Alomohoras burvju zīmes, Izglābt visumu... Pieteikšanās beigusies Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Zobena iznēsātāj...]

Šižets:

Kaut kur tālā vietā,citā dimensijā,ja to varētu saukt par dimensiju,ir pasaule,maģiskā Selfīna.Tajā dzīvoja cilvēki,enģeļi,elfi un citas maģiskas būtnes,gan ļaunas gan labas.Viņas visas dzīvoja harmonijā.To noturēja ļaunās būtnes un Labās būtnes, Gaismas spēki un Tumsas spēki (ievērot lielos sākuma burtus).Šī pasaule bija maģijas pilna,un ikviena lieta kas eksistēja,noturēja pie eksistēšanas citu,tā veidodama Mūžīgo Harmoniju.Pār šo pasauli valdīja desmit Dievi,desmit Elementu aizgātņi,kuri kopā ar Alohomoras Zīmēm veidoja Mūžīgo Harmoniju.
Gaismas spēkiem un Tumsas spēkiem katram piederēja piecas Alohomoras Zīmes,kuras arī papildināja viena otru.Viņas kopā bija desmit,senais skaitlis.
Bet tad viena no Zīmēm nozuda.Un arī otra zīme,kuru papildināja pirmā Zīme,nozuda.Mūžīgā Harmonija biju zudusi,pagalam.Gaisma ar Tumsu sanaidojās,Mūžīgās Harmonijas zuduma dēļ.Arī dieviPasaulei draud iznīcība,ja vien Viņi to neglābs.Kas ir šie Viņi,to neviens nezina,pat Viņi.Bet Viņiem ir jāglābj šī pasaule,ja ne,tad Visumu ietver Nekas,un arī fantāzijas vairs nebūs.Viņiem ir jāatgūst visas Zīmes no Nekā,lai Mūžīgā Harmonija atkal eksistētu.
Redzēdami,ka un Selfīnas sāk veidodies haoss un Harmonijas vairs nav,Dievi nolēma ka visiem Viņiem vajadzētu sapulcēties Dersīmas mežā.
tu esi viens no Viņiem,un tev ir sākumā jā iet uz Dersīmas mežu,bet tālākie piedzīvojumi būs aizrauroši...


OOC-Jums visiem tagat ie savstarpēji jāiepazīstās. Šobrīd Jūs atrodaties pie Selfīnas lielākās upes lejteces Milango. Ceļojums varēs sākties kad visi būs iepostojuši pirmo (vai vairāk) rakstu/rakstus. Uz priekšu! Mēs ar Aureliu patēlosim arī dažas blakus būtnes kuras jūs sastapsit.


(Atvainojos, ka spēle sākās tik vēlu. Man LightAngel atsūtija PZ ka jau ir sūdzības. Sorry, ka tik vēlu. Viņš tagat deva ziņu, lai sākam.)

[Idril]

Vējš plivināja tumšos matus, bet mūžseno strauta ūdeņu acis modri vērās apkārt. Šķērsām paār plecu uz muguras atradās loks un bultu maks, bet pie sāniem zobens un pie jostas dunči. Ieroči nebija smagi, tie bija elfu veidoti un kalti un nevisa masīvu un smagnēju izskatu, tur laikam pie vainas bija arī maki, kuros tie bija, jo elfu audums bijal lāsumains un apkārtnei pielāgojošs.. Satīna atbalstīja elkoņus uz ceļiem, bet galvu uz delnām.. Viņa gaidīja lietu.. Vērojot pārējos viņa pašūpoja galvu..
Vai te maz ir kāds.. Kāds saprātīgs..
Viņa no domāja. Viņa apzinājās, ka šādi domāt ir visai nejauki, taču elfa jutās saskumusi..
Varbūt lietus aizskalos manas skumjas..
Viņa nodomāja, tiesa, bija muļķīgi cerēt, ka kāds ko izdarīs tavā vietā.. Elfai nepatika paļauties uz citiem, simtiem gadu viņa bija paļāvusies vienīgi uz sevi.. Viņas tuvākie draugi.. Nebija vērts par to tagad domāt..
Vismaz te ir vēl viena elfa..
Viņa nodomāja. Viņa atradaās šeit, jo te gribēja atrasties, ceļš, kuram viņa tagad sekoja veda šurp, tiesa, viņa nebija cerējusi jel kādu te sastapt.