Man šī spēle patika, lai gan daudz no tās es neredzēju, jo gandrīz visu laiku pavadīju pie katliem, pannām, podiem... Milzīgi liels paldies Goldlīdera mammai, kas bija uzņēmusies aplam apnicīgo un asarietilpīgo uguns uzturēšanu. Bez viņas es noteikti jau piektdienas vakarā būtu dabūjusi nervu sabrukumu un vāļātos teltī, raustīdamās krampjos. :blink:
Es ļoti un dikti atvainojos Amidalai, kura palika gandrīz neēdusi, kā arī tiem, kuriem spēles sākumā manu aprēķinu dēļ tika mazāk kopīgās ēdmaņas, kā būtu vajadzējis. Toties beigās ēdamā bija pa pilnam un tas pat palika pāri.
Un tagad par ko citu, izņemot virtuvi.
Vieta un laiks man šķita vienkārši brīnišķīgi! Paldies Etasi!
Par tēliem - mani ne tik daudz traucēja spēlētāji, kas nespēlēja (vienmēr taču atradīsies pāris slaisti), kā cilvēki, kas nespēlēja un vēl nebija tērpos. Ja es, iejutusies lomā, leju asaras par brāļasievas nāvi, tad, uzduroties puisim džinsās un melnā T-krekliņā, šīs asaras gluži dabiski pārvēršas ķiķināšanā. Arī caurspīdīgi maskētās teltis man nešķita tik ļoti nosodāmas, lai gan, protams, smēde un virsaiša jaunbūve bija iespaidīgas. Bet es nedomāju, ka kādam dikti traucēja spēli melnā plēve uz virtuves un kroga.
Šajā spēlē, manuprāt, bija vairāk ārpusspēles sarunu. Un arī tas izsit no lomas, ja blakus vairākas balsis ietiepīgi runā par ADND, stafiem, čarakteriem un tā tālāk. Tas vilina arī pašu iziet no tēla, un tā aiziet ķēdes reakcija. Arī spēles ritums šķita drusku vienmuļāks, ko patiesi brīnišķīgi aizpildīja arāba kolorītais tēls. Bez Dullās Sulas šī spēle nebūtu tik kolorīta. Droši vien, ka paši vien esam vainīgi, ka neradījām sev jautrību, lai gan, teiksim, vectēvs Ū```` ņēmās visai jauki, un arī meitas bija patīkami kustīgas un radīja nevienu vien saspringtu brīdi.
Milzīgs paldies piecbrālīšiem! Šitādu nervu saspringumu! Un kā es baidījos no Raivja tēla! Vienu brīdi mēs pilnīgi nopietni domājām, ka viņi ir sumpurņi! Paldies Rovielai par lielo daudzumu visādu vārdu un paņēmienu! Māņticība ruļez!
Piekrītu Martinam, ka ir visai grūti notēlot sēras, kuras tu patiesībā neizjūti.
Kaut gan tad, kad bija sadurta mana meita un brāļameita, es, pie ziedokļa stāvēdama, patiesi apraudājos, ziedodama Mārai gredzenus par viņu veselību.
Laikam viss ir atkarīgs no tā, cik dziļi tu esi spējīgs iejusties tēlā. Brīžos, kad tas notiek, tu patiesi baidies (kā gaidot sumpurņu uzbrukumu), bēdājies vai priecājies. Brīžiem tas viss šķiet aplam muļķīgi, un tad ir jāsmejas gan par sevi, gan situāciju kopumā.
Žēl, ka nebija laika pamācīties dziesmas un buramvārdus, es viņus labprāt bērēs un darbos būtu lietojusi lielākā vairumā.
Vēl viena mācība, ko es guvu - vajag vismaz pāris hronistus, kas slepus via atklāti peiraksta visus jokus un asprātības, kas liek smieties līd vēderkrampjiem, bet aizmirstas jau nākamajā rītā. Ar vienu pašu aržabu nepietiek, lai būtu klāt visiem.
Un visbeidzot -
VISLIELĀKAIS PALDIES MEISTARU KOMANDAI! Paldies, ka tērējāt savu laiku, miegu un nervus, lai veselu baru brīžiem visai kašķīgu un grūti savācamu ļautiņu sadabūtu vienotā veselumā un sniegtu viņiem lielisku izklaidi!
Un vēl īpašāks paldies Dagnijai, par manis morālisku un fizisku uzturēšanu pie moža gara un saprāta, ik pa brīdim uzklausot manas zēlabas, vaimanas un ņerkstēšanu. Tu biji lieliska!
((. Tacu tajaa pasaa laikaa aukles un meitas asaras tik tiesaam bija iistas. Taapat arii sleepsanaas no nenaakosiem ienaidniekiem vainagojaas ar triicosaaam kaajaam utml. Un ne vienam (vienai) vien.
Iisi nepaplashinaati un kodoliigi teikuminji lielaa daudzumaa var novest...
