GP un filozofija Opcijas

[ils]

Gribu pievērs jūsu uzmanību vienai grāmatai The Lord of the Rings and Philosophy
by Bassham, Gregory .

Fragmenti no grāmatas ievada.

Ar Pītera Džeksona filmām Tolkina pasaka ieguva jaunus pielūdzēju miljonus. Daudzi vispār uzskata, ka Tolkina Gredzenu pavēlnieks ir 20. gadsimta izcilākā grāmata. Dienu pirms filmas iznākšanas uz ekrāniem, avīze New york Post pirmajā lapaspusē publicēja rakstu ar izaicinošu nosaukumu "Gredzenu pavēlnieks" muļķiem. Mēs uzskatām, ka ir vajadzīgs arī "Gredzenu pavēlnieks" gudrajiem. Un mēs savācām septiņpadsmit erudītus filozofus un zinātniekus (visi viņi ir GP fani) un lūdzām viņus uzrakstīt katru par kādu vienu dziļu jautājumu, kurus skar grāmata. Vai var lietot varu labiem mērķiem un vai vara vienmēr ir graujoša? Vai var uzskatīt nāvi par "balvu"? Vai zelta gredzeni un pūķu dārgumi var padarīt mūs laimīgus? Pats Tolkins, protams, nebija akadēmisks filozofs. Taču viņu interesēja mūžīgie filozofijas jautājumi par labā un ļaunā cīņu, par likteni un brīvību, apziņu un ķermeni, dzīvi pēc nāves. Savās vēstulēs Tolkins atzīmē, ka viens no mērķiem, kāpēc viņš sarakstīja Gredzenu pavēlnieku, bija "paskaidrot patiesību un atbalstīt ētiskumu mūsu reālajā pasaulē." Tāpat kā Tolkins, arī mēs ticam, ka popkultūra spēj kalpot par efektīgu starpnieku, lai izskaidrotu filozofijas pamatproblēmas. Īstenībā, tieši to zināja jau Sokrāts, kas arī izmantoja tādas pat metodes, lai izskaidrotu savas teorijas.

Grāmatas oriģinālu ir izdevusi izdevniecība Open Court, Chicago and La Salle, Illinois, 2003. gadā.

Rīgā var nopirkt arī tulkojumu krievu valodā, ko izdevusi У-Фактория, Екатеринбург, 2005. gadā.

Tie paši satādītāji ir veidojuši arī krājumu par filozofiju Nārnijas hronikās.

[ils]

Nolēmu, ka jāiztulko vēl viens gabals no šīs grāmatas.

Tolkins un ļaunuma daba
Autors Skots E. Devisons.

"Gredzenu pavēlnieks" ir stāsts par cīņu starp labo un ļauno. Mēs to saprotam uzreiz, jo tāds ir arī mūsu stāsts. Tolkina pasaulē mēs atpazīstam tās pašas labā un ļaunā izpausmes, kādas piemīt mums un citiem. Patiešām visnozīmīgākā "Gredzenu pavēlnieka" aina ir Frodo zaudējums finālā, kad viņš tomēr iekāro Visvaras gredzenu. Tādējādi ļaunums uz mirkli uzvar un tikai veiksme paglābj Frodo no sevis paša.
Aristotelis ir teicis, ka komēdijās tēli ir sliktāki par mums, eposā - labāki, bet traģēdijas vēsta par cilvēkiem, kas ir līdzīgi mums. No šī redzes punkta "Gredzenu pavēlnieks" ir traģēdija ar labām beigām. Mēs saprotam Frodo jūtas, kad viņš padodas kārdinājumam un grib iegūt Gredzenu sev, jo mēs paši daudzas reizes esam padevušies kārdinājumam šajā dzīvē. Taču vienmēr cerot, ka viss beigsies tikpat labi.
"Gredzenu pavēlniekā" Tolkins krāšņi attēlo ļaunuma dabu. Rūpīgi izpētot viņa radīto, mēs labāk sapratīsim ļauno sevī un mūsu pasaulē, un varbūt sāksim ar to cīnīties.

VAI ĻAUNUMS IR NEATKARĪGS SPĒKS?

Filozofi sauc par maniheismu pasaules uzskatu, ka pasaulē eksistē divi vienādi pretēji spēki: Labais un Ļaunais. Termins ir nosaukts senā persiešu zinātnieka Mani (216.-276. g. m.ē.) vārdā, jo tieši viņš ir licis priekšā šādu skaidrojumu. Saskaņā ar viņa pozīciju, Labais un Ļaunais šajā pasaulē ir savijušies kopā un cīnās par uzvaru, taču, tā kā tie ir divi vienādi spēki, tad nav zināms, kas galu galā uzvarēs - iespējams, ka neviens. Mūsu kultūrā vislabāk šāds uzskats ir atspoguļots seriālā "Zvaigžņu kari", kur, gan labajiem, gan sliktajiem ir spēks, taču ne viena no pusēm acīmredzami nav pārāka viena par otru.
Mani sekotāji uzskata, ka daudzus cilvēka esības aspektus var izskaidrot tieši ar šo cīņu starp Labo un Ļauno. Viņi uzskata, ka lietas var būt sākotnēji labas, vai sliktas, vai arī kas vidējs. Tā kā mūsu pasaulē mēs sastopamies, gan ar vienu, gan otru, un pasaule kādā brīdī liekas labāka, nekā otrā, tad tas nozīmē, ka viss, ko mēs redzam, ir Labā un Ļaunā sadursmes redzamais rezultāts, pasaules svari kustas.
Vai "Gredzenu pavēlnieks" pieturas pie šāda uzskata? Daži autori, ieskaitotTolkina vadošo pētnieku Tomu Šipiju, uzskata, ka - jā. Un no pirmā acu uzmetiena liekas, ka "Gredzenu pavēlniekam" ir tieši tāda atskaites sistēma. Dažŗeiz Gredzena īpašnieki cīnās tikai ar sevi, lai uzvilktu to, bet dažreiz liekas, ka viņus vada kāds ārējs spēks, abstrakts Ļaunums. Piemēram, kad Gendalfs lūdz Frodo parādīt viņam Gredzenu, lai atpazītu to, "tas vai Frodo pats, vai abi kopā - nezin kāpēc negribēja, lai Gendalfs tam pieskaras." Gredzens negribēja vai Frodo? Vai vēlēšanās nāca no Frodo vai kāda abstrakta Ļaunuma? Vai var Gredzenam piemērot maniheisko skaidrojumu un paziņot, ka tas ir sākotnēji ļauns priekšmets?
Jāatgādina, ka Visvaras gredzens ir ieguvis savas īpašības tikai tāpēc, ka to ir radījis Saurons, lai pakļautu pasauli. Tas nozīmē, ka Gredzens pats par sevi nav maniheiski neatkarīga ļaunuma substance pasaulē, to ir atdzīvinājusi Saurona griba un vara. Ja pārfrāzē slaveno Nacionālās ieroču asociācijas sakāmvārdu, tad, ne jau Gredzens padara cilvēkus ļaunus, bet gan Saurona spēks, kas tiek nodots caur Gredzenu.
Turklāt Gredzens nav absolūti ļaunas lietas piemērs. Kaut arī Elronds to nosauc par absolūto ļaunumu, ar to viņš tikai grib teikt, ka šo Gredzenu nevar izmantot, lai radītu labo. Pati viela, no kuras Gredzens ir radīts, nav ļauna. Pat Tolkina pasaulē nav "ļauna" metāla. Ja absolūti tāda paša dārgmetāla gabalus kāds cits izmantotu, lai izkaltu citu gredzenu, tad iznāktu, ne jau Visvaras gredzens. Gredzena spēks ir Saurona spēks, kuru tas ieslēdza Gredzenā ar mums nezināma maģiska rituāla palīdzību. Kā teica Gendalfs: "Kad Vienīgais gredzens tiks iznīcināts, tad arī Saurons pazaudēs visu savu spēku un sabruks viss, ko viņš ir izveidojis, un viņš gāzīsies mūžīgā mijkrēslī kā bezveidīgs tumsas izdzimtenis."
Bet ko tad pats Saurons? Vai tad viņš nav absolūtā ļaunums piemērs?
Kā atzīmē Tolkins kādā vēstulē, tad Saurons ir visizvirtušākā griba. Taču pati izvirtušākā personība ir personība, kurai piemīt spēks un spējas, kas pašas par sevi nav ļaunums. Kā teica Elronds: "Pārtapšana vienmēr sākas nemanot. Saurons Melnais nepiedzima par ļaundari." Patiešām, pats Saurons nav ļaunuma avots, pēc viņa, Gendalfa vārdiem runājot, "pasaulē ieradīsies cits ļaunums, varbūt vēl lielāks: jo Saurons jau ir tikai pakalpiņš, sagatavotājs."
Tātad, "Gredenu pavēlnieks" pārkāpj maniheiskā pasaules uzskata robežas. Tas ir svarīgi, jo ir apšaubāma pati iespēja, ka var eksistēt kaut kas absolūti un galīgi ļauns. Katrai lietai ir tādas vai savādākas labās īpašības. Pat tas, kas liekas pilnīgi un galīgi ļauns, pēc savas dabas nav absolūti ļauns. Pat kodolieroči un fugasa bumbas, kas radītas cilvēku un objektu iznīcināšanai. Pat tajās ir kaut kas pozitīvs, jo to sastāvdaļām var nepiemist principā nekādas ļaunas īpašības.
Taču, ja Mani sekotāji kļūdas, runājot par ļaunuma dabu, tad kas ir ļaunums? Ja ļaunums nav neatkarīgs, tad kas tas tāds ir?

ĻAUNUMS IR ATKARĪGS NO LABĀ.

Citā uzskatu sistēmā ļaunums tiek definēts, kā kaut kas, kas parazitē uz labā. No šī skatu punkta raugoties, lai eksistētu sliktais, ir nepieciešama arī labā eksistēšana. Ļaunums ir kā ēna: lai eksistētu ēna, ir nepieciešama gaisma, taču, lai eksistētu gaisma, ēna nav vajadzīga. Labestība ir primāra un neatkarīga, ļaunums - sekundārs un atkarīgs no labā.
Tādu ļaunuma dabas definīciju bieži sauc par augustīnismu, jo pie tādiem uzskatiem turējās Svētais Augustīns (354. - 430. g. m. ē.), viens no pazīstamākajiem un ietekmīgākajiem visu laiku kristiešu domātājiem. Augustīns rakstīja:

Lai kur jūs arī nesastaptos ar mēru, skaitu un kārtību, jūs nedomājot, pielīdzinat visu to dievišķajam, Radītājam. Ja izslēdz mēru, skaitu un kārtību, tad nepaliek nekas... Tādā pat veidā, ja izslēgru visu labo, tad nepaliktu nekādas realitātes pēdas; nepaliktu vispār nekas. Viss labais nāk no Dieva.

Tolkins turas pie augustīnisma uzskatiem par ļaunumu. Vēstulē viņš raksta: "Manā stāstā nav Absolūta ļaunuma. Es nedomāju, ka tāds eksistē, jo tas ir Nulle."
Lai saprastu to, cik ļoti "Gredzenu pavēlniekā" var just augustiniānismu, neizmirsīsim, tā galveno domu, ka sliktais ir labā trūkums tieši tāpat kā tumsa ir gaismas trūkums. Bet tā kā labestība ir primāra un neatkarīga, tad jo lielāks ir ļaunums, jo tuvāks tas ir tukšumam. Un "Gredzenu pavēlniekā" mēs atrodam tam daudzus piemērus.
Melnie jātnieki, piemēram, jāj uz dzīviem zirgiem un nēsā īstu apģērbu, lai "dotu viņu neesamībai formu, kad viņiem ir darīšana ar dzīvajiem". Kad nazgulu pavēlnieks grib ieiet pa Minastiritas vārtiem, Gendalfs viņam pavēl: "Atgriezies uz bezdibeni, kas tev radīts. Ej atpakaļ un, lai aprij tevi pilnīga tumsa kopā ar tavu Valdnieku". Frodo, ieskatījies Galadrielas spogulī, redz Saurona aci: "viņa radzene - urbums tukšumā - pastāvīgi pulsēja, gan paliekot šaura, gan izplešoties". Un Gendalfs pamana pēc Izengārdas krišanas, ka Sarumans ir "pavisam izkaltis", veltījis savu dzīvi ļaunumam, tā kā "uz neko labu vairs nav derīgs".
Tolkina augustīnisko pasaules uzskatu pierādījums ir arī epizode, kurā Sems Mordoras baismīgā tuksneša vidū redz baltu zvaigzni, kas mirgo virs galvas. Tās skaistums pārsteidz Semu un viņš atkal atgūst cerību:

Tīrs, gaišs stars apgaismoja viņa dvēseli un viņš nodomāja, ka tumsas varai agri vai vēlu pienāks gals, ka gaišā un brīnišķā pasaule nav pakļauta ļaunumam.

Tātad, gan Svētais Augustīns, gan Tolkins ir vienisprātis, ka nekas nav absolūti un pilnīgi ļauns, jo tādu lietu nav uz pasaules, jo pati esamība sākotnēji ir laba. Viņi abi tic, ka, par cik labais ir primārs un neatkarīgs, par tik ļaunais - sekundārs un atkarīgs no labā. Taču, ja tas tā ir, tad no kurienes ir radies ļaunums? Ja pasaule ir sākotnēji laba, tad no kurienes jau pašā sākumā ir radies ļaunums?


Turpmāk vēl.