Trakonams, [PZP] [C] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Pūķēns Sāra]

Bija saulaina agras vasaras diena. Laiks norādīja, ka drīz beigsies dārza apkopei atvēlētais laiks un nāksies doties iekštelpās, lai sakoptos un paēstu vakariņas. Ierastā baznīczvana vietā, kas apzīmēja, ka esošām aktivitātēm ir jāpieliek punkts, atskanēja bērna raudas. Tās pārtrūka pēc 30 sekundēm, to vietā sākot skanēt glābšanas dienestu sirēnām, kas ilga pāris minūtes. Kad tās pārtrūka, atgriezās klusums, kas bija mēmāks nekā citkārt: putniem, kas parasti dzīvojās pa parka lapotnēm, bailēs aizlidojot.
Pavadoņu uzvedība nekādi neizmainījās pēc atgadījuma.

[Ungaarijas ragas...]

Pēc naktī dzirdētajiem kliedzieniem, kas vēl ilgi pēc tam neļāva Dālijai aizmigt, meitene šodien galīgi nebija noskaņota rušināties pa zemi. It kā jau netrūka tādu, kuri mēdza kliegt pa reizei, trakomāja taču, bet šoreiz tas likās kaut kā citādi. Tāpēc viņa vienkārši sēdēja un žēloja sevi. Nekas cits viņai neatlika.

Varbūt man tikai liekas, ka tas bija citādāk? Varbūt vienkārši es šoreiz tam pievērsu pārāk lielu uzmanību? Dālija pie sevis domāja, sēdēdama uz soliņa. Bērna raudām viņa iesākumā nepievērsa nekādu uzmanību, iegrimusi dziļās pārdomās par to, cik stulba ir viņas dzīve. Arī sirēnu pirmo minūti viņa palaida garām un tikai, kad tās turpināja skanēt, meitene sarauktu pieri sāka skatīties apkārt, mēģinādama saskatīt, kur tās skan un kas notiek. Visbeidzot viņa paskatījās uz savu pavadoni, kurš nekādas satraukuma pazīmes neizrādīja.

Dālija smagi nopūtās. Likās, ka pienācis laiks doties iekšā, bet baznīcas zvans vēl neskanēja un meitenei kaut kā negribējās nekur no soliņa kustēt. Lai gan piepešais klusums likās neomulīgs. Nē, viņa vēl pasēdēs un pagaidīs liktenīgo zvanu.