GP un filozofija Opcijas

[ils]

Gribu pievērs jūsu uzmanību vienai grāmatai The Lord of the Rings and Philosophy
by Bassham, Gregory .

Fragmenti no grāmatas ievada.

Ar Pītera Džeksona filmām Tolkina pasaka ieguva jaunus pielūdzēju miljonus. Daudzi vispār uzskata, ka Tolkina Gredzenu pavēlnieks ir 20. gadsimta izcilākā grāmata. Dienu pirms filmas iznākšanas uz ekrāniem, avīze New york Post pirmajā lapaspusē publicēja rakstu ar izaicinošu nosaukumu "Gredzenu pavēlnieks" muļķiem. Mēs uzskatām, ka ir vajadzīgs arī "Gredzenu pavēlnieks" gudrajiem. Un mēs savācām septiņpadsmit erudītus filozofus un zinātniekus (visi viņi ir GP fani) un lūdzām viņus uzrakstīt katru par kādu vienu dziļu jautājumu, kurus skar grāmata. Vai var lietot varu labiem mērķiem un vai vara vienmēr ir graujoša? Vai var uzskatīt nāvi par "balvu"? Vai zelta gredzeni un pūķu dārgumi var padarīt mūs laimīgus? Pats Tolkins, protams, nebija akadēmisks filozofs. Taču viņu interesēja mūžīgie filozofijas jautājumi par labā un ļaunā cīņu, par likteni un brīvību, apziņu un ķermeni, dzīvi pēc nāves. Savās vēstulēs Tolkins atzīmē, ka viens no mērķiem, kāpēc viņš sarakstīja Gredzenu pavēlnieku, bija "paskaidrot patiesību un atbalstīt ētiskumu mūsu reālajā pasaulē." Tāpat kā Tolkins, arī mēs ticam, ka popkultūra spēj kalpot par efektīgu starpnieku, lai izskaidrotu filozofijas pamatproblēmas. Īstenībā, tieši to zināja jau Sokrāts, kas arī izmantoja tādas pat metodes, lai izskaidrotu savas teorijas.

Grāmatas oriģinālu ir izdevusi izdevniecība Open Court, Chicago and La Salle, Illinois, 2003. gadā.

Rīgā var nopirkt arī tulkojumu krievu valodā, ko izdevusi У-Фактория, Екатеринбург, 2005. gadā.

Tie paši satādītāji ir veidojuši arī krājumu par filozofiju Nārnijas hronikās.

[ils]

NO KURIENES IR RADIES ĻAUNUMS?

Mēs jau sapratām, ka absolūta un pilnīga ļaunuma nav. Saskaņā ar to, nekas pats par sevi nav ļaunums, pat Visvaras Gredzens. No kurienes tad nāk ļaunums? Gan Svētais Augustīns, gan Tolkins uzskata, ka ļaunums sākotnēji rodas personības apziņā.
Svētais Augustīns lieto izteicienu "smalka vēlēšanās", lai aprakstītu ļaunuma avotus, kurus viņš raksturo, kā vēlēties kaut ko, kas izjauc dabisko lietu kārtību. (Šajā gadījumā "smalks" nozīmē, ka vēlēšanās ir sadomāta, no normālības rāmjiem izejoša.) Paskaidrojot Svētā Pāvila teikto, ka "visa ļaunuma sakne ir mantas kārība" (1. vēstule timotiešiem 6:10), Augustīns raksta, ka zem "mantrausības" ir jāsaprot "jebkuru kaislību, kas spiež cilvēku vēlēties vairāk, nekā viņam ir vajadzīgs. Šī alkatība ir vēlmju būtība, bet vēlmes rada grēcīga griba. Tātad, grēcīga griba ir visa ļaunuma avots."
Pēc Svētā Augustīna domām, ļaunums mierīgi var izcelties no labām lietām. Tā tas notika, kad Sātans krita grēkā, un Ādams ar Ievu, viņš saka: abos gadījumos šīs radības iekāroja lielākus labumus, ne kā viņiem pienācās. [ Piemērs, kad Roulinga rakstīja savu pirmo grāmatu par Poteru, viņa vēlējās tikai vienu, kaut šo grāmatu nopublicētu; ja viņa būtu domājusi tikai par miljoniem, ko pelnīs ar šo grāmatu, diezin vai mēs tagad tā sajūsminātos par viņas radīto pasauli. Labākajā gadījumā tas būtu ierindas bestsellers, ko izlasa un neliekas par to vairāk ne zinis. - ila piezīme.] Šī vēlēšanās ir ir visa ļaunuma cēlonis un, kad mēs brīvi atdodamies šai vēlmei, rodas ļaunums. Svētais Antonijs raksta:

Ne manta, ko vēlas grēcinieki, ne pati brīva griba... pašas par sevi nav ļaunums... jo ļaunums ir mūžīgo vērtību nodošana un vēršanās pie vērtībām pārejošām. Šī nodevība un šī vēršanās beidzas ar taisnīgu nelaimi, jo tas ir noticis, nevis piespiedu kārtā, bet gan aiz labas gribas.

Citiem vārdiem sakot, ļaunumu rada brīvas gribas izpausmes. [ Tomēr paliek neskaidrs, kā no brīvas gribas pozīcijām var izskaidrot tā saukto dabisko ļaunumu, tas ir, dabas spēku darbības rezultātus (plūdus, tornado, zemestrīces utt.). Augustīns uzstāj, ka jebkurš dabiskais ļaunums savā būtībā ir tikai cilvēciska izvēle. Pēc viņa iznāk, ka pirms Ādama un Ievas grēkā krišanas nebija, ne plūdu, ne zemestrīču, ne citu dabas stihiju, taču Dievs tās radīja, kā sodu par grēkiem. Šodien lielākā daļa no kristīgajiem un jūdaisma teologiem atsakās no šādas pieejas un skaidro, ka dabiskais ļaunums ir Dievišķo nodomu neatņemama sastāvdaļa. Dievs esot gribējis radīt neparedzamu, sarežģītu pasauli, kurā attīstītos brīvas būtnes. - autora komentārs.] Citā vietā Augustīns saka: "no kurienes gan var rasties šī nodevība, ja tikai cilvēks, kuram vienīgais labums ir Dievs, aizstāj Dievu ar sevi, lai pats sev būtu tas labais, kā Dievs ir tas labais Sev?"
Tolkins runā to pašu vienā no vēstulēm. Viņš raksta, ka Gredzena karš "nebalstās uz "brīvību", kaut gan noteikti skar arī to. Karš notiek Dieva un Viņa neatņemamo dievišķā goda tiesību dēļ". Tāds viedoklis par ļaunuma rašanos un iemeslu var tikt apstiprināts ar daudziem piemēriem no "Gredzenu pavēlnieka".
Piemēram, mirstīgo lepnums un varenība kļūst par viņu vājumu, jo ļauj Sauronam viņus iekārdināt ar Deviņiem Gredzeniem un tādā veidā pakļaut. Spēlējot uz "elfu tieksmi... uz zināšanām", Saurons spēja iekarot viņu uzticību un izkalt Gredzenu. Elronds saka Gloinam, ka Trīs elfu gredzeniem Saurons nav pieskāries, tie, kas tos kaluši, ir vēlējušies "iepazīt pasauli, vairot labo un atturēt ļauno". Starp Trīs gredzeniem un Visvaras gredzenu atšķirība ir acīmredzama: elfu gredzenu radītāji ielika tajos vēlmes, kas nepretojas dabiskajai notikumu gaitai, turpretī Vienīgais Gredzens spiež savu īpašnieku vēlēties pakļaut visus pārējos. Kā Frodo saka Galadriela, lai izmantotu savu Gredzenu, ir jāstiprina sava griba, pakļaujot sev citu gribas.
Tomu Bombadilu Gredzens neinteresē vispār. Viņš ir pilnīgi apmierināts ar savu vietu dzīvē, viņam nav ne vismazākās vēlēšanās iegūt vairāk par to, kas viņam pienākas, viņš ir tik ļoti augstāks par Gredzena varu, ka Frodo, uzvilcis Gredzenu, pat nekļūst viņa priekšā neredzams: "Ak, tu tāds - izbalojis kā kode... Tūlīt atgriezies! Un noņem savu rotaļlietu - bez tās tu esi labāks".
Sems arī var pretoties Gredzena kārdinājumam, jo zina, ka "pietiks viņam paša dārza, nav jēgas pārvērst savā dārzā veselu karalisti; viņam ir savas rokas, labi vien ir, nav ko ar svešām karstu strēbt". Atšķirībā no korporāciju pārvaldniekiem, kas cenšas apkrāpt savus akcionārus, izvairīties no atbildības un aizbēgt, Sems ir apmierināts ar paša dārzu. Viņš pretojas ieņemt vietu, kas viņam nepieder, un tādā veidā tiek galā ar Gredzena kārdinājumu. Vai daudzi no mums spētu tam pretoties?
Boromirs to nespēj, kad viņš liek priekšā izmantot Gredzenu cīņā pret Sauronu, Elronds atbild, ka šim mērķim tas nav derīgs. Gredzenu ir taisījis Saurons, tas pieder viņam un ir "absolūts ļaunums".

Tajā ir apslēpts liels spēks, Boromir, valkāt to spēj tikai tāds, kas pats ir apveltīts ar patiesi varenu spēku. Taču Varenajiem tas ir īpaši bīstams... Kamēr tas eksistē, briesmas sasirgt ar visvaras alkām apdraud pat Gudrākos no Gudrajiem.

Labs padoms, taču, kad Boromirs paliek viens kopā ar Frodo un Gredzenu, viņam neizdodas to izmantot.
Arī Sarumans nespēja pretoties Gredzena vilinājumam. Viņš cenšas pierunāt Gendalfu pievienoties viņam un Sauronam, slēpjot no viņa līdz vajadzīgajam brīdim savus - Sarumana un Gendalfa - plānus:

...sākumā mēs pat nosodīsim Jaunā Spēka cietsirdīgās metodes, slepus atbalstot tā galīgo mērķi - Viszinību, Pārsvaru un Kārtību - to, pēc kā mēs paši centāmies, bet mūsu vājie vai slinkie draugi vairāk mums maisīja, nekā palīdzēja. Mums nevajag - un mēs arī nemainīsim mūsu mērķus, mēs izmainīsim tikai paņēmienus...

Sarumans cenšas attaisnot metodes, kas liek viņu uzstiept savu gribu visai pasaulei un visai būtībai. Viņš tūlīt pat jautā Gendalfam, vai tas nezina, kur atrodas Visvaras gredzens, un viņa acīs "uzplaiksnī alkatība, ko viņš nespēj apslēpt". Gendalfs pēc Sarumana sakāves skaidro, ka viņš arī nespētu mainīties, jo viņš "nevis kalpoja, bet gan valdīja" - un tas ved mūs līdz slavenajai Miltona Sātana frāzei: "Labāk būt par Elles valdnieku, nekā par Debesu kalpu".
Pavisam citādi savu lomu pasaulē redz Gendalfs. Viņam nav vēlmes pēc varas. Viņš saka Gondoras vietvaldim Denetoram:

Es neesmu Gondoras valdnieks un nevaldu arī pār citām malām, ne lielām, ne mazām. Tomēr, šajā pasaulē es esmu atbildīgs par visu, kas ir glābšanas vērts.

Bez šaubām, ir liela starpība starp kalpošanu un valdīšanu. Gendalfs saprot šo starpību un apzinās, ka viņš ir kalpotājs, nevis valdītājs. Viņš atsakās "spēlēt Dievu", izlemjot citu vietā visu pēc sava prāta vai vēlēšanās. Lai vai kā Denetors necenstos parādīt sevi kā "Gondoras valdnieku", Gendalfs tik un tā viņu sauc par "Gondoras vietvaldi". Diegās Denetors izrādās tikai savas nāves valdnieks, nogalinot sevi un parādot ar to, kā viņš ir kļūdījies par savas varas robežām.
Pretstatā šai ļaunajai gribai, kas cenšas izjaukt lietu dabisko kārtību, hobitiem piemīt gandrīz iedzimta savas vietas sajūta. Mēs jau redzējām, kā "vienkāršais hobita veselais saprāts" palīdz Semam stāties pretī Vienīgā Gredzena kārdinājumam. Atgriezīsimies pie "Hobita" un atcerēsimies, ko saka Torins Oukenšīlds, guļot uz nāves gultas un atvainojoties par tiem cietsirdīgajiem vārdiem, kurus viņš meta uz viņu, kad starp rūķiem un cilvēkiem notika sarunas par pūķa Smouga dārgumu sadali:

Tevī labā ir krietni vairāk, nekā tu domā, ne velti tu esi dzimis labvēlīgā novadā. Kāda daļa drosmes, daļa gudrības, kas samērīgas ir. Ja mūsu cilts vairāk cienītu garšīgu ēdienu, svētku mielastus un dziesmas, bet mazāk zeltu, tad dzīve pasaulē būtu daudz jautrāka.

Protams, hobitiem nav imunitātes pret kārdinājumiem. Frodo taču izšķirošajā momentā padevās un nolēma paturēt Gredzenu sev. Kad tas notika, tad tikai Golluma alkatība izglāba Frodo no iespējas kļūt par otru Gollumu. Frodo paveicās. Tādā veidā Saurona iznīcināšanu veicināja trīs nejauši vienā laikā satikušās ļaunas gribas: Frodo vēlme atstāt Gredzenu sev, Golluma vēlēšanās atņemt Gredzenu Frodo un Saurona "ieciklēšanās" uz pasaules iekarošanas plāniem, kas traucēja viņam pieņemt domu, ka kāds varētu vēlēties iznīcināt Gredzenu.
Visskaidrāk ļaunuma daba ir iemiesota pašā Sauronā. Gendalfs saka, ka Sauronu vada vienīgi varaskāre. Viņš ir pārāk koncentrējies uz varu pār pasauli un pārāk satraucies par Vienīgā gredzena likteni, kā skaidro Gendalfs: "tas, ka mēs gribam viņu vienīgi gāzt, nevis iesēsties viņa vietā, tas iet pāri viņa saprašanai". Salīdzinot Sauronu ar Sātanu, Tolkins apliecina, ka domas var būt ļaunuma avots:

Manā stāstā Saurons ir tēlots tik tuvu absolūtajai, ļaunajai gribai, cik tas vispār ir iespējams...Saurons grib būt Karalis-Dievs un cenšas to realizēt ar savu kalpu palīdzību.

Tādā veidā, Saurons grib gāzt Dievu, lai iegūtu sev svešu vietu. Kā teiktu Svētais Augustīns, tāda vēlēšanās ir "visa ļaunuma sakne" uz Zemes.

VISUVARENAIS ĻAUNUMS.

Mēs jau zinām, ka jebkurš ļaunums sākas ar labo. Tādu piemēru Viduszemē ir milzums. Ents Kokbārdis piezīmē, ka troļļi ir entu pakaļdarinājums, tāpat kā orki - elfu pakaļdarinājums. Frodo to pašu saka par orkiem, bet Izengārdu Tolkins apraksta tikai kā "varenā Tumšā Cietokšņa Baradduras rotaļlietai līdzīgu, padevībā radītu kopiju." Visās šajās vietās ļaunas lietas izrādās tikai labo lietu izkropļotas kopijas.
Nav brīnums, ka "Gredzenu pavēlniekā" ļaunums saistās ar labā iznīcināšanu. Orki, piemēram, ir izgudrojuši daudz gudru, taču šausmīgu mašīnu, īpaši kara. Kokbārdis, runājot par Sarumanu, ir sašutis, ka viņš attiecas pret augošo tikai kā pret materiālu paša izdomātajām konstrukcijām un selekcijā rada orkus, kas nebaidās saules gaismas. Zināms arī, ka orki gūst baudu, iznīcinot dzīvo.
Sagraušanas aspekts iekļūst attiecību sfērā. Piemēram, kad Gendalfs un Pīns meklējot Gondoras vietvaldi Denetoru, atrod pie durvīm mirušo sargu, Gendalfs ierunājas: "Tas tikai naidniekam būs prieks!" Bet elfs Heldars no Kvetloriēnas žēlojas, ka "mūsu sašķeltība un savstarpējā neuzticība ir Ienaidnieka viltīgās gudrības rezultāts".
Viss tas ir raksturīgs arī mūsu pasaulē. Piemēram, 2001. gada 11. septembrī teroristi izmantoja radītas, labas lietas (lidmašīnas) iznīcībai, graušanai un nāvei. Viņus vadīja neapšaubāmi ļauna griba - vēlēšanās uzspiest savu viedokli pasaulei. Lemjot milzums nevainīgu cilvēku nāvei, viņi aizņēma svešu vietu un svešas privilēģijas. Viņu izvēli bija diktējusi tieši tāda paša ļauna griba, kādu mēs atrodam pie Saurona un viņa pakalpiņiem.
Par laimi mums ir uz ko cerēt, ja vien Tolkinam ir taisnība un maniheiskais uzskats par ļaunuma dabu ir kļūdains - ļaunums nav atsevišķs spēks, vienāds ar labo un pretējs tam. Tieši otrādi, kā uzskata Svētais Augustīns, labais ir galvenais un neatkarīgais, kamēr ļaunums ir sekundārs un atkarīgs. Ja ļaunums nevar eksistēt bez labā, tad pretēji nevar būt. Un tas nozīmē, ka vienmēr ir iespējams no pasaules pilnīgi izslēgt ļauno. Par cik ļaunais parādās no apriori eksistējošā labā, par tik labais ir pasaules modelis "kā aksioma". Tā kā cilvēkiem ir izvēles iespējas, pilnīgi iespējams, ka viņi izdarīs pareizo izvēli. Tāpēc vienmēr ir cerība, ka ļaunums tiks uzvarēts.
Rezumēsim sacīto. Mēs uzzinājām, ka ļaunums ir labā iztrūkums, ka tas rodas no vēlēšanās iegūt vairāk, nekā pienākas, un, ka tas saistās ar bailēm un iznīcību. Saprotot to, mēs varam vienkāršāk atrast ļauno sevī un citos cilvēkos. Vai mēs gribam valdīt pār citiem un uzstiept savu viedokli pasaulei? Kur atrodas mums paredzētā vieta? Kas nes mums apmierinājumu, bet kas - sarūgtina? Vai mēs protam priecāties par vienkāršām lietām, vadoties pēc "vienkāršo hobitu veselā saprāta", vai arī mūs vilina "labas dzīves" fantastiskais ideāls? Atbildot uz šiem jautājumiem ar Tolkina košo tēlu palīdzību, mēs varēsim skaidrāk saprast, bet varbūt arī, ka pārvarēt ļauno sevī un pasaulē ap mums.

Tas bija otrais raksts no grāmatas. Tulkot beidzu.