Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Puķu elfs]

- Tās puķes? Ak jā, atceros. - Tissa pusčukstus atbildēja Laurai, vēlreiz aizdomīgi pašķielējot tai virzienā, kur tumsnēja svešinieka ēna. - Ko gan viņam īsti vajag? Izvēlies mūsu krastā kā tāds sirsenis bišu mājā! Jā, tās puķes tiešām ir vērtīgas, bet toreiz nebija gluži pareizais laiks, lai ievāktu. Tagad gan tām vajadzētu būt pilnos ziedos - gan ziedi, gan lapas un kāti derēs! Var jau būt, ka tev taisnība, nav ko tur satraukties, bet nu nemaz nešķiet, ka tas, ko tagad iesāksim, turpināsies kā parasta pastaiga. - Tissas skatiens atkal aši pārskrēja Reka tumšajai ēnai. - Laura saka, esot no Atlantīdas laikiem? Labais grieztais sanāk tīri labi, bet ar mežģīnēm galīgi neiet, sanāk tāds kā peļu midzenis, kā putekļu kunkulis pagultē. Tā vien šķiet, ka vairs nemēģināšu.
Kad Laura bija aizsteigusies, Tissa veltīja mazliet nīgru skatienu Rainai un šķībi pasmaidīja. Nu re, tagad mani visi pamanīja... Zaglīgs skatiens pārskrēja tiem, kas vēl kavējās, ilgāk pakavējoties pie svešā.
- Nu iešu es, iešu. - viņa nopukstēja Rainas virzienā un juta, ka nosarkst. - Man tikai.... nu palika nesasietas zāļu buntītes, kad... nu kad skrēju šurp... Jāsasien un jāiekar bēniņos. Viņi visi redz, kā man svilst vaigi. Vajadzētu celties un iet. Nu ko tā Laura tik ātri aizsteidzās. Nu ko es te vēl sēžu? Tulīt, tulīt celšos...
Bet Tissa palika sēžot, kā pienaglota un nespēja pakustināt pat ne mazo pirkstiņu.

ooc: kāds šobrīd ir gadalaiks? un mēnesis? mēneša pirmā puse, beigas vai vidus?

[Ného]

OOC: Laiks tagad varētu būt pavasara beigas. Jūs varat paskatīties ATD pavedienā esmu papildinājis informāciju.

Gēroks sēdēja un klausijās, kā viņa draugi cits pēc cita piekrīt palīdzēt svešiniekam. Tieši uz to viņš bija cerējis, vīņš ar apkārtesošjiem bija gana daudz piedzīvojis uz šīs salas - nu bija laiks vēlreiz kaut ko padarīt, atpūsties no darba, kaut gan, ko var zināt, vai sanāks atpūsties.
- Mums vēl būtu jāpadomā par to, kur tad mēs varam meklēt to, kas vajadzīgs Rekam. Draugi kādas jums idejas? - puisis pēc ilgas klusēšanas ierunājās.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 24.01.2007 19:09

[Roviela]

Tas gan, Raina piekrita, un tad Tu viņam pateiksi, ko ņemt un ko neņemt līdzi. Kā tur bija, Rek? Kalni, kas ir kā vēlas apēst ezeru? Te derētu tikai viens no trim ezeriem - Velīns. Tam vienīgajam puslokā apkārt ir kalni. Un par mežu ar akmeņiem es nemaz nešaubos. Te ir viens mežs, kuru tā arī sauc - Akmeņu mežs, tāpēc, ka pilns ar akmeņiem. Vienīgi, ka tas ir liels un plašs mežs, diezin vai bez precīzākām ziņām varēs ko atrast.
Viņa aizdomājās, tad piebilda
Mums būs jāiet cauri Senmežam, līdz sasniegsim Akmeņu mežu. Vai arī var iet pa lielceļiem. Vispirms uz Arboru, kurai blakus ir Velīns, tad gar piekrasti uz Mirentu, un pēc tam uz Kēeru. Tas, beidzamais ceļš ved caur Akmeņu mežu. Ja izmantojam lielceļu, tad mums gandrīz noderētu zirgi.
Vai es te pareizi stāstu? viņa attapās un paskatījās uz draugiem. Varbūt ir vēl kāda vieta, kas atbilst aprakstam?

[Ného]

Vēl jau tas klusais mežs. - Gēroks atminējās - To jau ar pieminēja - sanāk tāda paliela platība. Ko varētu izvēlēties pirmo. Paklausieties, kāds nevarētu zināt kaut kādus nostāstus vai leģendas par šo objektu, ko meklējam? - Puisis paskatijās uz palikušajiem draugiem.

OOC: Par šādu stāstu zinātāju varam parunāt ATD.

[Roviela]

Jā, tas arī, bet sāksim ar Akmeņu mežu. Man vienmēr ir interesējis, kas tie tādi par akmeņiem. Tikai tur, bet citur nav, un tādi... savādi... Caur Kluso mežu var nākt atpakaļ.
Raina, kā jau parasti, visu bija aši izplānojusi, rūpīgi nepiedomājot par detaļām.

[Ného]

Nu redzēs. Labi, skatīsim kā būs ar to mežu. Bet ja gribam ātri, tad būs jāņem zirgi. Es kādus trīs līdz četrus varu dabūt. Paprasīšu tēvocim. puisis atlaidies savā krēslā pārdomāja savu piedāvājumu pārējiem - cik tad īsti viņš var dabūt lopiņus.

[Roviela]

Mums ar Rovenu nevajag, mums ir savi. Nekādi auļotāji nav, darba zirdziņi, toties nenokusīs un nav niķīgi, kā nekā caurām dienām stikli jāvadā! Raina iesmējās.
Tad jau pietiks ar tiem, kurus tu vēl sagādāsi.
Meitene domīgi atspieda elkoņus pret galdu.
Tas būs ceļojums apkārt pasaulei! Salai, tas ir. Riņķī pa piekrasti.

[Ného]

Gēroks pasmiedamies piebilda - Nu nesasapņojies, cik tad reižu tas nav darīts, pirms dažiem gadiem, atceries, kā mēs visi turpat 2 nedēļas mājās nerādījāmies.

[Roviela]

Nē, šoreiz par divām nedēļām nevar būt ne runas! Raina pārmetoši paskatījās uz Gēroku.
Vai tad nedzirdēji, ka mums savi pienākumi un darbi darāmi? Piecas dienas, tas ir visilgākais, ja tik degoši jāskrien.

[Ného]

Es jau nesaku, ka vajag divas nedēļas, šaubos vai ko var paslēpt uz Sīnas, lai dažās dienās neatrastu. Eh, tad jau redzēs, kā būs. - puisis mazliet apvainojās, ka uz viņu pārmetoši skatās, jo viņs bija nodomājis, ka meitene aizsapņojas. Un vēl jau snie notikumu jau nav tik traki jāatsauc prātā - viņš taču tad bija jauns.

[echo3]

Laura, uz mājām atpakaļ šovakar caur smēdi izskrej, es tur ilgi būšu! - Kalējzellis tik vien paguva aizkrienošajai draudzenei pakaļ nosaukt.

Tad pāris dienas nu jau būs nedēļā pārvērtušās? Šīs Holena domas varēja gandrīz nolasīt viņa skatienā, bet skaļi viņš pateica, - Kam ieročus vajag un gribas, šopēcpusdien pienāciet. Zirga man nav, tā ka pagādā man kādu, Gērok. Kur rīt tiekamies? - jau kājās celdamies, noprasīja. Tad pieliecās Tissai tuvāk un klusi ierunāja ausī, - Vai Tavi mājas darbi brīdi nevar pagaidīt? Nevēlies ar mani kopā līdz smēdei aizstaigāt un arī pusdienas mēs varētu tur ieturēt? - Šos vārdus sakot, Holens bija mazliet piesarcis, bet krogā bija pustumsa, un Tissa, kā paradusi, virsū tieši neskatījās. Vienmēr jau var būt cerība, ka neviens neko nemana!

[Ného]

Gēroks pieliecās tuvāk galdam, it kā pats pamazām grasīdamies celties kājās - Nu labi, tad, cikos satiekamies? Ap 12 šeit pat pie krodziņa?

[Roviela]

Vai agrāk nevaram? Jeb Tu agrāk nedabūsi zirgus? Raina nesaprata tik vēlu ceļotsākšanas laiku. Kurš sāk ceļot pusdienlaikā?
Es ieteiktu doties projām agrāk, tā, ap 8 no rīta.

[Ného]

Nu nezinu kā būs ar to sagatavošanos, bet pats varu ātrākais ap 9 būt, solīju savam tēvocim šo to izdarīt - pēc puiša vaiga varēja saprast, ka tas viņam ptalaban nesagādā prieku, bet solīts paliek solīts.

[Roviela]

Nu labi! Tad lai būtu deviņos. Varbūt ne te, bet pie mūsu mājām? Tas ir tuvāk pie Arboras ceļa. Mums jau nevajag visiem izrādīt, ka dodamies izjādē, Raina prātoja.
Tu taču parādīsi Rekam, kur tas ir, vai ne? viņa uzsmaidīja abiem ceļojuma iniciatoriem.

Holen, labi, tad mēs pieskriesim smēdē pievakarē. Es tagad dodos mājās, pakot līdzņemamo, viņa noteica, ceļoties kājās.
Tad līdz rītam!
Atvadījusies, Raina vēl pagaidīja, skatoties uz brāli - vai tas nāks, jeb vēl nē, pirms devās prom.

[rudo lapu vilcēn...]

Rovens klusējot bija klausījies ko runā draugi un svešias atlantīdietis. Neko tādu, kas jau nebūtu pajautāts, puisis neiznāja, taču līdzi visiem domās pārlika ceļojuma iespējas.
Kad sarunas šķita jau biegušās un visi jau gatavojās uz iešanu, Rovens, gandrīz uzreiz pēc māsas, piecēlās kājās.
-NMan ar vēl šis tas jāizdara pirms došanās ceļā.- puisis viegli pasmaidīja. -Tad tiksiemies rīt pie glāzšķūņa.- viņš vēl peibilda un mirkli apgaidīja piekrītošu via noliedzošu atbildi.

[Ného]

Arī pats šīs jezgas vaininieks piecēlās kājās, atvadijās no pārējiem, vien norunāja ar Reku satikties pie krogus rīt ceturksni pāri astoņiem.
Bet tagad viņš devās prom - pie sava tēvoča un vēl dažiem vīriem parunāties, par nelielajam ceļojumam vajadzīgo.

[Puķu elfs]

Tissa uzmanīgi klausījās visā, kas tika runāts, cenšoties nepalaist garām ne vārda. Tika pieminēts Velīns, Akmeņu mežs, Senmežs, Klusais mežs un ciemati, kuriem jāiet cauri. Jāapstaigā visa sala. Izdzirdējusi, ka Gēroks piemin zirgus, Tissa pacēla galvu.
- Nē. Nē, man nevajadzēs zirgu. Es labāk kājām. Jā, tā labāk. - Tad, sabijusies pati no savas balss, viņa atkal nodūra galvu un juta, kā vaigos sakāpj sārtums. Tā nu meitene tur klusējot sēdēja, līdz draugi sāka izklīst un pie auss atskanēja Holena klusā balss.
- Nu jā, it ka jau var pagaidīt, bet vecā atkal klukstēs, ka visu pametu pusratā. Ai, nu ko tur, ies ar'. Tissa lēni piecēlās, neuzdrīkstoties paskatīties apkārt, vien skaudri jūtot tos skatienu dūrienus, kas, iespējams, par viņu nelikās ne zinis, un devās durvju virzienā.

[Aiva]

Reks pasmīnēja vien, dzirdot meitenes teikto, bet neko nesacīja.

Kājām, kā tad... Aizkusīs vēl pēc pirmā izgājiena ārpus māju loka...

"Ja sarunāsi zirgus, aizrunā arī man un visiem citiem kam nav savu, arī tai meitenei, kas nevēlās," viņš pateica Gērokam. Gan jau spītniece ārdomās pēc pirmās stundas soļošanas zirgiem pie astes...

"Krodziniek, pei tevis teitan var pārlaist vēl vienu nakti?" viņš painteresējās. "Un saruna't pamodināšanu agrumā un agrīnas brokastis?"

[echo3]

Tad rīt deviņos pie glāžšķūņa. Būšu. - Holens sekoja Tissai ārā no kroga, priecīgs, ka meitene nebija atsacījusies. Soļojot uz smēdi, Holens stāstīja jaunumus, kas pilsētā notikuši, kopš viņš Tissu pēdējoreiz bija redzējis, runāja par smēdes darbiem, par to, ko pats jaunu iemācījies. Šo un to arī pajautāja par Tissas pašreizējiem lauka darbiem.

Smēdē viņi ieradās tieši brīdī, kad meistara sieva klāja pusdienu galdu. Ieraudzījusi Tissu, saimniece mīļi pasmaidīja un uzlika vēl vienu šķīvi.

Pēc pusdienām Holens ieveda Tissu kalvē un atvēra savu lādi. Izcēlis kaut ko rūpīgi lupatā satītu, pienesa to pie loga un iedeva Tissai rokās. - Tas Tev. Noderēs. - Sainītī atradās diezgan dīvainas formas ielīks, plats duncis ar asu ārējo šķautni un ne pārāk garu asu vietu līkuma iekšpusē - ne ierocis, bet darbarīks. Gan zarus, gan puķu kātus ērti nogriezt, ja vajag - var arī zemi rakt, vai zāles smalcināt. - Mans izgudrojums. Meistars atzinīgi izteicās, šo, pirmo, man kā balvu atstāja.