GP un filozofija Opcijas

[ils]

Gribu pievērs jūsu uzmanību vienai grāmatai The Lord of the Rings and Philosophy
by Bassham, Gregory .

Fragmenti no grāmatas ievada.

Ar Pītera Džeksona filmām Tolkina pasaka ieguva jaunus pielūdzēju miljonus. Daudzi vispār uzskata, ka Tolkina Gredzenu pavēlnieks ir 20. gadsimta izcilākā grāmata. Dienu pirms filmas iznākšanas uz ekrāniem, avīze New york Post pirmajā lapaspusē publicēja rakstu ar izaicinošu nosaukumu "Gredzenu pavēlnieks" muļķiem. Mēs uzskatām, ka ir vajadzīgs arī "Gredzenu pavēlnieks" gudrajiem. Un mēs savācām septiņpadsmit erudītus filozofus un zinātniekus (visi viņi ir GP fani) un lūdzām viņus uzrakstīt katru par kādu vienu dziļu jautājumu, kurus skar grāmata. Vai var lietot varu labiem mērķiem un vai vara vienmēr ir graujoša? Vai var uzskatīt nāvi par "balvu"? Vai zelta gredzeni un pūķu dārgumi var padarīt mūs laimīgus? Pats Tolkins, protams, nebija akadēmisks filozofs. Taču viņu interesēja mūžīgie filozofijas jautājumi par labā un ļaunā cīņu, par likteni un brīvību, apziņu un ķermeni, dzīvi pēc nāves. Savās vēstulēs Tolkins atzīmē, ka viens no mērķiem, kāpēc viņš sarakstīja Gredzenu pavēlnieku, bija "paskaidrot patiesību un atbalstīt ētiskumu mūsu reālajā pasaulē." Tāpat kā Tolkins, arī mēs ticam, ka popkultūra spēj kalpot par efektīgu starpnieku, lai izskaidrotu filozofijas pamatproblēmas. Īstenībā, tieši to zināja jau Sokrāts, kas arī izmantoja tādas pat metodes, lai izskaidrotu savas teorijas.

Grāmatas oriģinālu ir izdevusi izdevniecība Open Court, Chicago and La Salle, Illinois, 2003. gadā.

Rīgā var nopirkt arī tulkojumu krievu valodā, ko izdevusi У-Фактория, Екатеринбург, 2005. gadā.

Tie paši satādītāji ir veidojuši arī krājumu par filozofiju Nārnijas hronikās.

[ils]

JAUNO TEHNOLOĢIJU BRIESMAS.

Dažas tehnoloģijas, pie kurām mēs pašlaik strādājam, nes mums nepārredzamas iespējas slimību ārstēšanā un dzīves ilguma pagarināšanā. Taču tās arī dos mums spēku iznīcināt Zemi un visus tās iemītniekus. Atšķirībā no atoma tehnoloģijas, ar tām var tikt galā arī neliela cilvēku grupa. Rezultātā, kā uzskata Bils Džojs, tās var novest pie vislielākajām katastrofām cilvēces vēsturē:

XXI gadsimta tehnoloģijām - ģenētikai, nanotehnoloģijai, robototehnikai - nav gandrīz nekā neiespējama un tās radīs miljardiem absolūti jaunu ļaunprātīgas izmantošanas iespēju un nelaimju. Pats šausmīgākais ir tas, ka visu to var veikt arī neliela ļaužu grupas. Tām nebūs vajadzīgi, ne īpaši apstākļi, ne kaut kādi grūti iegūstami materiāli. lai visu to paveiktu, būs vajadzīgas tikai konkrētas zināšanas.
Respektīvi, eksistē, ne tikai masu iznīcības ieroči, bet arī masu iznīcības zināšanas, turklāt to graujošais spēks ir daudzkārt lielāks zināšanu vieglās iegūšanas dēļ.
Domāju, ka nebūs pārspīlēts, sakot, ka mēs esam klāt neparasta ļaunuma uzplaukuma laikā, tā iespējas būs nesalīdzināmi lielākas, nekā tad, kad masu iznīcības ieroču būve bija pa spēkam tikai valstij ar ļoti attīstītu ekonomiku - tagad pat viens, vienīgs cilvēks var pretendēt uz pārsteidzošu un šausmīgu varu.

Kā Gredzeni šīs jaunās tehnoloģijas, viegli var nokļūt ne tajās rokās, un tā kā to potenciāls var tikt izmantots ļauniem mērķiem, tad Džojs uzskata, ka pats gudrākais būtu tās neattīstīt vispār. Tādēļ viņš ir par to, lai tiktu izvirzīti jebkādi aizliegumi šajās jomās. Ir lietas, no kuru zināšanas ir jāatturas vispār. Lai saprastu šo tehnoloģiju potenciālu , apskatīsim vienu no tām - nanotehnoloģiju - sīkāk.
Saskaņā ar kompānijas IBM Tomasa Dž. Vatsona pētniecības centra fizikas nodaļas vadītāja Tomasa Teisa sacīto, nanotehnoloģija ir "spēja projektēt un kontrolēt objektu būvi jebkurā līmenī: no atoma līdz molekulārajam." Atomu un molekulu lielumu mēra nanometros - metra miljardajās daļiņās. Tātad, nanotehnoloģija ir mēģinājums konstruēt iekārtas, kas strādās tieši ar stomiem un molekulām, no kurām ir izgatavotas pašas. Šāds molekulārās inženierijas paveids ir, ne kas cits, kā dzīva organisma ikdienišķā darbība. Ribosomas mūsu šūnās izgatavo olbaltumvielas, izķerot no protoplazmas aminoskābes un savienojot tās garās ķēdītēs. Ēriks Drekslers pierāda, ka nekas mūs nekavē izgatavot mašīnu, kas strādātu pēc ribosomu principa. Tikai tā vietā, lai savienotu aminoskābes olbaltumvielā, tā kļūtu par universālu montētāju, kas spētu savienot jebkurus atomus un molekulas, lai radītu absolūti jebkādu organismu. Tā kā tā vai cita priekšmeta īpašības nosaka tā daba un atomu klasifikācija, tad universālie montētāji bež šaubām spētu radīt visu , ko fiziski ir iespējams radīt. Drekslers paskaidro:

Montētājs ļaus savienot atomus praktiski jebkādā kārtībā un mēs varēsim radīt visu, ko vien spēsim iedomāties, protams, dabas likumu robežās. Tajā skaitā, mēs varēsim radīt arī vēl efektīgākus montētājus... Ar šiem montētājiem mēs varēsim pārveidot mūsu pasauli vai arī iznīcināt to.

Elfi radīja Gredzenus, lai pārveidotu pasauli. Nanotehnoloģija mums sola to pašu.
Universālie montētāji pārvērstu filmas "Zvaigžņu ceļš" ideju par pašatjaunojošām šūnām realitātē. Teorētiski mēs varētu ielādēt montētājā-replikatorā jebkura objekta parametrus, ja mums būtu vajadzīgais nepieciešamo īpašību atomu daudzums, tad replikators vajadzīgo objektu arī spētu radīt. Piemēram, ja vien mums pietiktu oglekļa, tas varētu radīt jebkura izmēra dimantu. Taču replikators varētu radīt, ne tikai nedzīvus priekšmetus. Tas varētu izgatavot jebkuru iedomājamu objektu, dzīvu vai nedzīvu, ar jūtām vai bez. Tādā veidā, pēc šāda universāla montētāja radīšanas arī ģēnu inženierijas un robototehnikas iespējas pieaugtu daudzas reizes.
Nanotehnoloģija, tāpat kā Gredzenu radīšana, apsola iznīcināt nabadzību, slimības un novecošanu. Iespēja sintezēt jebkuru lietu ļaus visiem dzīvot neierobežotā greznumā. Bet iespēja manipulēt atomu un molekulu līmenī ļaus cīnīties ar visām ķermeņa nepilnībām. Ievainojumi un novecošana ir šūnu traumu sekas, kas savukārt rodas no atomu un molekulu nobīdes. Pareizi uzbūvēts montētājs var atjaunot bojātās šūnas, atgriezt nobīdītos atomus un molekulas savas vietās. Tiklīdz tiks radītas šūnu atjaunošanas mašīnas, novecošanas problēmas izzudīs. Drekslera vārdiem sakot:

ar šūnu atjaunošanas mašīnu... dzīves ilguma potenciāls būs bezgalīgs. Varēs remontēt šūnas, saglabāt to struktūras īpatnības, nomainīt bojātās šūnas.

Arī gredzeni pagarināja savu nēsātāju dzīves, taču šīm dzīvēm nebija morāla piepildījuma. Piemēram, Bilbo saruna ar Gendalfu:

- Esmu palicis vecs, Gendalf. It kā ne visai, taču kauli sāp. Neko teikt: "Labi saglabājies!" - viņš nosprauslojās. - Tu saproti, esmu kļuvis tik vārgs kā sviests uz skopuļa maizes.

Vai šis nogurums bija radies no mākslīgi pagarinātās dzīves, vai arī vainīgs bija pats gredzens, - to rādīs laiks.
Bez tam, Gredzeni var palielināt savu īpašnieku spējas un visi gredzeni, izņemot elfu, ļauj saviem nēsātājiem kļūt neredzamiem. Zīmīga detaļa: ASV valsts valdība nupat ir iedalījusi Masačūsetas tehnoloģiskajam institūtam 50 miljonus dolāru, lai izvērstu uz nanotehnoloģijas bāzes veidotu materiālu ražošanu tieši ar šādām īpašībām. Nupat kā radītā Kara nanotehnoloģijas institūta mērķis - "radīt supervieglu materiālu, no kura varētu šūt kājnieku formu un aprīkojumu, kam būtu antibiotiskas un pretindes īpašības, kas ļautu karavīrus aizsargāt pret bioloģiskajiem un ķīmiskajiem ieročiem". Taču nanotehnoloģijas var radīt, ne tikai ekipējumu, kas būtu stiprāks par mitrilu, tās var dot savam īpašniekam arī superspējas. Institūta direktors Neds Tomass aicina mūs iedomāties "pretinieka psiholoģisko šoku, kas sastop neredzamu kareivju vienību, labi aizsargātus un pārcilvēcīgām spējām apveltītus, piemēram, spējīgus pārlekt sešus metrus augstai sienai."
Nanotehnoloģijas palīdzētu radīt arī tādu neredzamu apmetni, kā mašīnas pārsegs Bonda filmā "Mirsti, bet ne tagad".
Tāds pārsegs būtu "noausts no reāliem organiskajiem polimēriem tā, lai izmainītu gaismas atstarošanos mehāniskas iedarbes rezultātā vai elektrisko lauku iespaidā... kas sadarbībā ar mikromehāniskiem sensoriem atspoguļotu gaismu, kas nāk no otras puses, radot gandrīz neredzamības efektu tam, kam šis pārsegs būtu uzlikts." Tādā veidā mēs varam teikt, ka Gredzeniem ir tādas pat īpašības kā nanotehnoloģijai.
Taču, lai cik lielas arī nebūtu nanotehnoloģijas iespējas, nav mazāks arī risks, to pielietojot. Vispirms, tā apdraud cilvēku, augu un dzīvnieku dzīvi. Universālie montētāji ir spējīgi atražot sevi. [ piemēram, nav efektīgi papriekš saražot miljoniem šādu montētāju, lai paveiktu ko lielu; pietiek izveidot dažus, lai tie paši savairojas un tad paveic darbu.- ila piezīme.] Taču pašatražojošs montētājs ir bīstamāks par jebkuru vīrusu vai baktēriju, tie spēj iznīcināt dzīvību uz Zemes dažu dienu laikā. Drekslers apraksta dažas briesmas, kas apslēptas pašatražojošos montētājos:

"Augi", kuriem ir "lapas", kas ir tik pat efektīgas kā saules baterijas var pilnīgi izstumt īstos augus, piepildot biosfēru ar neēdamām lapām. Superisturīga visēdāja "baktērija" izspiedīs īstās baktērijas. Tās var savairoties kā ziedputekšņi, atjaunoties neiedomājamā ātrumā, pārvēršot biosfēru putekļos.

Tāds notikumu scenārijs vairāk ir pazīstams ar nosaukumu "pelēkā putriņa", jo palikuši bez kontroles montētāji var pārvērst visu planētu pelēkā putrās, pašatjaunojošu nanobotu masā. [nanobots - vēl viens nosaukums montētājiem, saīsinājums no nanorobota - ila piezīme.]

Visa dzīvā iznīcināšana - tikai viena no briesmām, kas apslēptas nanotehnoloģijās. Tā kā nav tādas matērijas, kas nebūtu pa spēkam montētājiem, tie var izveidot jebkuru ieroču veidu: bioloģisko, ķīmisko, atomieročus. Ar vienu pašu ātrdarbīgu replikaoru jebkurš cilvēks spēs saražot pietiekoši daudz enerģijas, lai iznīcinātu visu, ko viņš vēlas.

PROBLĒMAS RISINĀJUNA VARIANTI.

Ko var darīt, lai novērstu šīs katastrofas? Drekslers liek priekšā vairākas lietas. Pirmkārt, turēt replikatorus aiz laboratoriju necaurlaidīgajām sienām atklātā kosmosā. Otrkārt, iebūvēt replikatoros ierobežojumus, kas ļautu veikt tikai noteiktu operāciju skaitu. Pats trakākais risinājums - iznīcināt visus ierakstus par to, kā tika radīts pirmais replikators, lai neviens vairāk nespētu to radīt vēlreiz. Beidzot, mēs varm radīt nanobotus, kas iznīcinātu bīstamos replikatorus, līdzīgi kā baltie asinsķermenīši iznīcina bīstamas baktērijas un vīrusus.
Džojs uzskata, ka šie priekšlikumi ir naivi, jo tie esot neefektīgi. Turklāt, nanoboti - iznīcinātāji ir ne mazāk bīstami, jo kas iznīcinās tos? Tātad vienīgais ceļš, atteikties no šiem pētījumiem. Viņš raksta:

Tādā veidā, šīs spējas ir kaitīgas un nepieļaujamas. Es redzu vienīgo, reālo alternatīvu - atteikties no pētījumiem un ierobežot pārāk bīstamas tehnoloģijas un progresu atsevišķās zinību jomās.

Džojs pareģo, ka, ja mēs neapturēsim atsevišķu zinību jomu attīstību, tad sāksies tāda tehnoloģiju sacensība, kas būs daudz bīstamāka par kodolsacensību.
Nanotehnoloģiju, ģenētikas un robototehnikas pētījumu piespiedu pārtraukšana prasīs bezprecedenta kontroli. Tā kā šos pētījumus mierīgi var veikt kaut vai savrupmājas pagrabā, tad vienīgais līdzeklis, lai tos kontrolētu - dod valdībai neierobežotu
pārbaudes iespēju. Tas, protams, nozīmēs būtisku peronības brīvības un privātīpašuma neaizskaramības ierobežojumu. Džojs tomēr uzskata, ka labāk tā, nekā vēl lielāks ļaunums no šo tehnoloģiju izplatības.
Vai tā nebūs pārāk dārga cena - personības brīvība? Izskatās, ka Džoja ierosinājums ir tikpat nevēlams, kā Drekslera priekšlikums. Pat, ja valdībai izdotos uzstādīt videokameras katrā mājā, kā Orvela romānā "1984.", pilnīga kontrole tik un tā nav iespējama, jo šī tehnoloģija jau nav izstrādne atomenerģētikā, kas prasa milzu mehānismu centralizētu kontroli. Pat, ja pētījumus izdotos apturēt Amērikā, visu pasauli aptvert nebūtu iespējas. Vienkārši, ir valstis, kuras kontrolēt nav iespējams. Tās nepārtrauks savus pētījumus, ne Savienoto Valstu, ne ANO spiediena ietekmē. Bet, ja tās attīstīs savas tehnoloģijas ātrāk par mums, tad ASV un ANO vienkārši izzudīs.
Atsakoties no šīm tehnoloģijām mēs zaudētu arī priekšrocības, ko tās dod. Mēs nekad nespētu atrast vēl efektīgākus līdzekļus pret slimībām, nabadzību un novecošanu. Tik daudz labumu priekšā varētu atsacīties arī no hipotētiska ļaunuma.
Bez šaubām, šīs tehnoloģijas ir spējīgas mūs iznīcināt. Taču tādi pat draudi nāk arī no citām tehnoloģijām: piemēram kodola. Briesmas no tās ir vēl tepat, kodolkara iespējas nekur nav zudušas, briesmas ir mazākas, jo tehnoloģijas ir kļuvušas drošākas. sākumā likās, ka atomenerģija kļūs par galveno enerģijas iegūšanas veidu uz Zemes. Taču ilgā,
starptautiskā, plašā un nevalstiskā kustība par atomenerģijas ierobežošanu savu ir panākusi. Noteikumi atomenerģētikā ir kļuvuši daudz stingrāki.
Tehnoloģija nevar attīstīties šķirti no sabiedrības, tiklīdz sabiedrība iepazīs jauno tehnoloģiju, tā var parūpēties, lai tās izplatība nebūtu tik vispārēja, tā tas ir noticis ar atomenerģētiku. Viena no galvenajām "Gredzenu pavēlnieka" idejām ir tas, ka vēsturi viegli var izmainīt neparedzēti apstākļi un iepriekš nenosakāmas gribas izpausmes. Pat Saurons ar visu savu spiegu armiju nespēja paredzēt visas briesmas, ko viņam nesa Brālība. Bils Džojs ar savām ierobežotākajām iespējām nākotni var iztēloties tik pat aptuveni.
Viduszemes Trešajā ērā elfi nozaudēja gredzenu izkalšanas tehnoloģijas. Tikai Saurons spēja izgatavot jaunus gredzenus. Visvaras gredzena iznīcināšana garantēja, ka jaunu gredzenu vairs nebūs. Šī situācija kardināli atšķiras no mūsējās. Zināšanas par nanotehnoloģiju, gēnu inženieriju un robototehniku ir izplatījušās pa visu Zemeslodi. Dažu laboratoriju slēgšana var nobremzēt, bet ne izbeigt šo tehnoloģiju attīstību. Situācija ir ļoti tāla no tās, kas valda Viduszemē. Ja varas gredzenus, spētu izgatavot, ne tikai Saurons, bet arī citi naidnieki, vai Elronda padome balsotu par Gredzena iznīcināšanu? Ja tos spētu izgatavot, gan rūķi, gan cilvēki, gan hobiti, izstrādājot savas tehnoloģijas, vai elfi uzdrīkstētos likvidēt Gredzenu? Iespējams. Tomēr, sākumā viņi censtos, atņemt Gredenam saikni ar Sauronu, lai atstājot tā spēku, izmantotu to labiem darbiem.