Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[Snorkes Jaunkund...]

ooc:jā, es to zinu, bet Miko jau nezināja. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Sveika Remīn. Miko vēlreiz teica un sarokojās ar sievieti. Viņa mulsi aizlika roku aiz kakla un pasmaidīja. Man likās, ka es jau teicu savu vārdu. Esmu Miko. viņa nolaida roku un izstaipījās, kamēr atskanēja skaļš krakšķis. Mugura bija izkrakšķējusi. Vai! Miko iesaucās un iesmējās.

[Bizii van Dope]

Remīna pēc sarokošanās atkal nolika roku uz galda un viegli un bezrūpīgi sakrustoja tievās kājas, izstiepjot tās sev priekšā.
Jā, Remīna bija dzirdējusi kā sauc mednieci, taču vārdu bija izmetusi no prāta vienā mirklī. Šī doma ar šo sievieti aprunāties bija radusies vienā, pēkšnā mirklī.
Caur kroga kņadu ir ļoti grūti kaut ko sadzirdēt.viņa bez liekas domāšanas atbildēja, uzmetot vienu skatienu kādam vīrietim.
Izdzirdējusi muguras krakšķi Remīna mazliet pasmaidīja, taču lūpu kaktiņi raustījās.
Tad tevi arī šurp atvedusi vēstule?Remīna apjautājās, paliecoties pār galdiņu mazliet tuvāk jaunajai paziņai.

[Džūna]

Svētais tēvs nopētīja sapulcējušos cilvēku baru un uzsāka savu runu cerībā, ka viņam tiks pievērsta uzmanība.Mani bērni, ķeršos uzreiz pie lietas. Kad es pametu ciemu, tur bija palikušas kādas desmit ģimenes, kas pārcieta pēdējo vilkaču uzbrukumu. Tas bija pagājušomēnes. Man jūs jābrīdina- šie vilkači nav tādi, ar kādiem jau ir gadījies saskarties. Viņi ir daudz lielāki. Es nezinu, kā tas nākas. Kāds zēns, kuram paveicās izdzīvot uzzīmēja zīmējumu, ko jums vēlāk parādīšu. Mums būtu jādodas ceļā, ja gribam paspēt... saglābt to, kas palicis. Es jūs pavadīšu līdz Alba Julijai. Pusi ceļa būs jāpaveic pa kalniem, tālāk būs iebraucamā vieta, kur mūs gaidīs transports. Pēc tam pārvarēsim aizsalušo upi un būsim klāt. Es ceru, ka jums katram ir līdzi, kaut mazliet pārtikas. Ja nav, tad šeit ir vienīgā vieta, kur jūs to dabūsiet. Jūs pat iedomāties nespējat, cik ļoti māņticīgi ir šis apkaimes iedzīvotāji. Mācītājs pabeidza savu monologu un nozuda nelielā blakustelpā. Pēc mirkļa viņš bija atgriezies- uzvilcis ērtus ceļa zābakus, mēteli, cepuri, paņēmis ceļa spieķi un nelielu nastiņu. Pēdējiem sagatavošanās darbiem dodu jums desmit minūtes laika, mani bērni. un mācītājs izgāja laukā. Kavēties nebija laika.

Šo rakstu rediģēja Jūnija Samāra: 18.01.2007 20:54

[novemberunge]

Grāfa sejā iezagās vīpsns vērojot mednieku uzvedību. Tīrās šausmas! Vai viņiem nekas nebija iemācīts? Likās, ka šejienieši bija savākušies uz trakoti nopietnu pasākumu, kuru grasījās ar cieņu padarīt par nenopietnu, vieglprātīgu. Bet tās tas nebija iekārtots! Tā tam nebija jābūt!
Pelēkajās acīs iemirdzējās ierasts, cinisks ledainums.

Taču viņa savdabīgās, vienmuļās pārdomas izjauca maiga, viegla balss. Kāda sieviete. Scelestus sarauca melnās uzacu līnijas aristokratiski pārsteigtā žestā un paklanījās dāmai, kā iepriekš, kad klanījās Džekam, nenovērsdams no viņas ne acu, lai arī sejā nebija lasāms nekas. Nekas tāds kas varētu aizķert vai ieinteresēt, nekas no tā, kas piederēja viņam pašam. Tā teikt, maska.
-Roissu de Lorēnu?- viņš pārjautāja, uzacīm nolaižoties atpakaļ.
Ak, jā... atminos, atminos. Dženifera, ja nekļūdos?- viņš bezemocionālā tonī atteica, uzburdams lūpās ieaudzināti šarmantu, paklausīgu smaidu, kas klasuīja nevis viņa jūtām, bet prātam. Šaušalīga dresūra.

Viņš negrasījās jautāt, kāpēc viņa ir te. Tāpat, viņš negrasījās aizrādīt, ka sievietēm vilkaču medības nav īstā nodarbošanās, jo tās nebūt nebija viņa banālās, salkanās, glaimīgas domas. Viņa acīs dāmas vienmēr bija bijušas tikpat stipras kā vīrieši, pat stiprākās. Un pārāk sarežģītas, lai par tām neinteresētos, taču attāli. Kā teorija, ko nevajadzēja pierādīt.
-Manu lēdij, kā klājas jūsu brālim?- pieklājīgs, atturīgs jautājums, tas pats smaids uz lūpām.

Ak, un tad ierunājās mācītājs, piesaistot visu uzmanību sev. Scelestus ieklausījās, viegli pamāja ar galvu, kad monologs bija izbeidzies. Desmit minūtes, kam? Viņš bija gatavs, kā vienmēr.
Skatiens uzmeklēja Natanielu un tad pievērsās atpakaļ Dženiferai.
-Nudien, skumji,- viņš novilka, patiesībā, bez jebkāda skumjuma balsī, it kā izklāstot faktus, kas vienmēr bija un palika fakti.

[mehaniskais koli...]

Pēc mācītāja runas Dzēnifera ātri metās ārā no telpas un pie bārmeņa ,man vajag pārtiku cejoļomam kas ilgst 5 dienas.viņa steidzīgi jautāja "cena man ir vienaldzīga ,man vel vajaga somu kur to salikt un pārtiku zirgam 2 dienā.viņa jau mierīgāk noteica.

[Elven]

Cristophers beidzot jutās atvieglots un pacēla savu somu (viņam jau viss nepieciešamais bija līdzi) un ielika mēteļa iekškabatā musketi. Viņš piegāja pie iepreikš redzētās sievietes un to uzrunāja -Labvakar, mani sauc Cristophers Fon Nogards. Kā sauc jūs? - viņš nebija pārliecināts par teiktā sakarīgumu un jēgu...
Mācītāja teiktais par leilākiem vilkčiem viņu neuztrauca, bet tas liecināja to ka tie bija tie paši kas nogalināja viņa vecākus. Viņš ātri izgāja arā un palika stāvam pie kroga ieejas pretējā ielas pusē vēl joprojām sniga un sniegs sitās viņam sēja. Viņš pārbaudīja kā ir piestiprināti viņa divi sānu zobeni...

Šo rakstu rediģēja Elven: 18.01.2007 21:25

[Bizii van Dope]

Remīna noklausījās mācītāja garo stāstījumu un viņas sejā iezagās domīga izteiksme, aizdzentot to vieglo šķelmību, kas tajā bija rotājusies.
Lielāki vilkači... Jauni izaicinājumi... Patīkami...sieviete nodomāja un palūkojās uz sev blakus nolikto maišeli. Tajā viņa bija iekravājusi visu nepieciešamo ceļam. Galu galā Remīna nebija muļķe.
Tev kaut ko vajag?medniece pajautāja Miko.
Te pēkšņi pie viņām pienāca kāds puisis. Viņa noskatīja jaunekli no galvas līdz kājām ar viegliem smiekliem skatienā.
Cik nepieklājīgi...Remīna nodomāja.

Šo rakstu rediģēja sirds1: 18.01.2007 21:07

[mr Bl@ck]

Džeks ieklausījās, svētais tēvs runāja klāstīja faktus, bet tie Džekam bija zināmi, viņš bija pētījis kartes un zināja ka ceļš nebūs viegls, viņs bija veicis priekš darbus, seglu somās bija salikta pārtika un ūdens, gan parasts dzeramais gan baznīcā svētīts, zobena un bultu tīrīšanai. Cik daudz bija dzirdēts par mednikiem ko nogalina ar viņu pašu ieročiem. Mednieks vēlreiz pardomāja savas domas, neviens viņu netika uzrunājis un tas viņu priecēja. Redzot kā viena no medniecēm izskrien no telpas un varēja dzirdēt kā viņa pasūta pārtiku ceļam, daudzi to nedzirdēja bet Džkes ar savu aso dzirdi to saklausīja un viņa sejā uzplauka smīns, sarkastisks.
Laime ka platmale bija gana plata lai to apslēptu.

[Demiurgs]

veimārs diezgan mierīgi uztvēra ka gandrīz neviens neatbildēja uz viņa sacīto, bet viņš vismaz cerēja ka visi bija dzirdējuši viņa vārdu, lai nebūtu visiem jāklāsta par sevi un jāiepazīstas, tas vienmēr aizņēma diezgan daudz laika, tāpēc viņš bija gribējis iepazīties ar visiem reizē, taču tas neizdevās. Kad atkal ierunājās mācītājs, Veimārs uzmanīgi noklausījās un nosprauslojās redzot to ka vel kāds nebija sagatavojies ceļam.
-Sasodīti amatieri.- viņš klusām pie sevis noteica, un izgāja ārā, pa ceļam iekniebdams pēcpusē krogusmeitai, atsaitēja savu zirgu kurš bija nokrauts ar paunām un paveda to nostāk.

[Šamanis]

Dante ar Hvo lēnām virzijās uz izeju. Viņš paskatijās uz Hvo un jautāja: Meistar ,vai šie vilkači būs savādāki nekā iepriekš? Man noderētu mazliet vairāk informācijas! To pateicis Dante skatījās uz savu meistaru ,cerīgi gaidot atbildi. Kamēr Dante gadīja ,viņš arī skatījās apkārt uz medniekiem ,kuri izkatījās vienādi. Profesionālā ziņā. Dantesam likās ,ka mācekļi te tiešām nav daudz un ļoti ticams ,ka šie mednieki bez tādiem varētu arī iztikt.

[mehaniskais koli...]

atvainojos Coldcrow nepamanīju tavu postu pirms iesūtiju savu,ceru ka piedosi šī ir atbilde tavam tēlam ,kas izskan pirms mācītājs sāk runāt.



Jums ir laba atmiņa grāf,brālim klājas labi viņš pārvalda zemes un noņemas ar citām lietām un grasās precēties ar lēdiju Annu Martelu."Dženifera pieklājīgi atbildēja ar smaidu uz lūpām"Kā klājas jums pašam ?"viņa jautājoši savilkusi uzacis jautāja.

[Pūķēns Sāra]

Leonards ar acīm bija pavadījis stāvu, kas neīpaši pieklājīgi bija savācis vienu zirgiem, bet tas vīrieti pārāk neuztrauca. Ja viņš vēlētos, varētu mierīgi panākt sievieti zirga mugurā, jo viņa zirgs bija ātrāks, bet tam nebija vajadzība, viņš tāpat zirgu atdabūs.
Terij, mums ir laiks iet. Sagaidījis, kad viņa skolniece uzbūvē sniegavīru, viņš vienkārši noteica. Palīdzējis meitenei tikt viņa zirga mugurā, viņi turpināja ceļu. Terija zirga mugurā, bet pats Leonards blakus soļodams.

Šis pārvietošanaš vieds nebija slikts, vismaz Leo beidzot paspēja atpūsties kā bija ieradis senā pagātnē un ko neļāva viņa status tagad, bet šāds pārvietošanās veids aizņēma daudz vairāk laika, nekā ja viņi abi būtu jājuši.

Viņi ar Teriju bija netālu no kroga, bet izskatījās, ka viss jau ir beidzies un visi gatavojas ceļam, jo pamanīja pāris stāvus, kas steidzās ārā no kroga. Vīrietis uzmeta meitenei skatienu, kas nozīmēja, lai viņa paliek zirga mugurā vai tā tuvumā, pats paņēmis no somām otru zobenu, kuru ielika tur pat blakus pirmajam uz muguras. Jāatzīst ne jau viņš uztraucās pa zirgu, par zirgu nebija ko uztraukties, zirgs bija viņu pavadījis pietiekoši daudz dēkās un bija pietiekošo gudrs, lai klausītu tikai savam saimniekam, bet uztraukums bija par jauno meiteni, kura bija viņa aizbildniecībā.

Esot jau gandrīz pie kroga durvīm, viņš pamanīja Terijas rumaku, kurš tika neīpaši pieklājīgā veidā paņemts. Pāris soļi un viņš jau atradās pie zirga, viegls glāsts gar tā purnu un zirgs jau atpazina saimnieku. Pavada, kas neļāva zirgam nekur iet, tika atsieta un, puiša pamudināts, viņš lēnā solī aizsoļoja līdz savai saimniecei, kurai tas savā laikā tika uzdāvināts, lai Leo vairs nevajadzētu uztraukties par tādiem niekiem.

Atvainojiet, vai lūdzu pateiksiet, kur meklēt svēto tēvu? Tika pieklājīgi jautāts krodziniekam. Skatiens pārslīdēja pār telpu, sejā iegūlās smaids, atceroties līdzīgās vietas, kur dažkārt, pa vidu medībām, tika aizvests. Vienkārši notika neparedzēts atgadījums un tas iespaidoja to, ka nokavēju. Speciāli viss tika teikts tā, lai liktos, ka vīrietis ir viens. Ja te būtu smalki izliktas lamatas vai kas cits, tad vienkāršāk viņam ar visu būtu tikt galā vienam, nevis visu laiku uztraukties par Teriju.

[Hworang666]

Dante! Mierīgāk, Hvo mazliet skarbā balss tonī pateica savam māceklim. Jā, šie vilkači būs lielāki, stiprāki, veiklāki, par nožēlu jāatzīst, ka tie būs arī gudrāki un viltīgāki.... Tādi kā Tīklacs... Pēkšņi mednieka seja pārvērtās un viņš gandrīz vai izkliedza: Aizmirsti to! Pēc tam redzēdams, ka māceklis nesaprot, par ko iet runa, viņš turpināja: neuztraucies. Piedod man, ka biju nesavaldīgs... Paņem pāris naudas gabalus un nopērc vēl vienu blašķi ūdens. Rādās, ka savējo būšu atstājis bārā, viņš pateica un pasmaidīja.
Ejot ārā no apspriežu telpas, Hvo pamanīja, ka pie bāra letes stāv kāds cilvēks. Jau pēc skata varēja pateikt, ka šis kāds ir mednieks. Hvo pasmaidīja, piegāja viņam klāt un teica: Svētais tēvs? Jā, manuprāt zinu, kur viņš ir... Sekosiet? Un viņš ieveda otru mednieku sapulces vietā.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 19.01.2007 10:29

[Šamanis]

Dante skatījās apkārt un mēģināja ieraudzīt ,kurš no šiem visiem cilvēkiem varētu pārdot ūdeni. Viņš piegāja pie kādās izskatīgas pārdevējas un redzēja ,ka viņas mazajā veikaliņā bija pilns ar ūdens blašķēm un gardiem ēdieniem ,kas viņam likās kārdinoši ,bet viņš pildīja sava meistara doto uzdevumu un nopirka tikai vienu ūdens blašķi ,kaut gan no pārtikas atteikties nebija viegli.
Dante aizskrēja atpakaļ pie sava meistara ,bet pirms gatavojās teikt ,kad sadabūjis ūdeni ,viņš ieraudzīja ,ka meistars iet ar kādu vīrieti ,tapēc ,cik vien neuzkrītoši viņš varēja ,Dante gaidīja ,līdz meistars beigs ar vīrieti runāt un pievērsīsies viņam. Viņš pie sevīm nomurmināja :Savu meistaru nedrīkst traucēt ,jo savādāk būšu iejaucies iespējams svarīgā sarunā.
Viņš redzēja ,ka Hvo ieved vīrieti pie priestera un tikmēr pats stāvēja pie durvīm un nepārtraukti vēroja savu meistaru. Interesanti, kas gan ir Tīklacs? Viņš aizdomājās.

[Pūķēns Sāra]

Leonards nopētīja vīrieti, kurš pie viņa piegāja. Viņš varēja būt kādus divu trīs gadus vecāks un noteikti mednieks, ja jau zināja teikt, kur ir svētais tēvs, jau nerunājot par izskatu. Paldies, liekas, jūsu palīdzība man vairs nebūs vajadzīga. Leo vēl noteica krodziniekam, pirms sekoja Hvo. Tur pat netālu bija apstājies kāds jauneklis, kurš varētu būt Terijas vecumā, noteikti māceklis.

Ienākot zālē, kurā viņu ieveda izpalīdzīgais mednieks, viņš pamanīja pāris cilvēkus, kuri bija savā laikā redzēti un satikti, bet viņš nevēlās tērzēt. Bija vajadzīgs atrast svēto tēvu ātri uzzināt to ko viņš vēl nezināja un steigties atpakaļ pie Terijas, jo viņš nebija īpaši pārliecināts vai meitene tiešām stāvēs uz vietas kā viņš norādīja, un šādos apstākļos nepatikšanas nevajadzēja.

Liels paldies, ka palīdzējāt. Leo noteica medniekam, bet šī pieklājība bija tikai kārtējā etiķetes ievērošana, pat atrodoties šādā vietā nedrīkstēja neko tādu aizmirst, kā arī smaidu, kas vienmēr šādos gadījumos rotāja seju. Es domāju, ka tālāk tikšu galā pats, svētajam tēvam tāpat jābūt kaut kur netālu, cik es noprotu.

[Hworang666]

Manuprāt, Hvo atsāka runāt, viņš ir tas tur vīrs. Lai izskats jūs nemaldinātu. Un starp citu, cik jūs vēlāk uzzināsiet, mums nāksies kopā ceļot, tādēļ varētu teikt, ka mani sauc par Hvo. Runāt par mācekli nebija nekādas vajadzības. Ne visiem jāzina, ka arī Hvo tāds bija. Un norādījis virzienu kurā būtu jāmeklē Svētais tēvs, mednieks centās atrast izeju, lai varētu apsveicināties ar pārējiem.

[Pūķēns Sāra]

Prieks iepazīties, esmu Leonards. Uzvārds netika pateikts, jo arī otrs mednieks to nepateica, bet galvenokārt tādēļ, ka uzvārds uzreiz varētu radīt lielāku iespēja, ka kāds būtu dzirdējis pa viņu un viņa titulu, tādēļ liekas klapatas nebija vajadzīgas, viņš nemēdza plātīties par tādām lietām nevienā sabiedrībā.

Par ceļošanu nešaubījos, jo bija kas tāds nācis ausīs jau pasen, bet tagad gan es iešu, lai vēlāk nekavētu laiku. Leonards viegli paklanījās un aizsteidzās pie vīrieša, kurš, kā teica Hvo, bija svētais tēvs. Laba diena, svēto tēv. Tika nolaista kapuce, kura visu laiku bija atradusies puisim uz galvas, Atvainojos, ka tik vēlu, neparedzami notikumu, uz ceļa mani sagaidīja, bet neuztraucaties nekas slikts. Leo pieklājīgi informēja mācītāju, lai nedomātu, ka viņš ir bezatbildīgs puišelis. Varbūt jūs ātri pastāstat, to galveno, ko esmu palaidis garām? Visu pārējo noskaidrošu pa ceļam. Leonards nestādījās priekšā, tādēļ ka svētais tēvs viņu noteikti zināja. Ne vien tādēļ, ka viņš bija saņēmis vēstuli, kura tika adresēta tieši viņam, bet arī tādēļ, ka vēl mazam puišelim būdams, te ar savu skolotāja bija iegriezies.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 19.01.2007 13:09

[Seila]

Terija savēla savu sniega vīru un tad jau kā pilnīgi paklausīga meitene godprātīgi sēdēja sava zirdziņa mugurā kamēr skolotājs gāja blakus. Viņš laikam baidās, ka es atkal kaut kādu joku neizmetu. meitene ar bērnišķīgu smaidu nodomāja vērodama savu pavadoni- skolotāju.
Kad viņi apstājās pie kroga meitene sarauca deguntiņu. Man te nepatīk un es negribu palikt viena Viņa noleca no zirdziņa. Bet nesagaidījusi sava skolotāja atbildi izlēma vienkārši paklejot apkārt pa iebraucamo sētu. Zirdziņš, kurš viņai patiešām kādreiz sensenos laikos bija uzdāvināts pazīdams savas saimnieces raksturu paklausīgi viņai sekoja un pat brīžiem šķita, ka pieskata.
Pirmais ko meitene ieraudzīja bija ļoti daudz cilvēkus, kuri rosījās gar saviem zirgiem, kuri stāvēja pieslieti pie slitām. Tomēr tas viņu neieinteresēja. Vairāk par visu meitēnu šajā brīdī ieinteresēja. Sniega kupenas, kuras pārklāja namu spāres un vētra kura nedaudz bija pierimusi. Un pat sētas stabs, kuram galvā bija uzmaukta baltā sniega cepurīte. Viņai patika pilnīgi viss atskaitot domu par to, ka šeit viņi bija nokļuvuši, lai strādātu un pildītu uzdevumu. Roka pati no sevis pastiepās pie arbaleta, kurš bija ērti iekārtojies uz viņas muguras. Viņai nepatika slepkavot, bet uzaudzināta tādā garā viņa vairs nespēja atteikties no šī dzīves veida un bija tik vienkārši būt vēl bērnam, lai nebūtu jāiesaistās lielo cilvēku nežēlīgajā dzīvē. Nē tā nebija nekāda viltība vienkārši viņa uzskatīja, ka tas patiešām ir pats vieglākais veids.
Bērītis pieglauda savu purnu meitenei pie pleca un viņa saņēmusi zirdziņu aiz tā pasmaidīja.
Nu ko draudziņ izjāsim cauri pilsētai? Paskatīsimies, kas un kur notiek?
Zirdziņš ne pārāk apmierināti nosprauslojās. Bija manāms, ka viņš labi nojauš ko par šādu pārgalvīgu ideju teiks Leo. Leo teica, lai es turos tev blakus, bet par nepavizināšanos pa pilsētu viņš neko neteica Meitene vēlreiz noglāstīja zirdziņa purnu. Bērīts kārtējo reizi nosprauslojās. Viņš šķita esam pārliecināts par to, ka Leonardam atradīsies, gan ko teikt. Bet viņš jau bija tikai zirdziņš.

[Džūna]

Nebīstieties, Bārmenis skaļā balsī atbildēja Dženiferai. Par visu ir samakstāts. Jūs visi varat ņemt pārtiku no bāra pieliekamā, bet barība zirgiem gan nebūs vajadzīga. Svētais tēvs sacīja, ka jūs dosieties turp kājām


'Piecas minūtes vēlāk mācītājs nokliedzās Mednieki, vēl piecas minūtes! Ātrāk, kas nepaspēs, tie varēs palikt te!

[mehaniskais koli...]

Dženifera savāca pārtiku mazā somā .Paldies viņa klusi noteica un devās pie sava zirga,"Un ko lai es ar tevi tagad daru?"viņa klusi čukstēja glāsot zirga muguru."vai tu spēsi pati tikt mājās es ceru ka jā ,esi laimīga !"viņa paņēma zirgu aiz pavadas un izveda uz ceļa ."mājup!"viņa tam uzkliedza un tas metās rikšus uz māju psi iekšā mežā"Es ceru vēl tikties!""viņa klusi nočukstēja un devās pie medniekiem kas stāvēja bariņā pie zigiem.