Runājot par SLS III, jeb kā tad nu tur salijām/sauļojāmies :) Opcijas

[Northwatch]

Nu tad tā, kā jau solīju Martinam, šeit ir pavediens par Senlatviešu spēli nr. 3., kas kā zināms norisinājās no 9.-11. jūlijam (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
Nav zināms, kad dalībnieki pārradīsies mājās un kad būs gatavi sabiedrībai pastāstīt par saviem darbiem/nedarbiem spēles laikā, bet lūgtum - pavediens jau ir sagatavots.


*sabīda kopā galdus, izveidojot kaut ko līdzīgu aplim, sastutē krēslus un pati ieraujas kaktiņā un saspicē ausis*

[Martins]

Nu labs ir. Tad te būs drusku.

Ir svētdienas vakars un esmu pavisam vai tiko atgriezies mājās no Senlatvieši III brīvdabas lomu spēlēs. Tad nu pāris vārdu par to, kas tur īsti notika. Šis nav paredzēts kā secīga atskaite par spēles notikumiem. Tikai daži mani iespaidi.

Vieta un laiks. Ievada nodaļa lasītāju zināšanai. Kopā sabiju spēlē no piektdienas vakara līdz svētdienas pēcpusdienai, kā arī biju paredzējis. Pasākuma norises vieta bija Abavas upes krastā ne pārāk tālu aiz Sabiles un, manuprāt, tā izrādījās ļoti veiksmīga. Spēles vietu norobežoja ne pārāk aizaudzis priežu mežs, kur vākt kurināmo un upe, kur mazgāties un ņemt ūdeni saimniecības vajadzībām. Dzeramo ūdeni vedām no apmēram kilometru attāla avota. Daži no spēles dalībniekiem un vadītājiem bija atbraukuši uz norises vietu jau iepriekš un uzcēluši visnotaļ noderīgas nojumes, kur vajadzības gadījumā varēja slēpties no lietus. Runājot par lietu, lija mazāk, kā biju gaidījis. Ne teltis, ne spēlētāji nedabūja tā riktīgi izmirkt vai nosalt. Paldies vēlreiz tiem, kuri parūpējās par kopējo pajumti.

Senlatvietis. Kopā spēlēt bija ieradušies kādi trīsdesmit cilvēki. Praktiski visiem bija arī spēles prasībām atbilstošs ietērps. Braucot uz spēli, es jau iepriekš zināju, ka gribēšu vairāk savā nodabā atpūsties, nevis daudz funktierēt un piedalīties spēles vadītāju izdomātajā sižetā, tamdēļ pārāk nesaspringu ar tēla apraksta izdomāšanu. Manu senlatvieti sauca Jorģis, viņš bija pusakls (gribēju paspēlēt bez brillēm (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ) atraitnis zemnieks Daugmales novadā. Tad nu varu teikt, ka to, ko gribēju arī dabūju. Tā kā spēlē manam varonim nekādu pienākumu nebija, tad varēju brīvi izvēlēties darīt vai nedarīt to, kas pašam patika. Piemēram, doties pastaigās gar upi, iet peldēties vai vienkārši dīki sēdēt pie ugunskura spēlējot stabuli. Gan mana, gan arī mana varoņa dzīve šīs dažas dienas bija patīkami rāma, ko gan nevarētu teikt par citiem spēles varoņiem, kuri brīžiem (vairāk jau tēloti) satraucās par visdažādākajām lietām.

Bēdas. Vairākkārt spēlē bija momenti, kad kāds no varoņiem bija ievainots un tuvu miršanai. Tāpat arī daži tika nogalināti. Man šādi “dramatiski” brīži liek justies visai savādi. Tie it kā prasa gadījumam atbilstošu emociju izpaušanu (vaimanas, nopūtas, vismaz raižpilna seja), tomēr man neveras mute mierināt kādu, kura bēdas būs tik pat uzspēlētas kā mans mierinājums. Skaidrs, taču, ka jau pēc kādas stundas “mirušais” būs atpakaļ spēlē kā cits varonis un īstenībā (pavisam, pavisam reālajā īstenībā) pilnīgi nekas satraukuma vērts nav noticis. Es laikam gan nespēju sevi piespiest (?) nopietni satraukties par lietām, kuru būtiskumam un patiesumam neticu. Brīžiem tā gribējās skaļi smieties par citu (un patiesībā jau arī paša) nopienību brīžos, kuri no malas izskatās visai jokaini. Vai lai tā būtu spēle vai dzīve, visi tie “rituāli” un “burvestības”, ja aiz tiem nestāv nekas iedarbīgs un patiesi nozīmīgs, tak ir visīstākie kumēdiņi par brīvu. Dažbrīd nesmieties ir sasodīti grūti!

Arābs. Varbūt, ka man nepiekritīs, tomēr, manuprāt, viskolorītākais tēls SLS3 spēlē bija Goldlīdera tēlotais arābs. Par Goldlīderi varu teikt tikai vienu – he's a natural. Par tādiem vienkārši piedzimst. Nebija nemaz tik būtiski, vai viņš tēlo arābu tirgotāju vai citu kaut ko. Viņam piemīt tāda dabiska naiva, muļķīgi labestīga pievilcība, kuras dēļ var piedot itin visu. Vienbrīdi spēlē bija situācija, kad vadītāji apturēja spēli un mobilizēja visus neaizņemtos spēlētājus doties līdzi mežā meklēt tur pazudušo Goldlīdera arābu. Ja jūs redzētu to mežu, jūs saprastu, ka tur nevar apmaldīties. Tomēr viņam tas bija izdevies. Visdīzāk viņš pats par šo gadījumu še izstāstīs izvērstāk. Kad viņš tomēr atradās un pastāstīja kādās likstās viņam pa ceļam gadījies iekulties (Visādās! Ja nu vienīgi iezemieši nebija vēl paspējuši viņu no vienas vietas notetovēt), neviens nebija spējīgs uz viņu dusmoties, jo bija jāsmejas zemē krizdamiem.

Pateicība. Liela pateicība pienākas Liaangiai un visai komandai, kura darbojās virtuvē. Ja būtu pašam jārūpējas par ēdmaņu, es vis tik laimīgs nejustos. Noskrējušies jau viņi tur bija ar to ēšanas lietu ne pa jokam. Droši vien būtu labi nākamreiz to pārdomāt tā, lai vismaz palīgstrādnieki darbotos virtuvē pastāvīgās maiņās (visi spēlētāji dabū padarboties virtuvē!) un galvenajiem pavāriem mazāk jādara pašiem. Citādi sanāk negodīgi, ja kādam spēlē nemaz nepaliek laika paspēlēties vai vismaz darīt to pašu lielisko neko.
Vēl pateicība Etasi par labās vietas sarunāšanu. Man tur tiešam patika. Ij mežš, ij upe, ij piekļūšanas ceļi vietai bija gandrīz vai cik vien labi tik var būt.
Un vēl viens paldies Andžam par zaru būdas (daži to dēvē par telti (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ) laipnu dalīšanu ar mani. Biju jau sagatavojies dzīvot viens pats. Bija patīkami, ka tomēr nevajadzēja.

Tas pašlaik viss. Ja atmiņš uzpeldēs vēl kas interesants, papildināšu. Uz nedēļas vidu, kad uztaisīšu un ieskanēšu, varēsiet apskatīt arī bildes.