Latviešu mitoloģija, Vai tā ir mūsējā? Opcijas

[Kedriks]

Tauta! Man te ienāca prātā uzjautāt jūsu domas par to, ka redz ir izteikts tāds vieduoklis, ka latvieši savā mitoloģijā jau visu aizguvuši esot no kaimiņiem - pusi no kaimiņiem somugriem, pusi no slāviem, vēl tam pa virsu pamatīgs krietietības slānis uzgāzts...un ka vispār tādu latviešu nemaz neesot...

MAn gan liekas ka kādam tā apgalvot (ar pirkstu nebakstīšu kam) ir izdevīgi kādu sev savtīgu mērķu labad....

[scell_x]

Es dotajā momentā rakstu pētniecisko darbu par Latviešu motploģiju, tāpēc visiem paskaidrošu:
ĪSS IESKATS LATVIEŠU MITOLOĢIJĀ
Diemžēl šī tēma Latvijas vēsturē vēl nav līdz galam izpētīta (un diez vai arī tiks) un glabā ļoti daudzus noslēpumus. Pirmās brīvvalsts laikā latviešu mitoloģija tika interpretēta lielā romantisma un patriotisma iespaidā, kā arī balstoties uz visai trūcīgām zināšanām šai jomā. Daudzi dievi un mitoloģiski tēli tika pašizdomāti un ierakstīti seno latviešu dievu panteonā. Jāņem vērā arī ļoti lielā „balto latviešu” kulta ietekme šī jautājuma izpētē (arī mūsdienās šis kults vēl stipri turas un caur tā prizmu tiek pētīti daudzi vēstures notikumi). Tā, piemēram, „slavenai” Dievturu kustībai savā būtībā nav nekā kopīga ar seno latviešu pagānisko ticību, šo kustību izveidoja Ernests Brastiņš balstoties uz latviešu mitoloģiju un dainām, bet ieskatoties dziļāk var redzēt, ka šai Brastiņa „reliģijai” par pamatu ņemta vien tā pati vecā kristiešu Bībele.
Padomju režīma laikā no vēsturnieku un citu pētnieku puses tika kultivēta pilnīgi pretēja doma, ka latviešiem nav bijis nekāda izteikta pagāniska reliģija, kulta, priesteru vai svētvietu.
Mūsdienās sāk parādīties jau kaut kas konkrētāks šai jomā, bet līdz pilnīgam jautājuma atrisinājumam vēl ir tālu un diezin vai mēs vispār līdz tam jel kad nonāksim. Tas skaidrojams ar to, ka lielākā daļa vēstures materiālu un pieminekļu ir laika gaitā no kristiešu vai padomju aktīvistu puses iznīcināti, bet tas kas ir saglabājies sniedz mums ļoti skopas ziņas.
Pētot latviešu mitoloģiju, zinātnieki pamatā balstās uz latvju dainām un to sniegtajām ziņām, pēdējā laikā daudz atklājumu ir radies salīdzinot mūsu mitoloģiju ar citu indoeiropiešu tautu (it sevišķi mūsu tuvāko kaimiņu) mitoloģijām, jo latvieši tomēr nebija tauta, kas dzīvoja norobežoti no citām tautām, tāpēc daudz kas ir aizgūts no mūsu kaimiņiem (lietuviešiem, slāviem, skandināviem), tāpat kā viņi daudz ko aizguva no mums, tieši tāpat kā tas notiek mūsdienās. Tāds arī ir mans uzskats, tāpēc rakstot šeit par senajiem dieviem esmu ielicis arī savas domas, kā es to visu redzu.
Vēl jāpiebilst, ka daudzu latviešu dievību saknes iesniedzas ļoti dziļā senatnē, kad cilvēks personificēja dabas objektus un norises.
DIEVS, DIEVIŅŠ
Vārds, kas senāk it kā apzīmēja pašas debesis. Viņš ir dievs - radītājs, kas radījis visumu, zemi, cilvēkus un citas dzīvās radības, devis tiem likumus pēc kādiem dzīvot, pēc tam sirma tēva izskatā pārstaigā pasauli vērodams kā viņa radības dzīvo, palīdzēdams labiem un sodīdams ļaunos. Tiek attēlots kā sirms jātnieks, pelēku apmetni un zobenu pie sāniem.
SAULE
Tā, kas dod gaismu, siltumu, nosaka cilvēkiem laika ritējumu. Saule ir debesu saimniece. Attēlota kā sieviete – māte, viscaur krāšņi tērpusies zeltā, brauc pār debesīm divu dzeltenu kumeļu vilktos ratos.
MĒNESS
Nakts dievība, senākos laikos bijis arī kara dievs. Tāpat kā Saule nosaka cilvēkiem laika ritējumu, ir gaismas devējs nakts tumsā, Saules precinieks, kurš nekad tā arī netiek tuvāk pie savas izredzētās. Mēness attēlots kā mirdzošs karavīrs, baltā zirgā, zvaigžņotu apmetni un zobenu pie sāniem, tāds viņš jāj pār naksnīgajām debesīm.
PĒRKONS
Taisnības, auglības un kara dievs, liels Velna ienaidnieks. Kā bargs dārdinātājs un zibeņu metējs, viņš soda ļaunumu, dod lietu zemnieku laukiem un palīdz karavīriem kara laukā. Attēlots kā bargs bārdains vīrs, jājot uz melna zirga ar kara cirvi vai zobenu rokā.
Bieži Pērkons tiek personificēts arī kā DEBESU KALĒJS, kas kaļ Debesu smēdē, no kā pār pasauli lec zibeņi un dārd pērkons. Viņš ir tas, kas savulaik ir nokalis Sauli, vēlāk kaļ Dieva dēliem zobenu vai vainagu Saules meitām. Vēl Pērkons tiek minēts kā panāksnieks (tas, kurš dzenās pēc nolaupītās līgavas) debesu kāzu norisēs.
VELS, VELLS, VELNS, VELINS
Tumsas, pazemes un mirušo (veļu) dievība. Vēlākos laikos, kristīgās reliģijas ietekmē, pārtapis par ļaunuma dievu, t.i. kristiešu Sātanu. Ir zināms arī kā mājlopu aizgādnis, bet pateicoties kristiešu darbībai, ziņas par arhaisko pagānu Velnu ir ļoti niecīgas. Varētu būt attēlots kā melns jātnieks.
LAIMA
Likteņa dievība, bieži sastopama kopā ar divām citām likteņa dievietēm – KĀRTU un DĒKLU, tā kopā veidojot trīs likteņa dievības. Laima nosaka cilvēku likteni, piedalās pie dzemdībām un citām dzīves norisēm. Bieži tiek attēlota pārī ar Dievu, kā grezni tērpta sieviete, kas sēž pie vērpjamā ratiņa un vērpj cilvēku likteņus.
DIEVA DĒLI un SAULES MEITAS
Visbiežāk minēti dažādu debesu norišu saistībā, it sevišķi debesu kāzās, dažreiz iesaistās arī cilvēku dzīvē. Ir doma, ka tie ir zvaigznāju personificējumi. Parasti tiek minēti divi Dieva dēli. Tiek attēloti kā grezni tērpti jātnieki, Saules meitas kā zeltā un sudrabā tērptas jaunas meitenes.
JĀNIS
Ļoti sarežģīta dievība, it sevišķi vārda dēļ, kas liek domāt, ka šis vārds dievam pārmainīts kristietības ietekmē, bet tāpat arī iespējams, ka tas ir sens latviešu vārds. Jānis personificē vasaras saulgriežus, tas ir tas laiks, kad Jānis ierodas pie cilvēkiem. Iespējams, ka viņš ir Saules vīrišķā izpausme. Bieži saukts arī par Dieva dēlu. Attēlots kā jauns jātnieks, bruņots ar zobenu.
ŪSIŅŠ
Ūsiņa senākā nozīme ir gaismas dievs, tas kurš vēsta par pavasara iestāšanos un ved cilvēkiem sauli. Ūsiņš personificē pavasara saulgriežus. Vēlākos laikos viņš kļūst par zirgu aizgādni. Attēlots kā bārdains vīrs, protams jāšus uz zirga, zirgs arī ir Ūsiņa simbols.
MĀRA, MĪĻĀ MĀRA
Arī Māras vārds daudziem jauc galvas, liekot domāt, ka tas ir svētās Marijas latviskots nosaukums. Tomēr ieskatoties dainās mēs ļoti bieži sastopam Māru, kuras funkcijas nesaskan ar Mariju, tāpēc es domāju, ka Māra ir izteikta pagāniska dievība.
Māra ir zināma kā zemes māte, sieviešu aizgādne, bieži šai jomā viņas funkcijas mijas ar Laimu, piemēram piedalīšanās dzemdībās. Viņa rūpējas arī par mājlopiem. Daudzreiz attēlota kā melna čūska vai vienkārši ģērbta sieviete.
AUSEKLIS
Rīta zvaigznes personifikācija, piedalās dažādās debesu norisēs, attēlots kā jauns puisis.
AUSTRA
Austra personificē rīta blāzmu, Saules vēstnese, attēlota kā jauna sieviete.
JUMIS
Auglības dievība, kas pārsvarā saistīta ar labības laukiem. Jumis personificē dubultvārpu, tā viņu arī attēlo. Jumja atrašana nozīmē laimi, pārticību. Jumis ir galvenā persona labības novākšanas rituālā.
Tie tad arī ir galvenie, mums patreiz zināmie, pagāniskie latviešu dievi. Bez šiem latviešu mitoloģija ietver arī daudzus mazākus dieviņus, garus, dēmonus un svētku personificējumus.
Ļoti izplatītas ir dažādas mātes, kas pārstāv konkrētas dabas objektu vai parādību norises: Vēja māte, Meža māte, Jūras māte, Lauku māte, Ceļa māte, Piena māte un daudzas citas. Visdrīzāk šis mātes tika radītas pēc konkrētiem apstākļiem un vajadzības. Tas parāda, ka latviešiem bija ļoti spēcīgi saglabājies mātes un matriarhāta kults, kas nāk no aizvēsturiskiem laikiem.
Tāpat izteikts bija mājas garu kults ar Mājas kungu kā centrālo dievību. Katrai mājai bija savs aizgādnieks, kas rūpējās par saimes un mājas labklājību.
Daudz ziņu ir par Veļu (mirušo) kultu, par veļu barošanu veļu laikā ( no Oktobra līdz Novembrim – kā kurā vietā) un vispār, kā jau tas pagāniskā sabiedrībā bija pieņemts, senču kultu. Veļu dzīves vieta bija Aizsaule, no kurienes tie vienreiz gadā atgriezās Šajā saulē apciemot savus tuvākos.
Godāti un pielūgti kā svēti tika daudz dažādi objekti – akmeņi, koki (it sevišķi ozoli), upes, ezeri, avoti, meži, uguns, zalkši, krupji, putni un zvēri.
Cilvēku dzīvi ietekmēja arī ļaunie gari: Jodi, Laumas, Spoki, Vadātāji, Sumpurņi, Vilkači, Raganas, Lietuvēni, Pūķi un citi, kas visādi centās apgrūtināt tā jau grūto dzīvi.
Latvieši personificēja kā dievības arī dažādus svētkus, it sevišķi saulgriežus. Tā mums zināmi ir Metenis, Ziemassvētki, jau nosauktie Jānis, Ūsiņš, vēl Mārtiņš, Miķelis u.c., pēdējie jau gan ir kristietības ieviesti svētku latviskoti nosaukumi, ko latvieši savā pagāniskajā domāšanā ir pārvērtuši par dievībām.
Kā jau es iepriekš teicu, daudz kas vēl mums ir neizzināts un noslēpumainā miglā tīts, jo atšķirībā no citām tautām, mums ir saglabājies ļoti niecīgs daudzums rakstisku avotu, kas stāsta par latviešu mitoloģiju, varbūt nākotnē mēs atklāsim daudz ko jaunu, kas varētu krasi pārmainīt dažus mūsu uzskatus par senajām latviešu dievībām, katrā ziņā te vēl ir plašs darba lauks priekš pētniekiem. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/two_handed.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sorcerer.gif)