Alomohoras burvju zīmes, Izglābt visumu... Pieteikšanās beigusies Opcijas

[Zobena iznēsātāj...]

Šižets:

Kaut kur tālā vietā,citā dimensijā,ja to varētu saukt par dimensiju,ir pasaule,maģiskā Selfīna.Tajā dzīvoja cilvēki,enģeļi,elfi un citas maģiskas būtnes,gan ļaunas gan labas.Viņas visas dzīvoja harmonijā.To noturēja ļaunās būtnes un Labās būtnes, Gaismas spēki un Tumsas spēki (ievērot lielos sākuma burtus).Šī pasaule bija maģijas pilna,un ikviena lieta kas eksistēja,noturēja pie eksistēšanas citu,tā veidodama Mūžīgo Harmoniju.Pār šo pasauli valdīja desmit Dievi,desmit Elementu aizgātņi,kuri kopā ar Alohomoras Zīmēm veidoja Mūžīgo Harmoniju.
Gaismas spēkiem un Tumsas spēkiem katram piederēja piecas Alohomoras Zīmes,kuras arī papildināja viena otru.Viņas kopā bija desmit,senais skaitlis.
Bet tad viena no Zīmēm nozuda.Un arī otra zīme,kuru papildināja pirmā Zīme,nozuda.Mūžīgā Harmonija biju zudusi,pagalam.Gaisma ar Tumsu sanaidojās,Mūžīgās Harmonijas zuduma dēļ.Arī dieviPasaulei draud iznīcība,ja vien Viņi to neglābs.Kas ir šie Viņi,to neviens nezina,pat Viņi.Bet Viņiem ir jāglābj šī pasaule,ja ne,tad Visumu ietver Nekas,un arī fantāzijas vairs nebūs.Viņiem ir jāatgūst visas Zīmes no Nekā,lai Mūžīgā Harmonija atkal eksistētu.
Redzēdami,ka un Selfīnas sāk veidodies haoss un Harmonijas vairs nav,Dievi nolēma ka visiem Viņiem vajadzētu sapulcēties Dersīmas mežā.
tu esi viens no Viņiem,un tev ir sākumā jā iet uz Dersīmas mežu,bet tālākie piedzīvojumi būs aizrauroši...


OOC-Jums visiem tagat ie savstarpēji jāiepazīstās. Šobrīd Jūs atrodaties pie Selfīnas lielākās upes lejteces Milango. Ceļojums varēs sākties kad visi būs iepostojuši pirmo (vai vairāk) rakstu/rakstus. Uz priekšu! Mēs ar Aureliu patēlosim arī dažas blakus būtnes kuras jūs sastapsit.


(Atvainojos, ka spēle sākās tik vēlu. Man LightAngel atsūtija PZ ka jau ir sūdzības. Sorry, ka tik vēlu. Viņš tagat deva ziņu, lai sākam.)

[Idril]

Satīna devās uz vietu, kur viņai vajadzēja būt jau pirms dažām minūtēm. Elfa steidzās un reizē nesteidzās. Viegliem soļiem gandrīz neskarot zemi un nenoliecot pat zāles stiebru viņa traucās uz lejtecis un tomēr ik pa brīdim apstājās paklausīties burvīgajās putnu balsīs.. Satīna bija ģērbusies gluži ikdienišķi, viņai nebija teikts kādēļ jāsatiekas, tādēļ skaistule bija tērpusies vien viegli bēšā un gaisīgā tērpā, kas izcēla viņas porcelāna krāsa ādu un pasvītroja zilās, strautu ūdeņiem līdzīgā acis.. Straujas, jaunavīgas, bet mūžvecas. Tumšie mati noplīvoja ikkatrā vēja dvesmā un straujāk veiktā solī apvijot slaido kaklu un noglaudot seju. Ieraudzījusi pārējos viņa saprata, ka nonākusi, kur vajag. Netālu no upes viņa nosēdās zālē. Viņa izskatījās apbrīnojami trausla, bet to, kas bija viņā iekšā, kas vairāk par noburošu daili, to saskatīt spēja vien acīgākie no acīgākajiem. Satīeni škita, ka jāparbauda cilvēki ar kuriem viņa satiekas.. Elfe savas pārējās mantas bija atstājusi tālāk no upes krūmājā.. galu galā, ja ievajadzēs varēs paņemt vēlāk, bet nav jēgas uzreiz ierasties kā jau pieredzējušai ceļiniecei.. No viņas maigajām lūpām izlauzās klusa nopūta.. Nopūta, kas lika kādai asarai kaut kur tālu, jo tālu no šīs vietas noritēt.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 26.05.2005 18:34