Alomohoras burvju zīmes, Izglābt visumu... Pieteikšanās beigusies Opcijas

[Zobena iznēsātāj...]

Šižets:

Kaut kur tālā vietā,citā dimensijā,ja to varētu saukt par dimensiju,ir pasaule,maģiskā Selfīna.Tajā dzīvoja cilvēki,enģeļi,elfi un citas maģiskas būtnes,gan ļaunas gan labas.Viņas visas dzīvoja harmonijā.To noturēja ļaunās būtnes un Labās būtnes, Gaismas spēki un Tumsas spēki (ievērot lielos sākuma burtus).Šī pasaule bija maģijas pilna,un ikviena lieta kas eksistēja,noturēja pie eksistēšanas citu,tā veidodama Mūžīgo Harmoniju.Pār šo pasauli valdīja desmit Dievi,desmit Elementu aizgātņi,kuri kopā ar Alohomoras Zīmēm veidoja Mūžīgo Harmoniju.
Gaismas spēkiem un Tumsas spēkiem katram piederēja piecas Alohomoras Zīmes,kuras arī papildināja viena otru.Viņas kopā bija desmit,senais skaitlis.
Bet tad viena no Zīmēm nozuda.Un arī otra zīme,kuru papildināja pirmā Zīme,nozuda.Mūžīgā Harmonija biju zudusi,pagalam.Gaisma ar Tumsu sanaidojās,Mūžīgās Harmonijas zuduma dēļ.Arī dieviPasaulei draud iznīcība,ja vien Viņi to neglābs.Kas ir šie Viņi,to neviens nezina,pat Viņi.Bet Viņiem ir jāglābj šī pasaule,ja ne,tad Visumu ietver Nekas,un arī fantāzijas vairs nebūs.Viņiem ir jāatgūst visas Zīmes no Nekā,lai Mūžīgā Harmonija atkal eksistētu.
Redzēdami,ka un Selfīnas sāk veidodies haoss un Harmonijas vairs nav,Dievi nolēma ka visiem Viņiem vajadzētu sapulcēties Dersīmas mežā.
tu esi viens no Viņiem,un tev ir sākumā jā iet uz Dersīmas mežu,bet tālākie piedzīvojumi būs aizrauroši...


OOC-Jums visiem tagat ie savstarpēji jāiepazīstās. Šobrīd Jūs atrodaties pie Selfīnas lielākās upes lejteces Milango. Ceļojums varēs sākties kad visi būs iepostojuši pirmo (vai vairāk) rakstu/rakstus. Uz priekšu! Mēs ar Aureliu patēlosim arī dažas blakus būtnes kuras jūs sastapsit.


(Atvainojos, ka spēle sākās tik vēlu. Man LightAngel atsūtija PZ ka jau ir sūdzības. Sorry, ka tik vēlu. Viņš tagat deva ziņu, lai sākam.)

[Leerlaufo]

Kaut kur uz īsu brīdi nočabēja koku lapas un saviļņojās gaiss, bet tūlīt viss jau atkal norima. No kāda koka zariem uz sanākušajiem nolūkojās divas, spoži violētas acis, kas dega neparastā dedzībā un velmē riskēt, piedalīties, piedzīvot. Šis skatiens ar neviltotu interesi nopētīja visus, kas vien bija klāt- it īpašu uzmanību pievēršot melnajam kaķim, kas uzbāzās kādai tumsas elfietei. Jeb pareizāk- tumsas elfiete uzbāzās viņam.
-Liec kaķēnu mierā! atskanēja salta, uzstājīga balss, kas nāca no tā paša krūma, kur bezbēdnīgi spīdēja spožās acis.
-Lai skrien! tā vēlreiz izsaucās un kaut kas nobūkšķēja uz zemes, augsto, skaisto koku priekšā. Tur uz visām četrām piezemējusies bija jauna, ņipra kaķmeitene. Viņa droši piecēlās kājās un astei jautri dancojot pienāca pie Darinas.