TN3 pēcspēles iespaidi., Troļļu Naktis 3. beigušās Opcijas

[Goldberry]

Ar cēlu žestu atveru jaunu pavedienu ar nolūlku ļaut citiem un pashiem sev lasīt mūsu dziļpos pārspriedumus un izjūtas pēc garām pastaigām ar zināmiem kaujas elementiem, pa mežonīgo Ādažu poligonu.

Visā visumā varu teikt, ka bija jautri, kas laikam arī larp'ā ir vissvarīākais. Bija šadas tādas nepilnības(manuprāt nenozīmīgas), bet to vaininieki bija vairāk vai mazāk paši spēlētāji.

Visu cieņu Troļļiem, par viņu spēju izpildīt TIK daudz questus.
No manas puses pateicība Prizdas dievam Dāsnam par viņu dāsnumu.
Ar bijību var skatīties uz apmātie (un nesitiet mani, ja tie kuru frakijas nosaukumu tā īsti zin tikai viņi paši, nav apmātie), no kuriem badijās pat troļļi.
Starp citu troļļu un apmātie ar savu klaigāšanu radija lielisku realitātes izjūtu bet tas tā (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Par questiem, draņķība tā, ka cieminiekiem nelāgu sakrtību vai vienkarši nevelēšanās dēļ, ar uzdevumiem sanāca tā nelāgi. Katrā ziņā questi bija un, ja vien labi gribēja un akut cik kaut ko spēja, kādu varēja dabūt un pildīt so all respect GM.

Atgriežoties pie sākuma tēmas. Bija siltāks nekā bija cerēts, vismaz es nenosalu, paarāk badā arī nemocījos, (ceru ka vismaz troļļi ir kārtiī paēduši). Cilvēki bija gandrīz godīgi ( čētošanās ar hitiem vai burvestībām netika novērota paarāk beiži). Mazliet žēl GM kuri laikam savām kajiņām staigāja tik ilgi līdz varis nevareja pastaigāt.

Tātad secinājumi: Bija baigi baigi labi. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Šo rakstu rediģēja Goldberry: 17.10.2004 14:15

[Martins]

Daži ieraksti no Dāsna Troļļu Zemes dienasgrāmatas jeb “ko dievi domā patiesībā”.

Pirmā diena. No rīta.
Kā jaunākais Dāsna iemiesojums esmu norīkots darbā kaut kādas tur Troļļu zemēs. Kur pie Dāsna, tādas atrodās? Nekas, gan būs labi. Mani piekomandēja sekot kautkādu lupatainu cieminieku kompānijai, kura dodas uz minēto apvidu. Es tikšu galā. Dāsns tak ir ar mani, jo kā gan es varētu pats sevi pamest? Heh. Gandrīz aizmirsu pierakstīt. Darba vajadzībām man tika piešķirts balts uzsvārcis un viens puslīdz lietojams Dāsna enģelis. Nu, ļoti devīgi.

Mazliet vēlāk. Joprojām no rīta.
Pēc neilga ceļojuma cauri mežonīgam, gandrīz vai smirdīgam tīrelim esmu ieradies Prizdā, Troļļu zemju Dāsna svētvietā. Vieta izskatās diezgan nožēlojama, tomēr varbūt beidzot būšu ticis vaļa no tām bezgalīgo lūdzēju un nezinīšu rindām. Laiks gan vējains. Jāiekārtojas, jāsakur ugunskurs un tā.

Nu jau pa dienu.
Kā tad! Sasapņojos. Nepaspēju ne apgriezties, kad pirmais ar diviem zobeniem bruņotais niekkalbis jau klāt. Vai es zinot, kur atrodās ciems? Kāds vēl ciems? Nē es nezinu viss, gudriniek! Vai es tomēr varot parādīt? Ak, kāpēc mans darba līgums paredz to mūžīgo smaidīšanu? Apvidus apzināšanai ir paredzēti dievību enģeļi. Manējais jau tāpat rautin raujas kaut ko pasākt. Piekomandēju viņu mazprātiņam pavadoņos. Lai abi iepazīst pasauli.

Ap pusdienlaiku.
Viņi ir uzoduši, kur es dzīvoju un nāk uz Prizdu kāšiem vien. Domā, ja es esmu dievs, tad man pilna ķeša ar spēka amuletiem un pemana no gaisa birst? Lika drusku pagaidīt! Paši nemāk blārblār no riebkaat atšķirt, bet vēl grib, lai es viņiem ieročus “uzlabojot”. Kā parasti esmu neizglītotu idiotu ielenkumā! Kas viņus visus pie manis saista? Galvenais ir smaidīt un piekrītoši māt ar galvu. Tas palīdz gandrīz vienmēr.

Pēcpusdiena.
Enģelis ir atpakaļ. Stāsta, ka vietējie (kāds pārsteigums!) esot apšaubāmu tipu bars, kuri negribot ne dzirdēt par miera un kārtības dibināšanu, ja šamējā neietilpst visu pārējo, viņuprāt, vēl vairāk apšaubāmo tipu izslaktēšana. Vēl ļaunākas ziņas ir tādas, ka kaut kur ne pārāk tālu ir ieperinājies Mirušo karalis kopā ar saviem pakalpiņiem. Viņš, saprotams, kā parasti grib man visu izbojāt atkal un atkal iesūtot pasaulē arvien tos pašus kre+īnus. Kā gan tādos apstākļos var notikt jebkāda jēgpilnā dabiskā izlase un sugu attīstība, es prasu?!

Pirmajā dienā uz vakarpusi.
Pie manis ieradās vietējo delegācija ar “ziedojumiem”. Kautkādi ēdamā pārpalikumi un salauzti ieroči. Piedāvājās ziedot arī vienu vai variākus īpatņus no sava vidus. Iedomājas, ka savā sulā cepts vai saulē žāvēts ciematnieks varēs mani iekārdināt. Nožēlojami! Par ko viņi mani uzskata? Ir tikai viens veids kā pareizi gatavot ciematnieku. Pasniedzams tikai un vienīgi sautēts ar bambusa dzinumiem un saldskābo mērci! Tomēr smaidu un māju ar galvu. Tādas kulinārās aprobežotības priekšā nekas cits neatliek.

Krēslas stunda.
Ar mana enģeļa un kāda vietējā palīdzību izdevās iegūt Mirušo karaļa spieķi. Lai nu tas piepausis klibo apkārt kā prazdams! Tak viņam vēl paliek kronis un grāmata. Nezinu, ko tas analfabēts tur pieraksta, bet tā ņirgāšanās par dabisko lietu kartību ar mirušo atgriešanu dzīvē vienreiz ir jāizbeidz! Raudzīšu, ko vēl var iesākt. Varbūt vienkārši salauzt viņam abas rokas, piekarināt aiz kājām pie koka un noskalpēt kā izgājušo reizi? Nē, otreiz atkārtots tas vairs nebūs radoši.

Nakts.
Laikam kļūstu vecs. Apmaldījos meklējot pats savu Prizdu. Kurš cietpauris izvēlējās svētvietas novietojumu nomaļā vietā tīreļa vidū? Nevarēja būt mazliet apdzīvotākā apvidū! Arī ugunskurs tā vietā, lai kā pienākas kurinātos ar blakus nolikto malku bija nodevīgi izdzisis. Tas noteikti būs sapuvušais Mirušo karaļa pirksts!

Čučumuiža.
Esmu spiests gulēt pats savā svētnīcā. To viņi nekādi nespēj iedomāties, ka dievam varētu gribēties arī kādas telpas, kur vienkārši atpūsties no darba pienākumiem. Ar labu nakti, mīļais Dāsn.

Pirmās dienas beigas.