēdamais. Tur pat blakus stāvēja sakārtotas ceļojuma drēbes - ērtas un vienkāršas, bet tajā paša laikā izturīgas un neuzkrītošas bikses, krekls, kamzolis, īsi zābaki, siksna. Dārgas drēbes Laura un vecāki atļauties nevarēja, tāpēc viss bija pašūts no lina. Kamzolis nedaudz salāpīts, bet vēl joprojām ļoti silts un labs. Kabatā no iepriekšējā pārgājiena Laura atrada sauju bērzu sēklu - rudenī viņa tās bija paķērusi līdz, ejot garām kādam bērzam ar nokareniem zariem. Iztīrījusi kabatas, Laura devās uz zvejas ostu, lai vēl palīdzētu tēvam ar pēdējiem dienas darbiem. Pa ceļam viņa palaida sēklas vējā, vērojot, kā tās kā mazas pārsliņas virpuļo un aizlido.

[echo3]

Līdz rītam! - Holens aizvadīja Lauru. Tik vien paguva, kā liekās makstis atpakaļ plauktā nolikt un vāceli ar dunčiem aiztaisīt, kad pa durvīm ienāca Raina un Rovens.

Sveiki! Zobeni ir te, - zellis ieveda abus draugus blakustelpā un pamāja ar roku uz ieroču statni pie sienas. - Jaunākie, tie, ko vēl neesat redzējuši, ir apakšā. Iesaku pamēģināt tieši tos, lai gan maksā tie dārgāk. - Holens nosauca summu. - Toties ir vieglāki un izturīgāki.

(OOC - visi zobeni ir makstīs)