Gribu pievērs jūsu uzmanību vienai grāmatai The Lord of the Rings and Philosophy
by Bassham, Gregory .

Fragmenti no grāmatas ievada.

Ar Pītera Džeksona filmām Tolkina pasaka ieguva jaunus pielūdzēju miljonus. Daudzi vispār uzskata, ka Tolkina Gredzenu pavēlnieks ir 20. gadsimta izcilākā grāmata. Dienu pirms filmas iznākšanas uz ekrāniem, avīze New york Post pirmajā lapaspusē publicēja rakstu ar izaicinošu nosaukumu "Gredzenu pavēlnieks" muļķiem. Mēs uzskatām, ka ir vajadzīgs arī "Gredzenu pavēlnieks" gudrajiem. Un mēs savācām septiņpadsmit erudītus filozofus un zinātniekus (visi viņi ir GP fani) un lūdzām viņus uzrakstīt katru par kādu vienu dziļu jautājumu, kurus skar grāmata. Vai var lietot varu labiem mērķiem un vai vara vienmēr ir graujoša? Vai var uzskatīt nāvi par "balvu"? Vai zelta gredzeni un pūķu dārgumi var padarīt mūs laimīgus? Pats Tolkins, protams, nebija akadēmisks filozofs. Taču viņu interesēja mūžīgie filozofijas jautājumi par labā un ļaunā cīņu, par likteni un brīvību, apziņu un ķermeni, dzīvi pēc nāves. Savās vēstulēs Tolkins atzīmē, ka viens no mērķiem, kāpēc viņš sarakstīja Gredzenu pavēlnieku, bija "paskaidrot patiesību un atbalstīt ētiskumu mūsu reālajā pasaulē." Tāpat kā Tolkins, arī mēs ticam, ka popkultūra spēj kalpot par efektīgu starpnieku, lai izskaidrotu filozofijas pamatproblēmas. Īstenībā, tieši to zināja jau Sokrāts, kas arī izmantoja tādas pat metodes, lai izskaidrotu savas teorijas.

Grāmatas oriģinālu ir izdevusi izdevniecība Open Court, Chicago and La Salle, Illinois, 2003. gadā.

Rīgā var nopirkt arī tulkojumu krievu valodā, ko izdevusi У-Фактория, Екатеринбург, 2005. gadā.

Tie paši satādītāji ir veidojuši arī krājumu par filozofiju Nārnijas hronikās.

Hmm...īstenībā dziļus eksistenciālus jautājumus var atrast visur...pat Britnijas dziesmās...
Lielākoties GP lasa kā labi savērptu garu stāstu ar milzīgu priekšvēsturi, tomēr, droši vien, arī tā lasot kaut kas jau aizķeras. Atklāti sakot, mani vairāk interesē, kas bija rakstīts tajā New York Post rakstā par Gredzenu pavēlnieka muļķiem, jo tos filosofiskos jautājumus jau var uzdot jebkurš...

Nevis New York Post rakstā par Gredzenu pavēlnieka muļķiem, bet gan rakstā Gredzenu pavēlnieks muļķiem, tas ir tādiem, kam pirms filmas nav nekādas poņas par to, kas tā par filmu un, kas tā par grāmatu.

Zināmā mērā filozofija ir dumja, jo jautājumus var uzdot vienmēr, it īpaši filozofiskus.

Lai gan nenoliegšu, ka GP ir diezgan domas raisoša grāmata

Tomēr izdevās viena filozofa rakstu iztulkot. Nebaidieties izlasīt!

Liktens kalns: jauno tehnoloģiju briesmas un Tolkina visvaras gredzens.
Autors Teodors Šiks.

Visvaras gredzens, ko ir izkaluši Saurons un elfi, ir pati varenākā tehnoloģija visā Viduszemē. Daži rakstnieki izmanto gredzenus par industriālās tehnoloģijas simbolu. Fantasts Aizeks Azimovs, piemēram, raksta:

Reiz, mēs ar Dženetu [sievu] braucām pa Ņudžersijas galveno ielu garām naftas pārsstrādes rūpnīcai. Tā bija pretīga vieta, tur nekas neauga, visur bija saspraustas kroplīgas caurules, kā tas ir parasti tādās rūpnīcās. Naftas atliekas tecēja pa augstajām caurulēm uz leju un visur gaisā smirdēja pēc benzīna.
Dženeta skumji paskatījās uz ielu un noteica: "Tā ir Mordora."
Pilnīga taisnība. Visdrīzākais tieši tāda doma būtu ienākusi arī Tolkina galvā. Gredzens bija rūpnieciskā tehnoloģija, kas iznīcināja zaļo zemi un piepildīja visu ar kroplīgām konstrukcijām un ķīmisko piesārņojumu.

Tolkins tomēr tādu interpretāciju pilnīgi noraida. "Gredzenu pavēlnieka" priekšvārdā viņš raksta:

Kas attiecas uz iekšējo vai apslēpto jēgu, autors to noraida vispār. Mana grāmata nav, ne alegoriska, ne mūsdienīga.

Un tomēr, noliedzot "Gredzenu pavēlnieka" alegoriskumu, Tolkins atzīst, ka triloģiju tomēr var skatīt Zemes konkrētās situācijas kontekstā. Savā vēstulē Ronai Birai [vai Ronam Biram] viņš, piemēram, raksta:

Ja man vajadzētu "piemērot teoriju" manam mītam vai kaut tikai Saurona gredzenam, es tad teiktu, ka tas bija mistisks veids, lai nodotu patiesību par "varu" (vai pareizāk sakot, "potenciālu"), kas, esot realizēta vai mehanizēta, tas ir, iemiesota konkrētā formā, lielākā vai mazākā mērā kļūst nekontrolējama.

Šajā rakstā es pacentīšos saprast, cik būtisks ir Tolkina teiktais mūsu realitātē, konkrēti: ko mums darīt ar tehnoloģijām, kas ir radītas, acīmredzot, mūsu bojā ejai? Vai mums pieņemt tādu pat lēmumu, ko pieņēma Elronda padome un iznīcināt tās? Vai arī mums jāseko Boromira ieteikumam un pamēģināt izmantot tās savām vajadzībām?
Zinātnieki saka, ka mēs stāvam uz sliekšņa tādiem atklājumiem, kas var dot mums varenību, kas daudzas reizes pārsniegtu Visvaras gredzena potenciālu, konkrēti: nanotehnoloģijas nozarēs, ģenētikā un robototenikā. Apzinoties briesmas, kas apslēptas šajās tehnoloģijās, daži zinātnieki, līdzīgi Bilam Džojam, kompānijas Sun Microsystems projektu pētniecības vadītājam, aicina vispār likvidēt šīs tehnoloģijas, vai pārtraukt censties tās radīt, jo tām ir tāds potenciāls, ka tās var iznīcināt visu cilvēci. Citi, piemēram, Ēriks Drekslers - zinātnieks, kas pirmais iesāka nanotehnoloģiju iespēju sistemātisku pētniecību - uzskata, ka šādu tehnoloģiju saprātīga izmantošana palīdzēs tikt vaļā no nabadzības, likvidēs slimības un dos pat nemirstību. Lai apskatītu šīs alternatīvas no "Gredzenu pavēlnieka" redzes punkta, mums jāuzzina vairāk par Gredzenu dabu un īpašībām.

VARAS GREDZENI.

Viduszemes Otrajā ērā elfu kalēji Selebrimbera (Kelebrimbera) vadībā izkala varas gredzenus. Paši svarīgākie no tiem tiek minēti dzejā, kas apraksta Saurona gredzenu. Trīs gredzeni - valdošiem elfiem, septiņi - rūķiem, deviņi - cilvēkiem, un viens - Melnajam Mordoras valdniekam. Viens gredzens, kas pakļaus visus.
Kaut arī elfu kalēji, lai izgatavotu savus gredzenus, izmantoja Saurona zināšanas, Elronds teica, ka Vilja, kas tika viņam, Nenja - Galadrielai un pats varenākais gredzens Narja, kas pieder Gendalfam, tika izkalti bez tiešas Saurona līdzdalības, jo viņš tiem nav pieskāries. Tieši tāpat, elfi nekad nav pieskārušies Saurona gredzenam. Taču Saurons piedalījās rūķu un cilvēku gredzenu kalšanā, rezultātā šie gredzeni ieguva savas graujošās īpašības pretstatā elfu gredzeniem.
Turklāt, gredzeni, ko radīja Saurons, tika veidoti tā, lai doto savam nēsātājam varu pār citiem, kas nebija raksturīgi elfu gredzeniem. Elronda vārdiem sakot, "ar to palīdzību nevar nogalēt un pievarēt, tie palīdz iepazīt pasauli, rada labo, aptur ļauno, kas rodas Viduszemes iedzīvotāju sirdīs." Šie centieni ir ļoti raksturīgi Viduszemes elfiem, tieši tas vija iemesls, kādēļ Pirmās ēras beigās elfi nolēma palikt šeit un neatgriezties uz Rietumiem.
Elfi bija Viduszemes galvenā dieva Iluvatara pirmās, radītās saprātīgās būtnes, tādēļ tos dažkārt dēvē par "pirmdzimtajiem". Cilvēki tika radīti nedaudz vēlāk, tādēļ to dzimtai piešķīra vārdu "Pa pēdām atnākušie". Pati galvenā atšķirība starp šīm abām rasēm ir mirstīgums: elfiem lemta nemirstība, cilvēki ir mirstīgi. Tolkins paskaidro:

Elfu liktenis ir nemirstība un mīlestība uz pasaules skaistumu, ar savu izsmalcinātības un pilnīguma izjūtu viņiem ir jāpalīdz pasaulei plaukt un eksistēt, kamēr eksistē viss, viņi nepamet šo pasauli pat "nogalināti", bet atgriežas. Kad atnāks pēcdzimušie, elfiem tos ir jāmāca, jārāda ceļš un "jānovīst", tajā pat laikā, kad pēcdzimušie attīstīsies un baudīs dzīvi, no kuras smeļas enerģiju, gan vieni, gan otri.

Nemirstība ir elfu nasta, jo dzīvojot Viduszemē, viņi paliek nemainīgi mainīgajā pasaulē. Visam, kas tiem ir dārgs, ir jāpazūd, pašus ieskaitot.
Viduszemes Pirmā ēra beidzas, kad tika sakauts pirmais ienaidnieks Morgots - un rietumu zemes kļuva izolētas. Elfiem, kas tolaik dzīvoja Viduszemē, dievi strikti ieteica braukt uz Tol Eressu, salu uz rietumiem no Viduszemes, netālu no Valinoras, elfu pirmdzimtenes. Taču daži elfi izvēlējās Viduszemi, jo gribēja "mieru, svētlaimi, gribēja saglabāt savas atmiņas par Rietumiem (savu pirmdzimteni Valinoru) un palikt parastā zemē, kur viņu augstāko būtņu autoritāte mežonīgo elfu, rūķu un cilvēku vidū būtu augstāka salīdzinājumā ar zemo pakāpi, kas gaidītu viņus Valinoras hierarhijā".
Palikušie elfi - sastingušie elfi - nolēma, ka labāk valdīt Viduszemē, nevis kalpot Valinorā. Taču viņi ļoti ilgojās pēc Rietumiem un Saurons nospēlēja uz šīm jūtām, lai pierunātu viņus radīt gredzenus.
Pirmajā ērā Saurons kļuva par galveno karavadoni un Morgota kalpu. Pēc tam, kad Morgots tika sakauts, valāri pavēlēja Sauronam doties uz tiesu Valinorā, taču viņš palika Viduszemē un drīz atkal "metās ļaunumā, jo stingri viņu bija sasaistījis kā savu kalpu Tumšais valdnieks." Mēģinot atgūt elfu uzticību, viņš izlikās godīgs un piedāvāja savas zināšanas, lai atjaunotu Viduszemi. Viņu neielaida Lindonā, Gilgelada un Elronda dzimtenē, jo viņi tam neuzticējās, kaut arī nepazina. Toties Eregiona elfi pārāk bija aizņemti ar sava stāvokļa uzlabošanu. Galu galā, viņi padevās Saurona aicinājumiem un iedvešanai, ka Gilgelads un Elronds nerūpējas par Viduszemes izaugsmi:

... elfi taču varētu pārvērst šo zemi tikpat ziedošu kā Tol Eressea un Valinora. Jūs taču negribējāt atgriezties uz turieni, tātad jūs mīlat Viduszemi. Arī es to mīlu. Tad pacentīsimies visi kopā pacelt klaiņojošās elfu tautas līdz tam zināšanu līmenim, kas atšķir aiz jūras dzīvojošos.

Tādām runām pretoties un necensties pārveidot Viduszemi par otru Valinoru Eregiona elfi nespēja. Viņi atļāva Sauronam atbraukt uz savu karalisti un iziet apmācību pie Eregiona juvelieriem: tā radās gredzeni.
Visu varas gredzenu galvenais efekts ir, skaidro Tolkins, - tie novērš vai palēnina novecošanas procesu ( tas ir, izmaiņas, kuras tu nožēlo). Tas lielā mērā atbilst elfu vēlmēm, saglabāt to, ko viņi vērtē un mīl. Turklāt, gredzens palielina tā nēsātāja dabiskos spēkus. Tapēc tos dēvē par brīnumainiem, taču paralēli tie rada ļaunumu un varaskāri.
Vislabāk redzams novecošanas pārtraukums Emrosa kalnā Lorienā, kad pie tā pienāk brālība:

Nogurušie glabātāji atgūlās zālē, tikai Frodo apbrīnas pilns vērās uz visām pusēm, nespējot, ne apgulties, ne pat pakustēties. Viņš vērās uz izzudušo pasauli... Viss šeit bija brīnišķīgs, apbrīnojams un lielisks.

Gredzena dziedinošais efekts strikti nošķir to no citām tehnoloģijām, ieskaitot Azimova industriālo simbolu, kas minēts raksta sākumā. Tādas tehnoloģijas bieži iznīcina lauku ainavu vai izsūc neatjaunojamos dabas resursus. Taču elfu tehnoloģijas tik vienkārši nevar vienādot ar industriālajām tehnoloģijām, tāpēc, ka gredzenu sākotnējā misija ir - saglābt un dziedināt. Industriālo tehnoloģiju mērķis ir ekonomēt laiku un darba spēku. Vienkārši sakot, Galveno gredzenu nevar salīdzināt ar atombumbu, tāpēc, ka tai arī nav Gredzena dziedinošo un aizsargājošo funkciju. Arī tādēļ ir jāieklausās Tolkina vārdos un jāskata "Gredzenu pavēlnieks" no tā spēka, ar kuru tiek apveltīti ārējie objekti un, kurš noteikti ir jebkuras tehnoloģijas neatņemama sastāvdaļa, bīstamības pozīcijām.

JAUNO TEHNOLOĢIJU BRIESMAS.

Dažas tehnoloģijas, pie kurām mēs pašlaik strādājam, nes mums nepārredzamas iespējas slimību ārstēšanā un dzīves ilguma pagarināšanā. Taču tās arī dos mums spēku iznīcināt Zemi un visus tās iemītniekus. Atšķirībā no atoma tehnoloģijas, ar tām var tikt galā arī neliela cilvēku grupa. Rezultātā, kā uzskata Bils Džojs, tās var novest pie vislielākajām katastrofām cilvēces vēsturē:

XXI gadsimta tehnoloģijām - ģenētikai, nanotehnoloģijai, robototehnikai - nav gandrīz nekā neiespējama un tās radīs miljardiem absolūti jaunu ļaunprātīgas izmantošanas iespēju un nelaimju. Pats šausmīgākais ir tas, ka visu to var veikt arī neliela ļaužu grupas. Tām nebūs vajadzīgi, ne īpaši apstākļi, ne kaut kādi grūti iegūstami materiāli. lai visu to paveiktu, būs vajadzīgas tikai konkrētas zināšanas.
Respektīvi, eksistē, ne tikai masu iznīcības ieroči, bet arī masu iznīcības zināšanas, turklāt to graujošais spēks ir daudzkārt lielāks zināšanu vieglās iegūšanas dēļ.
Domāju, ka nebūs pārspīlēts, sakot, ka mēs esam klāt neparasta ļaunuma uzplaukuma laikā, tā iespējas būs nesalīdzināmi lielākas, nekā tad, kad masu iznīcības ieroču būve bija pa spēkam tikai valstij ar ļoti attīstītu ekonomiku - tagad pat viens, vienīgs cilvēks var pretendēt uz pārsteidzošu un šausmīgu varu.

Kā Gredzeni šīs jaunās tehnoloģijas, viegli var nokļūt ne tajās rokās, un tā kā to potenciāls var tikt izmantots ļauniem mērķiem, tad Džojs uzskata, ka pats gudrākais būtu tās neattīstīt vispār. Tādēļ viņš ir par to, lai tiktu izvirzīti jebkādi aizliegumi šajās jomās. Ir lietas, no kuru zināšanas ir jāatturas vispār. Lai saprastu šo tehnoloģiju potenciālu , apskatīsim vienu no tām - nanotehnoloģiju - sīkāk.
Saskaņā ar kompānijas IBM Tomasa Dž. Vatsona pētniecības centra fizikas nodaļas vadītāja Tomasa Teisa sacīto, nanotehnoloģija ir "spēja projektēt un kontrolēt objektu būvi jebkurā līmenī: no atoma līdz molekulārajam." Atomu un molekulu lielumu mēra nanometros - metra miljardajās daļiņās. Tātad, nanotehnoloģija ir mēģinājums konstruēt iekārtas, kas strādās tieši ar stomiem un molekulām, no kurām ir izgatavotas pašas. Šāds molekulārās inženierijas paveids ir, ne kas cits, kā dzīva organisma ikdienišķā darbība. Ribosomas mūsu šūnās izgatavo olbaltumvielas, izķerot no protoplazmas aminoskābes un savienojot tās garās ķēdītēs. Ēriks Drekslers pierāda, ka nekas mūs nekavē izgatavot mašīnu, kas strādātu pēc ribosomu principa. Tikai tā vietā, lai savienotu aminoskābes olbaltumvielā, tā kļūtu par universālu montētāju, kas spētu savienot jebkurus atomus un molekulas, lai radītu absolūti jebkādu organismu. Tā kā tā vai cita priekšmeta īpašības nosaka tā daba un atomu klasifikācija, tad universālie montētāji bež šaubām spētu radīt visu , ko fiziski ir iespējams radīt. Drekslers paskaidro:

Montētājs ļaus savienot atomus praktiski jebkādā kārtībā un mēs varēsim radīt visu, ko vien spēsim iedomāties, protams, dabas likumu robežās. Tajā skaitā, mēs varēsim radīt arī vēl efektīgākus montētājus... Ar šiem montētājiem mēs varēsim pārveidot mūsu pasauli vai arī iznīcināt to.

Elfi radīja Gredzenus, lai pārveidotu pasauli. Nanotehnoloģija mums sola to pašu.
Universālie montētāji pārvērstu filmas "Zvaigžņu ceļš" ideju par pašatjaunojošām šūnām realitātē. Teorētiski mēs varētu ielādēt montētājā-replikatorā jebkura objekta parametrus, ja mums būtu vajadzīgais nepieciešamo īpašību atomu daudzums, tad replikators vajadzīgo objektu arī spētu radīt. Piemēram, ja vien mums pietiktu oglekļa, tas varētu radīt jebkura izmēra dimantu. Taču replikators varētu radīt, ne tikai nedzīvus priekšmetus. Tas varētu izgatavot jebkuru iedomājamu objektu, dzīvu vai nedzīvu, ar jūtām vai bez. Tādā veidā, pēc šāda universāla montētāja radīšanas arī ģēnu inženierijas un robototehnikas iespējas pieaugtu daudzas reizes.
Nanotehnoloģija, tāpat kā Gredzenu radīšana, apsola iznīcināt nabadzību, slimības un novecošanu. Iespēja sintezēt jebkuru lietu ļaus visiem dzīvot neierobežotā greznumā. Bet iespēja manipulēt atomu un molekulu līmenī ļaus cīnīties ar visām ķermeņa nepilnībām. Ievainojumi un novecošana ir šūnu traumu sekas, kas savukārt rodas no atomu un molekulu nobīdes. Pareizi uzbūvēts montētājs var atjaunot bojātās šūnas, atgriezt nobīdītos atomus un molekulas savas vietās. Tiklīdz tiks radītas šūnu atjaunošanas mašīnas, novecošanas problēmas izzudīs. Drekslera vārdiem sakot:

ar šūnu atjaunošanas mašīnu... dzīves ilguma potenciāls būs bezgalīgs. Varēs remontēt šūnas, saglabāt to struktūras īpatnības, nomainīt bojātās šūnas.

Arī gredzeni pagarināja savu nēsātāju dzīves, taču šīm dzīvēm nebija morāla piepildījuma. Piemēram, Bilbo saruna ar Gendalfu:

- Esmu palicis vecs, Gendalf. It kā ne visai, taču kauli sāp. Neko teikt: "Labi saglabājies!" - viņš nosprauslojās. - Tu saproti, esmu kļuvis tik vārgs kā sviests uz skopuļa maizes.

Vai šis nogurums bija radies no mākslīgi pagarinātās dzīves, vai arī vainīgs bija pats gredzens, - to rādīs laiks.
Bez tam, Gredzeni var palielināt savu īpašnieku spējas un visi gredzeni, izņemot elfu, ļauj saviem nēsātājiem kļūt neredzamiem. Zīmīga detaļa: ASV valsts valdība nupat ir iedalījusi Masačūsetas tehnoloģiskajam institūtam 50 miljonus dolāru, lai izvērstu uz nanotehnoloģijas bāzes veidotu materiālu ražošanu tieši ar šādām īpašībām. Nupat kā radītā Kara nanotehnoloģijas institūta mērķis - "radīt supervieglu materiālu, no kura varētu šūt kājnieku formu un aprīkojumu, kam būtu antibiotiskas un pretindes īpašības, kas ļautu karavīrus aizsargāt pret bioloģiskajiem un ķīmiskajiem ieročiem". Taču nanotehnoloģijas var radīt, ne tikai ekipējumu, kas būtu stiprāks par mitrilu, tās var dot savam īpašniekam arī superspējas. Institūta direktors Neds Tomass aicina mūs iedomāties "pretinieka psiholoģisko šoku, kas sastop neredzamu kareivju vienību, labi aizsargātus un pārcilvēcīgām spējām apveltītus, piemēram, spējīgus pārlekt sešus metrus augstai sienai."
Nanotehnoloģijas palīdzētu radīt arī tādu neredzamu apmetni, kā mašīnas pārsegs Bonda filmā "Mirsti, bet ne tagad".
Tāds pārsegs būtu "noausts no reāliem organiskajiem polimēriem tā, lai izmainītu gaismas atstarošanos mehāniskas iedarbes rezultātā vai elektrisko lauku iespaidā... kas sadarbībā ar mikromehāniskiem sensoriem atspoguļotu gaismu, kas nāk no otras puses, radot gandrīz neredzamības efektu tam, kam šis pārsegs būtu uzlikts." Tādā veidā mēs varam teikt, ka Gredzeniem ir tādas pat īpašības kā nanotehnoloģijai.
Taču, lai cik lielas arī nebūtu nanotehnoloģijas iespējas, nav mazāks arī risks, to pielietojot. Vispirms, tā apdraud cilvēku, augu un dzīvnieku dzīvi. Universālie montētāji ir spējīgi atražot sevi. [ piemēram, nav efektīgi papriekš saražot miljoniem šādu montētāju, lai paveiktu ko lielu; pietiek izveidot dažus, lai tie paši savairojas un tad paveic darbu.- ila piezīme.] Taču pašatražojošs montētājs ir bīstamāks par jebkuru vīrusu vai baktēriju, tie spēj iznīcināt dzīvību uz Zemes dažu dienu laikā. Drekslers apraksta dažas briesmas, kas apslēptas pašatražojošos montētājos:

"Augi", kuriem ir "lapas", kas ir tik pat efektīgas kā saules baterijas var pilnīgi izstumt īstos augus, piepildot biosfēru ar neēdamām lapām. Superisturīga visēdāja "baktērija" izspiedīs īstās baktērijas. Tās var savairoties kā ziedputekšņi, atjaunoties neiedomājamā ātrumā, pārvēršot biosfēru putekļos.

Tāds notikumu scenārijs vairāk ir pazīstams ar nosaukumu "pelēkā putriņa", jo palikuši bez kontroles montētāji var pārvērst visu planētu pelēkā putrās, pašatjaunojošu nanobotu masā. [nanobots - vēl viens nosaukums montētājiem, saīsinājums no nanorobota - ila piezīme.]

Visa dzīvā iznīcināšana - tikai viena no briesmām, kas apslēptas nanotehnoloģijās. Tā kā nav tādas matērijas, kas nebūtu pa spēkam montētājiem, tie var izveidot jebkuru ieroču veidu: bioloģisko, ķīmisko, atomieročus. Ar vienu pašu ātrdarbīgu replikaoru jebkurš cilvēks spēs saražot pietiekoši daudz enerģijas, lai iznīcinātu visu, ko viņš vēlas.

PROBLĒMAS RISINĀJUNA VARIANTI.

Ko var darīt, lai novērstu šīs katastrofas? Drekslers liek priekšā vairākas lietas. Pirmkārt, turēt replikatorus aiz laboratoriju necaurlaidīgajām sienām atklātā kosmosā. Otrkārt, iebūvēt replikatoros ierobežojumus, kas ļautu veikt tikai noteiktu operāciju skaitu. Pats trakākais risinājums - iznīcināt visus ierakstus par to, kā tika radīts pirmais replikators, lai neviens vairāk nespētu to radīt vēlreiz. Beidzot, mēs varm radīt nanobotus, kas iznīcinātu bīstamos replikatorus, līdzīgi kā baltie asinsķermenīši iznīcina bīstamas baktērijas un vīrusus.
Džojs uzskata, ka šie priekšlikumi ir naivi, jo tie esot neefektīgi. Turklāt, nanoboti - iznīcinātāji ir ne mazāk bīstami, jo kas iznīcinās tos? Tātad vienīgais ceļš, atteikties no šiem pētījumiem. Viņš raksta:

Tādā veidā, šīs spējas ir kaitīgas un nepieļaujamas. Es redzu vienīgo, reālo alternatīvu - atteikties no pētījumiem un ierobežot pārāk bīstamas tehnoloģijas un progresu atsevišķās zinību jomās.

Džojs pareģo, ka, ja mēs neapturēsim atsevišķu zinību jomu attīstību, tad sāksies tāda tehnoloģiju sacensība, kas būs daudz bīstamāka par kodolsacensību.
Nanotehnoloģiju, ģenētikas un robototehnikas pētījumu piespiedu pārtraukšana prasīs bezprecedenta kontroli. Tā kā šos pētījumus mierīgi var veikt kaut vai savrupmājas pagrabā, tad vienīgais līdzeklis, lai tos kontrolētu - dod valdībai neierobežotu
pārbaudes iespēju. Tas, protams, nozīmēs būtisku peronības brīvības un privātīpašuma neaizskaramības ierobežojumu. Džojs tomēr uzskata, ka labāk tā, nekā vēl lielāks ļaunums no šo tehnoloģiju izplatības.
Vai tā nebūs pārāk dārga cena - personības brīvība? Izskatās, ka Džoja ierosinājums ir tikpat nevēlams, kā Drekslera priekšlikums. Pat, ja valdībai izdotos uzstādīt videokameras katrā mājā, kā Orvela romānā "1984.", pilnīga kontrole tik un tā nav iespējama, jo šī tehnoloģija jau nav izstrādne atomenerģētikā, kas prasa milzu mehānismu centralizētu kontroli. Pat, ja pētījumus izdotos apturēt Amērikā, visu pasauli aptvert nebūtu iespējas. Vienkārši, ir valstis, kuras kontrolēt nav iespējams. Tās nepārtrauks savus pētījumus, ne Savienoto Valstu, ne ANO spiediena ietekmē. Bet, ja tās attīstīs savas tehnoloģijas ātrāk par mums, tad ASV un ANO vienkārši izzudīs.
Atsakoties no šīm tehnoloģijām mēs zaudētu arī priekšrocības, ko tās dod. Mēs nekad nespētu atrast vēl efektīgākus līdzekļus pret slimībām, nabadzību un novecošanu. Tik daudz labumu priekšā varētu atsacīties arī no hipotētiska ļaunuma.
Bez šaubām, šīs tehnoloģijas ir spējīgas mūs iznīcināt. Taču tādi pat draudi nāk arī no citām tehnoloģijām: piemēram kodola. Briesmas no tās ir vēl tepat, kodolkara iespējas nekur nav zudušas, briesmas ir mazākas, jo tehnoloģijas ir kļuvušas drošākas. sākumā likās, ka atomenerģija kļūs par galveno enerģijas iegūšanas veidu uz Zemes. Taču ilgā,
starptautiskā, plašā un nevalstiskā kustība par atomenerģijas ierobežošanu savu ir panākusi. Noteikumi atomenerģētikā ir kļuvuši daudz stingrāki.
Tehnoloģija nevar attīstīties šķirti no sabiedrības, tiklīdz sabiedrība iepazīs jauno tehnoloģiju, tā var parūpēties, lai tās izplatība nebūtu tik vispārēja, tā tas ir noticis ar atomenerģētiku. Viena no galvenajām "Gredzenu pavēlnieka" idejām ir tas, ka vēsturi viegli var izmainīt neparedzēti apstākļi un iepriekš nenosakāmas gribas izpausmes. Pat Saurons ar visu savu spiegu armiju nespēja paredzēt visas briesmas, ko viņam nesa Brālība. Bils Džojs ar savām ierobežotākajām iespējām nākotni var iztēloties tik pat aptuveni.
Viduszemes Trešajā ērā elfi nozaudēja gredzenu izkalšanas tehnoloģijas. Tikai Saurons spēja izgatavot jaunus gredzenus. Visvaras gredzena iznīcināšana garantēja, ka jaunu gredzenu vairs nebūs. Šī situācija kardināli atšķiras no mūsējās. Zināšanas par nanotehnoloģiju, gēnu inženieriju un robototehniku ir izplatījušās pa visu Zemeslodi. Dažu laboratoriju slēgšana var nobremzēt, bet ne izbeigt šo tehnoloģiju attīstību. Situācija ir ļoti tāla no tās, kas valda Viduszemē. Ja varas gredzenus, spētu izgatavot, ne tikai Saurons, bet arī citi naidnieki, vai Elronda padome balsotu par Gredzena iznīcināšanu? Ja tos spētu izgatavot, gan rūķi, gan cilvēki, gan hobiti, izstrādājot savas tehnoloģijas, vai elfi uzdrīkstētos likvidēt Gredzenu? Iespējams. Tomēr, sākumā viņi censtos, atņemt Gredenam saikni ar Sauronu, lai atstājot tā spēku, izmantotu to labiem darbiem.

Nu jā teorija ir interesanta, bet kaut kā ir trūkumi, gan ar elfu gredziniem. kada tiem jega? japiestrada pie teorijas pabeigšanas, jo šaubos, ka tolkins domaja ko saistītu ar mūsdienām rakstot savus darbus.

Nolēmu, ka jāiztulko vēl viens gabals no šīs grāmatas.

Tolkins un ļaunuma daba
Autors Skots E. Devisons.

"Gredzenu pavēlnieks" ir stāsts par cīņu starp labo un ļauno. Mēs to saprotam uzreiz, jo tāds ir arī mūsu stāsts. Tolkina pasaulē mēs atpazīstam tās pašas labā un ļaunā izpausmes, kādas piemīt mums un citiem. Patiešām visnozīmīgākā "Gredzenu pavēlnieka" aina ir Frodo zaudējums finālā, kad viņš tomēr iekāro Visvaras gredzenu. Tādējādi ļaunums uz mirkli uzvar un tikai veiksme paglābj Frodo no sevis paša.
Aristotelis ir teicis, ka komēdijās tēli ir sliktāki par mums, eposā - labāki, bet traģēdijas vēsta par cilvēkiem, kas ir līdzīgi mums. No šī redzes punkta "Gredzenu pavēlnieks" ir traģēdija ar labām beigām. Mēs saprotam Frodo jūtas, kad viņš padodas kārdinājumam un grib iegūt Gredzenu sev, jo mēs paši daudzas reizes esam padevušies kārdinājumam šajā dzīvē. Taču vienmēr cerot, ka viss beigsies tikpat labi.
"Gredzenu pavēlniekā" Tolkins krāšņi attēlo ļaunuma dabu. Rūpīgi izpētot viņa radīto, mēs labāk sapratīsim ļauno sevī un mūsu pasaulē, un varbūt sāksim ar to cīnīties.

VAI ĻAUNUMS IR NEATKARĪGS SPĒKS?

Filozofi sauc par maniheismu pasaules uzskatu, ka pasaulē eksistē divi vienādi pretēji spēki: Labais un Ļaunais. Termins ir nosaukts senā persiešu zinātnieka Mani (216.-276. g. m.ē.) vārdā, jo tieši viņš ir licis priekšā šādu skaidrojumu. Saskaņā ar viņa pozīciju, Labais un Ļaunais šajā pasaulē ir savijušies kopā un cīnās par uzvaru, taču, tā kā tie ir divi vienādi spēki, tad nav zināms, kas galu galā uzvarēs - iespējams, ka neviens. Mūsu kultūrā vislabāk šāds uzskats ir atspoguļots seriālā "Zvaigžņu kari", kur, gan labajiem, gan sliktajiem ir spēks, taču ne viena no pusēm acīmredzami nav pārāka viena par otru.
Mani sekotāji uzskata, ka daudzus cilvēka esības aspektus var izskaidrot tieši ar šo cīņu starp Labo un Ļauno. Viņi uzskata, ka lietas var būt sākotnēji labas, vai sliktas, vai arī kas vidējs. Tā kā mūsu pasaulē mēs sastopamies, gan ar vienu, gan otru, un pasaule kādā brīdī liekas labāka, nekā otrā, tad tas nozīmē, ka viss, ko mēs redzam, ir Labā un Ļaunā sadursmes redzamais rezultāts, pasaules svari kustas.
Vai "Gredzenu pavēlnieks" pieturas pie šāda uzskata? Daži autori, ieskaitotTolkina vadošo pētnieku Tomu Šipiju, uzskata, ka - jā. Un no pirmā acu uzmetiena liekas, ka "Gredzenu pavēlniekam" ir tieši tāda atskaites sistēma. Dažŗeiz Gredzena īpašnieki cīnās tikai ar sevi, lai uzvilktu to, bet dažreiz liekas, ka viņus vada kāds ārējs spēks, abstrakts Ļaunums. Piemēram, kad Gendalfs lūdz Frodo parādīt viņam Gredzenu, lai atpazītu to, "tas vai Frodo pats, vai abi kopā - nezin kāpēc negribēja, lai Gendalfs tam pieskaras." Gredzens negribēja vai Frodo? Vai vēlēšanās nāca no Frodo vai kāda abstrakta Ļaunuma? Vai var Gredzenam piemērot maniheisko skaidrojumu un paziņot, ka tas ir sākotnēji ļauns priekšmets?
Jāatgādina, ka Visvaras gredzens ir ieguvis savas īpašības tikai tāpēc, ka to ir radījis Saurons, lai pakļautu pasauli. Tas nozīmē, ka Gredzens pats par sevi nav maniheiski neatkarīga ļaunuma substance pasaulē, to ir atdzīvinājusi Saurona griba un vara. Ja pārfrāzē slaveno Nacionālās ieroču asociācijas sakāmvārdu, tad, ne jau Gredzens padara cilvēkus ļaunus, bet gan Saurona spēks, kas tiek nodots caur Gredzenu.
Turklāt Gredzens nav absolūti ļaunas lietas piemērs. Kaut arī Elronds to nosauc par absolūto ļaunumu, ar to viņš tikai grib teikt, ka šo Gredzenu nevar izmantot, lai radītu labo. Pati viela, no kuras Gredzens ir radīts, nav ļauna. Pat Tolkina pasaulē nav "ļauna" metāla. Ja absolūti tāda paša dārgmetāla gabalus kāds cits izmantotu, lai izkaltu citu gredzenu, tad iznāktu, ne jau Visvaras gredzens. Gredzena spēks ir Saurona spēks, kuru tas ieslēdza Gredzenā ar mums nezināma maģiska rituāla palīdzību. Kā teica Gendalfs: "Kad Vienīgais gredzens tiks iznīcināts, tad arī Saurons pazaudēs visu savu spēku un sabruks viss, ko viņš ir izveidojis, un viņš gāzīsies mūžīgā mijkrēslī kā bezveidīgs tumsas izdzimtenis."
Bet ko tad pats Saurons? Vai tad viņš nav absolūtā ļaunums piemērs?
Kā atzīmē Tolkins kādā vēstulē, tad Saurons ir visizvirtušākā griba. Taču pati izvirtušākā personība ir personība, kurai piemīt spēks un spējas, kas pašas par sevi nav ļaunums. Kā teica Elronds: "Pārtapšana vienmēr sākas nemanot. Saurons Melnais nepiedzima par ļaundari." Patiešām, pats Saurons nav ļaunuma avots, pēc viņa, Gendalfa vārdiem runājot, "pasaulē ieradīsies cits ļaunums, varbūt vēl lielāks: jo Saurons jau ir tikai pakalpiņš, sagatavotājs."
Tātad, "Gredenu pavēlnieks" pārkāpj maniheiskā pasaules uzskata robežas. Tas ir svarīgi, jo ir apšaubāma pati iespēja, ka var eksistēt kaut kas absolūti un galīgi ļauns. Katrai lietai ir tādas vai savādākas labās īpašības. Pat tas, kas liekas pilnīgi un galīgi ļauns, pēc savas dabas nav absolūti ļauns. Pat kodolieroči un fugasa bumbas, kas radītas cilvēku un objektu iznīcināšanai. Pat tajās ir kaut kas pozitīvs, jo to sastāvdaļām var nepiemist principā nekādas ļaunas īpašības.
Taču, ja Mani sekotāji kļūdas, runājot par ļaunuma dabu, tad kas ir ļaunums? Ja ļaunums nav neatkarīgs, tad kas tas tāds ir?

ĻAUNUMS IR ATKARĪGS NO LABĀ.

Citā uzskatu sistēmā ļaunums tiek definēts, kā kaut kas, kas parazitē uz labā. No šī skatu punkta raugoties, lai eksistētu sliktais, ir nepieciešama arī labā eksistēšana. Ļaunums ir kā ēna: lai eksistētu ēna, ir nepieciešama gaisma, taču, lai eksistētu gaisma, ēna nav vajadzīga. Labestība ir primāra un neatkarīga, ļaunums - sekundārs un atkarīgs no labā.
Tādu ļaunuma dabas definīciju bieži sauc par augustīnismu, jo pie tādiem uzskatiem turējās Svētais Augustīns (354. - 430. g. m. ē.), viens no pazīstamākajiem un ietekmīgākajiem visu laiku kristiešu domātājiem. Augustīns rakstīja:

Lai kur jūs arī nesastaptos ar mēru, skaitu un kārtību, jūs nedomājot, pielīdzinat visu to dievišķajam, Radītājam. Ja izslēdz mēru, skaitu un kārtību, tad nepaliek nekas... Tādā pat veidā, ja izslēgru visu labo, tad nepaliktu nekādas realitātes pēdas; nepaliktu vispār nekas. Viss labais nāk no Dieva.

Tolkins turas pie augustīnisma uzskatiem par ļaunumu. Vēstulē viņš raksta: "Manā stāstā nav Absolūta ļaunuma. Es nedomāju, ka tāds eksistē, jo tas ir Nulle."
Lai saprastu to, cik ļoti "Gredzenu pavēlniekā" var just augustiniānismu, neizmirsīsim, tā galveno domu, ka sliktais ir labā trūkums tieši tāpat kā tumsa ir gaismas trūkums. Bet tā kā labestība ir primāra un neatkarīga, tad jo lielāks ir ļaunums, jo tuvāks tas ir tukšumam. Un "Gredzenu pavēlniekā" mēs atrodam tam daudzus piemērus.
Melnie jātnieki, piemēram, jāj uz dzīviem zirgiem un nēsā īstu apģērbu, lai "dotu viņu neesamībai formu, kad viņiem ir darīšana ar dzīvajiem". Kad nazgulu pavēlnieks grib ieiet pa Minastiritas vārtiem, Gendalfs viņam pavēl: "Atgriezies uz bezdibeni, kas tev radīts. Ej atpakaļ un, lai aprij tevi pilnīga tumsa kopā ar tavu Valdnieku". Frodo, ieskatījies Galadrielas spogulī, redz Saurona aci: "viņa radzene - urbums tukšumā - pastāvīgi pulsēja, gan paliekot šaura, gan izplešoties". Un Gendalfs pamana pēc Izengārdas krišanas, ka Sarumans ir "pavisam izkaltis", veltījis savu dzīvi ļaunumam, tā kā "uz neko labu vairs nav derīgs".
Tolkina augustīnisko pasaules uzskatu pierādījums ir arī epizode, kurā Sems Mordoras baismīgā tuksneša vidū redz baltu zvaigzni, kas mirgo virs galvas. Tās skaistums pārsteidz Semu un viņš atkal atgūst cerību:

Tīrs, gaišs stars apgaismoja viņa dvēseli un viņš nodomāja, ka tumsas varai agri vai vēlu pienāks gals, ka gaišā un brīnišķā pasaule nav pakļauta ļaunumam.

Tātad, gan Svētais Augustīns, gan Tolkins ir vienisprātis, ka nekas nav absolūti un pilnīgi ļauns, jo tādu lietu nav uz pasaules, jo pati esamība sākotnēji ir laba. Viņi abi tic, ka, par cik labais ir primārs un neatkarīgs, par tik ļaunais - sekundārs un atkarīgs no labā. Taču, ja tas tā ir, tad no kurienes ir radies ļaunums? Ja pasaule ir sākotnēji laba, tad no kurienes jau pašā sākumā ir radies ļaunums?


Turpmāk vēl.

NO KURIENES IR RADIES ĻAUNUMS?

Mēs jau sapratām, ka absolūta un pilnīga ļaunuma nav. Saskaņā ar to, nekas pats par sevi nav ļaunums, pat Visvaras Gredzens. No kurienes tad nāk ļaunums? Gan Svētais Augustīns, gan Tolkins uzskata, ka ļaunums sākotnēji rodas personības apziņā.
Svētais Augustīns lieto izteicienu "smalka vēlēšanās", lai aprakstītu ļaunuma avotus, kurus viņš raksturo, kā vēlēties kaut ko, kas izjauc dabisko lietu kārtību. (Šajā gadījumā "smalks" nozīmē, ka vēlēšanās ir sadomāta, no normālības rāmjiem izejoša.) Paskaidrojot Svētā Pāvila teikto, ka "visa ļaunuma sakne ir mantas kārība" (1. vēstule timotiešiem 6:10), Augustīns raksta, ka zem "mantrausības" ir jāsaprot "jebkuru kaislību, kas spiež cilvēku vēlēties vairāk, nekā viņam ir vajadzīgs. Šī alkatība ir vēlmju būtība, bet vēlmes rada grēcīga griba. Tātad, grēcīga griba ir visa ļaunuma avots."
Pēc Svētā Augustīna domām, ļaunums mierīgi var izcelties no labām lietām. Tā tas notika, kad Sātans krita grēkā, un Ādams ar Ievu, viņš saka: abos gadījumos šīs radības iekāroja lielākus labumus, ne kā viņiem pienācās. [ Piemērs, kad Roulinga rakstīja savu pirmo grāmatu par Poteru, viņa vēlējās tikai vienu, kaut šo grāmatu nopublicētu; ja viņa būtu domājusi tikai par miljoniem, ko pelnīs ar šo grāmatu, diezin vai mēs tagad tā sajūsminātos par viņas radīto pasauli. Labākajā gadījumā tas būtu ierindas bestsellers, ko izlasa un neliekas par to vairāk ne zinis. - ila piezīme.] Šī vēlēšanās ir ir visa ļaunuma cēlonis un, kad mēs brīvi atdodamies šai vēlmei, rodas ļaunums. Svētais Antonijs raksta:

Ne manta, ko vēlas grēcinieki, ne pati brīva griba... pašas par sevi nav ļaunums... jo ļaunums ir mūžīgo vērtību nodošana un vēršanās pie vērtībām pārejošām. Šī nodevība un šī vēršanās beidzas ar taisnīgu nelaimi, jo tas ir noticis, nevis piespiedu kārtā, bet gan aiz labas gribas.

Citiem vārdiem sakot, ļaunumu rada brīvas gribas izpausmes. [ Tomēr paliek neskaidrs, kā no brīvas gribas pozīcijām var izskaidrot tā saukto dabisko ļaunumu, tas ir, dabas spēku darbības rezultātus (plūdus, tornado, zemestrīces utt.). Augustīns uzstāj, ka jebkurš dabiskais ļaunums savā būtībā ir tikai cilvēciska izvēle. Pēc viņa iznāk, ka pirms Ādama un Ievas grēkā krišanas nebija, ne plūdu, ne zemestrīču, ne citu dabas stihiju, taču Dievs tās radīja, kā sodu par grēkiem. Šodien lielākā daļa no kristīgajiem un jūdaisma teologiem atsakās no šādas pieejas un skaidro, ka dabiskais ļaunums ir Dievišķo nodomu neatņemama sastāvdaļa. Dievs esot gribējis radīt neparedzamu, sarežģītu pasauli, kurā attīstītos brīvas būtnes. - autora komentārs.] Citā vietā Augustīns saka: "no kurienes gan var rasties šī nodevība, ja tikai cilvēks, kuram vienīgais labums ir Dievs, aizstāj Dievu ar sevi, lai pats sev būtu tas labais, kā Dievs ir tas labais Sev?"
Tolkins runā to pašu vienā no vēstulēm. Viņš raksta, ka Gredzena karš "nebalstās uz "brīvību", kaut gan noteikti skar arī to. Karš notiek Dieva un Viņa neatņemamo dievišķā goda tiesību dēļ". Tāds viedoklis par ļaunuma rašanos un iemeslu var tikt apstiprināts ar daudziem piemēriem no "Gredzenu pavēlnieka".
Piemēram, mirstīgo lepnums un varenība kļūst par viņu vājumu, jo ļauj Sauronam viņus iekārdināt ar Deviņiem Gredzeniem un tādā veidā pakļaut. Spēlējot uz "elfu tieksmi... uz zināšanām", Saurons spēja iekarot viņu uzticību un izkalt Gredzenu. Elronds saka Gloinam, ka Trīs elfu gredzeniem Saurons nav pieskāries, tie, kas tos kaluši, ir vēlējušies "iepazīt pasauli, vairot labo un atturēt ļauno". Starp Trīs gredzeniem un Visvaras gredzenu atšķirība ir acīmredzama: elfu gredzenu radītāji ielika tajos vēlmes, kas nepretojas dabiskajai notikumu gaitai, turpretī Vienīgais Gredzens spiež savu īpašnieku vēlēties pakļaut visus pārējos. Kā Frodo saka Galadriela, lai izmantotu savu Gredzenu, ir jāstiprina sava griba, pakļaujot sev citu gribas.
Tomu Bombadilu Gredzens neinteresē vispār. Viņš ir pilnīgi apmierināts ar savu vietu dzīvē, viņam nav ne vismazākās vēlēšanās iegūt vairāk par to, kas viņam pienākas, viņš ir tik ļoti augstāks par Gredzena varu, ka Frodo, uzvilcis Gredzenu, pat nekļūst viņa priekšā neredzams: "Ak, tu tāds - izbalojis kā kode... Tūlīt atgriezies! Un noņem savu rotaļlietu - bez tās tu esi labāks".
Sems arī var pretoties Gredzena kārdinājumam, jo zina, ka "pietiks viņam paša dārza, nav jēgas pārvērst savā dārzā veselu karalisti; viņam ir savas rokas, labi vien ir, nav ko ar svešām karstu strēbt". Atšķirībā no korporāciju pārvaldniekiem, kas cenšas apkrāpt savus akcionārus, izvairīties no atbildības un aizbēgt, Sems ir apmierināts ar paša dārzu. Viņš pretojas ieņemt vietu, kas viņam nepieder, un tādā veidā tiek galā ar Gredzena kārdinājumu. Vai daudzi no mums spētu tam pretoties?
Boromirs to nespēj, kad viņš liek priekšā izmantot Gredzenu cīņā pret Sauronu, Elronds atbild, ka šim mērķim tas nav derīgs. Gredzenu ir taisījis Saurons, tas pieder viņam un ir "absolūts ļaunums".

Tajā ir apslēpts liels spēks, Boromir, valkāt to spēj tikai tāds, kas pats ir apveltīts ar patiesi varenu spēku. Taču Varenajiem tas ir īpaši bīstams... Kamēr tas eksistē, briesmas sasirgt ar visvaras alkām apdraud pat Gudrākos no Gudrajiem.

Labs padoms, taču, kad Boromirs paliek viens kopā ar Frodo un Gredzenu, viņam neizdodas to izmantot.
Arī Sarumans nespēja pretoties Gredzena vilinājumam. Viņš cenšas pierunāt Gendalfu pievienoties viņam un Sauronam, slēpjot no viņa līdz vajadzīgajam brīdim savus - Sarumana un Gendalfa - plānus:

...sākumā mēs pat nosodīsim Jaunā Spēka cietsirdīgās metodes, slepus atbalstot tā galīgo mērķi - Viszinību, Pārsvaru un Kārtību - to, pēc kā mēs paši centāmies, bet mūsu vājie vai slinkie draugi vairāk mums maisīja, nekā palīdzēja. Mums nevajag - un mēs arī nemainīsim mūsu mērķus, mēs izmainīsim tikai paņēmienus...

Sarumans cenšas attaisnot metodes, kas liek viņu uzstiept savu gribu visai pasaulei un visai būtībai. Viņš tūlīt pat jautā Gendalfam, vai tas nezina, kur atrodas Visvaras gredzens, un viņa acīs "uzplaiksnī alkatība, ko viņš nespēj apslēpt". Gendalfs pēc Sarumana sakāves skaidro, ka viņš arī nespētu mainīties, jo viņš "nevis kalpoja, bet gan valdīja" - un tas ved mūs līdz slavenajai Miltona Sātana frāzei: "Labāk būt par Elles valdnieku, nekā par Debesu kalpu".
Pavisam citādi savu lomu pasaulē redz Gendalfs. Viņam nav vēlmes pēc varas. Viņš saka Gondoras vietvaldim Denetoram:

Es neesmu Gondoras valdnieks un nevaldu arī pār citām malām, ne lielām, ne mazām. Tomēr, šajā pasaulē es esmu atbildīgs par visu, kas ir glābšanas vērts.

Bez šaubām, ir liela starpība starp kalpošanu un valdīšanu. Gendalfs saprot šo starpību un apzinās, ka viņš ir kalpotājs, nevis valdītājs. Viņš atsakās "spēlēt Dievu", izlemjot citu vietā visu pēc sava prāta vai vēlēšanās. Lai vai kā Denetors necenstos parādīt sevi kā "Gondoras valdnieku", Gendalfs tik un tā viņu sauc par "Gondoras vietvaldi". Diegās Denetors izrādās tikai savas nāves valdnieks, nogalinot sevi un parādot ar to, kā viņš ir kļūdījies par savas varas robežām.
Pretstatā šai ļaunajai gribai, kas cenšas izjaukt lietu dabisko kārtību, hobitiem piemīt gandrīz iedzimta savas vietas sajūta. Mēs jau redzējām, kā "vienkāršais hobita veselais saprāts" palīdz Semam stāties pretī Vienīgā Gredzena kārdinājumam. Atgriezīsimies pie "Hobita" un atcerēsimies, ko saka Torins Oukenšīlds, guļot uz nāves gultas un atvainojoties par tiem cietsirdīgajiem vārdiem, kurus viņš meta uz viņu, kad starp rūķiem un cilvēkiem notika sarunas par pūķa Smouga dārgumu sadali:

Tevī labā ir krietni vairāk, nekā tu domā, ne velti tu esi dzimis labvēlīgā novadā. Kāda daļa drosmes, daļa gudrības, kas samērīgas ir. Ja mūsu cilts vairāk cienītu garšīgu ēdienu, svētku mielastus un dziesmas, bet mazāk zeltu, tad dzīve pasaulē būtu daudz jautrāka.

Protams, hobitiem nav imunitātes pret kārdinājumiem. Frodo taču izšķirošajā momentā padevās un nolēma paturēt Gredzenu sev. Kad tas notika, tad tikai Golluma alkatība izglāba Frodo no iespējas kļūt par otru Gollumu. Frodo paveicās. Tādā veidā Saurona iznīcināšanu veicināja trīs nejauši vienā laikā satikušās ļaunas gribas: Frodo vēlme atstāt Gredzenu sev, Golluma vēlēšanās atņemt Gredzenu Frodo un Saurona "ieciklēšanās" uz pasaules iekarošanas plāniem, kas traucēja viņam pieņemt domu, ka kāds varētu vēlēties iznīcināt Gredzenu.
Visskaidrāk ļaunuma daba ir iemiesota pašā Sauronā. Gendalfs saka, ka Sauronu vada vienīgi varaskāre. Viņš ir pārāk koncentrējies uz varu pār pasauli un pārāk satraucies par Vienīgā gredzena likteni, kā skaidro Gendalfs: "tas, ka mēs gribam viņu vienīgi gāzt, nevis iesēsties viņa vietā, tas iet pāri viņa saprašanai". Salīdzinot Sauronu ar Sātanu, Tolkins apliecina, ka domas var būt ļaunuma avots:

Manā stāstā Saurons ir tēlots tik tuvu absolūtajai, ļaunajai gribai, cik tas vispār ir iespējams...Saurons grib būt Karalis-Dievs un cenšas to realizēt ar savu kalpu palīdzību.

Tādā veidā, Saurons grib gāzt Dievu, lai iegūtu sev svešu vietu. Kā teiktu Svētais Augustīns, tāda vēlēšanās ir "visa ļaunuma sakne" uz Zemes.

VISUVARENAIS ĻAUNUMS.

Mēs jau zinām, ka jebkurš ļaunums sākas ar labo. Tādu piemēru Viduszemē ir milzums. Ents Kokbārdis piezīmē, ka troļļi ir entu pakaļdarinājums, tāpat kā orki - elfu pakaļdarinājums. Frodo to pašu saka par orkiem, bet Izengārdu Tolkins apraksta tikai kā "varenā Tumšā Cietokšņa Baradduras rotaļlietai līdzīgu, padevībā radītu kopiju." Visās šajās vietās ļaunas lietas izrādās tikai labo lietu izkropļotas kopijas.
Nav brīnums, ka "Gredzenu pavēlniekā" ļaunums saistās ar labā iznīcināšanu. Orki, piemēram, ir izgudrojuši daudz gudru, taču šausmīgu mašīnu, īpaši kara. Kokbārdis, runājot par Sarumanu, ir sašutis, ka viņš attiecas pret augošo tikai kā pret materiālu paša izdomātajām konstrukcijām un selekcijā rada orkus, kas nebaidās saules gaismas. Zināms arī, ka orki gūst baudu, iznīcinot dzīvo.
Sagraušanas aspekts iekļūst attiecību sfērā. Piemēram, kad Gendalfs un Pīns meklējot Gondoras vietvaldi Denetoru, atrod pie durvīm mirušo sargu, Gendalfs ierunājas: "Tas tikai naidniekam būs prieks!" Bet elfs Heldars no Kvetloriēnas žēlojas, ka "mūsu sašķeltība un savstarpējā neuzticība ir Ienaidnieka viltīgās gudrības rezultāts".
Viss tas ir raksturīgs arī mūsu pasaulē. Piemēram, 2001. gada 11. septembrī teroristi izmantoja radītas, labas lietas (lidmašīnas) iznīcībai, graušanai un nāvei. Viņus vadīja neapšaubāmi ļauna griba - vēlēšanās uzspiest savu viedokli pasaulei. Lemjot milzums nevainīgu cilvēku nāvei, viņi aizņēma svešu vietu un svešas privilēģijas. Viņu izvēli bija diktējusi tieši tāda paša ļauna griba, kādu mēs atrodam pie Saurona un viņa pakalpiņiem.
Par laimi mums ir uz ko cerēt, ja vien Tolkinam ir taisnība un maniheiskais uzskats par ļaunuma dabu ir kļūdains - ļaunums nav atsevišķs spēks, vienāds ar labo un pretējs tam. Tieši otrādi, kā uzskata Svētais Augustīns, labais ir galvenais un neatkarīgais, kamēr ļaunums ir sekundārs un atkarīgs. Ja ļaunums nevar eksistēt bez labā, tad pretēji nevar būt. Un tas nozīmē, ka vienmēr ir iespējams no pasaules pilnīgi izslēgt ļauno. Par cik ļaunais parādās no apriori eksistējošā labā, par tik labais ir pasaules modelis "kā aksioma". Tā kā cilvēkiem ir izvēles iespējas, pilnīgi iespējams, ka viņi izdarīs pareizo izvēli. Tāpēc vienmēr ir cerība, ka ļaunums tiks uzvarēts.
Rezumēsim sacīto. Mēs uzzinājām, ka ļaunums ir labā iztrūkums, ka tas rodas no vēlēšanās iegūt vairāk, nekā pienākas, un, ka tas saistās ar bailēm un iznīcību. Saprotot to, mēs varam vienkāršāk atrast ļauno sevī un citos cilvēkos. Vai mēs gribam valdīt pār citiem un uzstiept savu viedokli pasaulei? Kur atrodas mums paredzētā vieta? Kas nes mums apmierinājumu, bet kas - sarūgtina? Vai mēs protam priecāties par vienkāršām lietām, vadoties pēc "vienkāršo hobitu veselā saprāta", vai arī mūs vilina "labas dzīves" fantastiskais ideāls? Atbildot uz šiem jautājumiem ar Tolkina košo tēlu palīdzību, mēs varēsim skaidrāk saprast, bet varbūt arī, ka pārvarēt ļauno sevī un pasaulē ap mums.

Tas bija otrais raksts no grāmatas. Tulkot beidzu.

Wow, liels paldies, ka iztulkoji, palasīties īstenībā bija ļoti interesanti (lai arī, atklāti sakot, sākumā domāju, ka būs paliels sviests un atkal alegoriju meklēšana).

Interesanti ... šitas viss lika padomāt ... vēl pāris komentāri no manas puses

Nu tā arī ir, šķiet, viena no ļaunuma īpašībām, ka kādā brīdī tas pats sevi iznīcina, vai, ja skatāmies uz ļaunumu kā domāt, spriest spējīgu, izjauc pats savus plānus ....

Arī Mērfija likumos bija tāds teksts, paskaidrojot to pašu principu "Lai savāktu no bundžas izlaistas sliekas ir nepieciešama lielāka bundža" (neatceros īsti to tekstu, tāpēc kā nu sanāca tā sanāca)

Un vēl intresanta atziņa ko esmu lasījis "Katrai darbībai ir pretdarbība, kas kavē šo darbību. Tātad uz pasaules nekas nevarētu notikt. Bet kāpēc tad notiek. Jo redzi pretdarbība arī ir darbība un arī to kavē kāda cita pretdarbība" Nu un te var saskatīt līdzību ar labā un ļaunā attiecībām. Ļaunais kavē labo, bet kāds cits ļaunais kavē pirmo ļauno ...

Tātad beigu beigās nonākam pie secinājuma, ka visas esības pamatā ir Mūžīgais Līdzsvars (un notiek lielākas vai mazākas svārstības ap šo līdzsvara punktu[un atbilde kāpēc šobrīd(pieņemsim) ļaunums palielinās ir tas, ka nav jau noteiktas šo svārstību robežas, tās var būt gan lielas gan mazas])

Tieši tas arī mani valdzina šajā grāmatā, fantastiskas idejas, plašas fantāzijas iespējas un ,būtībā, ļoti dziļas filozofiskas idejas. GP man viemēr ir atgādinājis daudzslāņainu "torti".Atvainojiet par tik prozaisku salīdzinājumu. Bet tas tā ir. Daži tai tīksmīgi nolaiza sārtās krēma rozītes, citi redz viducīti ar zemeņu pildījumu, un citi ilgi domā par recepti. Labi ir visiem, katrs atrod ko savu.
Protams, ir cilvēki kuri kūkas vispār neēd. :-)

GP izlasīju kā vienkāršu grāmatu nepievēršot lielu lomu tēlu rasei, utt. Stāsts ir perfekti izstrādāts, visam ir sava vēsture apakšā. Interesanti palasīt, tomēr vien paliek - tas ir tikai fantay žanrs un nekas vairāk.
Runājot par filazofiju te nu būtu jāmin ka filazofija viena kas jau daudzus gadus simtus nomoka cilvēku prātus, cīņa starp ļauno un labo, kurš uzvarēs, kurš zaudēs.