Bija saulaina agras vasaras diena. Laiks norādīja, ka drīz beigsies dārza apkopei atvēlētais laiks un nāksies doties iekštelpās, lai sakoptos un paēstu vakariņas. Ierastā baznīczvana vietā, kas apzīmēja, ka esošām aktivitātēm ir jāpieliek punkts, atskanēja bērna raudas. Tās pārtrūka pēc 30 sekundēm, to vietā sākot skanēt glābšanas dienestu sirēnām, kas ilga pāris minūtes. Kad tās pārtrūka, atgriezās klusums, kas bija mēmāks nekā citkārt: putniem, kas parasti dzīvojās pa parka lapotnēm, bailēs aizlidojot.
Pavadoņu uzvedība nekādi neizmainījās pēc atgadījuma.

Pēc naktī dzirdētajiem kliedzieniem, kas vēl ilgi pēc tam neļāva Dālijai aizmigt, meitene šodien galīgi nebija noskaņota rušināties pa zemi. It kā jau netrūka tādu, kuri mēdza kliegt pa reizei, trakomāja taču, bet šoreiz tas likās kaut kā citādi. Tāpēc viņa vienkārši sēdēja un žēloja sevi. Nekas cits viņai neatlika.

Varbūt man tikai liekas, ka tas bija citādāk? Varbūt vienkārši es šoreiz tam pievērsu pārāk lielu uzmanību? Dālija pie sevis domāja, sēdēdama uz soliņa. Bērna raudām viņa iesākumā nepievērsa nekādu uzmanību, iegrimusi dziļās pārdomās par to, cik stulba ir viņas dzīve. Arī sirēnu pirmo minūti viņa palaida garām un tikai, kad tās turpināja skanēt, meitene sarauktu pieri sāka skatīties apkārt, mēģinādama saskatīt, kur tās skan un kas notiek. Visbeidzot viņa paskatījās uz savu pavadoni, kurš nekādas satraukuma pazīmes neizrādīja.

Dālija smagi nopūtās. Likās, ka pienācis laiks doties iekšā, bet baznīcas zvans vēl neskanēja un meitenei kaut kā negribējās nekur no soliņa kustēt. Lai gan piepešais klusums likās neomulīgs. Nē, viņa vēl pasēdēs un pagaidīs liktenīgo zvanu.

Viņiem atvēlētais laiks ārpus ēkas sienām jau gāja uz beigām. Keita jau bija apdarījusi siltumnīcā visu, ko bija ieplānojusi, tāpēc lēnām virzījās pa siltumnīcu uz priekšu.

Viņa priecājās par siltumnīcā esošo dobīšu dažādumu. Vairākām tika veltīts mīļš smaids, ja kāds cits uz viņu paskatījās, arī viņam Keita, ejot garām, uzsmaidīja, taču nekur neuzkavējās pārāk ilgi.

Kaut kur atskanēja bērna raudas. Redzēt neko nevarēja, drīz vien jau skanēja sirēnas un tad jau klusums. Viņas personīgais sālsstabs nekādi nereaģēja, laikam tad tas uz pārējiem īpaši neattiecās.

Pēc vakardienas atgadījuma, šī situācija bija īpaši neomulīga. It kā nekas tāds, bet kādas gan tam visam naktī būs sekas.

Viņa turpināja lēnām staigāt apkārt, pētot dobītes, kā arī ātri uzmetot acis, kā diez reaģējuši pārējie. Ilgi gan skatienu uz nevienu konkrētu cilvēku neturēja.

Dālija:
"Krā!" klusumu cauršķēla skaļš ķērciens un pāri galvai nolidoja melns krauklis, kas apmetās tur pat netālu uz zara un sāka vērot soliņa sildītāju.


Keita:
Siltumnīcā nemaz nebija tik daudz personas. Izskatījās, ka todien daudzi dārzmīļi bija izvēlējušies palikt iekštelpās vai varbūt viņus neizlaida ārā? Lai kā tur būtu patiesībā, bez viņas tur bija sirms kungs, kurš bija kurls un mēdza būt neadekvāts, ja tika sabiedēts, dāma, kura izsteidzās no siltumnīcas vēl pirms bija beigušās sirēnas, un jaunietis, kas bija dažus gadus jaunāks par Keitu. Viņš gan priecīgi bija sācis dungot pēc sirēnu noklušanas un Keitai veltīja dzīvespriecīgu smaidu. "Lieliska mūzika, ne?"

Dālija salēcās, atskanot ķērcienam, un acis pievērsās melnajam putnam. Meitene kraukli tādā tuvumā nekad mūžā nebija redzējusi un nevarēja iedomāties, ka putns patiesībā ir tik liels. Un skaists. Meitene ieplestām acīm vēroja zarā sēdošo kraukli. Tā vien gribējās piecelties, pieiet tam tuvāk, paglaudīt, bet Dālija neuzdrīkstējās. Tad putns droši vien aizlaistos...

Kā aizlaidās visi no viņas dzīves... Dāliju pārņēma spējš žēluma vilnis un acīs, kas nenovērsās no kraukļa, sariesās asaras.

Keita laipni pasmaidīja puisim -

-Sveiks, Skot! Kā dārza darbi? Uz to jautājumu viņa īsti negribēja atbildēt, jo nezināja, kā būtu labāk reaģēt uz viņa teikto. Labāk izvairīties no tādas situācijas un mainīt tematu.

Viņa lieliski zināja, kā tas bija, kad citi reaģē, kad viņa redzēja to, ko citi neredz. Citi apgalvoja, ka tur nekā nav un ka viņa ir traka, citi mēģināja runāt līdzi, citi tikai žēli smaidīja.

Žēli smaidīja tie, kas viņu pazina ilgāk.

Dālija:
Sieviete ar acs kaktiņu varēja redzēt, ka pavadošā persona pasper soli prom. Krauklis toties sabozās. Izskatījās, ka tas asaras uzskata par personīgu apvainojumu. Vai viņš ir tik neglīts, ka jāsāk raudāt? Izpletis spārnus un gandrīz bez skaņas, viņš nolaidās blakus uz soliņa.


Keita:
"Dārza darbi?" puisis sarauca uzacis un palūkojās visapkārt, meklējot dārza darbus, kas varētu būt tuvumā. "Ko tu domā ar dārza darbiem?" Skota zemes pleķi klāja svaigi saaugusi, lekna zaļa zāle, kuras vidū, sēžot uz ceļiem un kailām rokām, viņš raka bedri.

-Dārza darbi, zemes darbi, kā nu kuram! Viņa viegli attrauca.

Dālija piefiksēja uzrauga kustību, viņš arī laikam nevarēja sagaidīt tradicionālo zvanu. Krauklis atkal pievērsa viņas uzmanību, nolaizdamies uz soliņa, un meitene pirmajā mirklī sarāvās. Tas bija negaidīti.

"Es tevi tikai gribu paglaudīt," Dālija nočukstēja, lēnām stiepdama roku putna virzienā. Viņa atcerējās lasījusi kaut kādu dīvainu grāmatu, kur bija rakstīts, kā dzīvnieki saprot, ko tu domā, vai kaut kas tāds. Grāmata bija lasīta sen un viņa pat neatcerējās, kā to sauca. Tā nu tagad viņa vēl mēģināja intensīvi iztēloties savā prātā, kā paglauda kraukli, pie reizes nenovērsdama skatienu no putna. "Kāds skaits tu esi..."

Dālija:
Putns pagriezis galvu, vēroja Dāliju, bet, dzirdot uzslavu, izslējās un pieglaudās pasniegtajai plaukstai. Spalva, kā jau putnu spalva, pēc pieskāriena atgādināja to, ko ir jāatgādina: putna spalvu. Saules gaismā tā laiskojās spodri melna, kamēr knābis centās saprast vai bez uzslavas varētu arī dabūt kaut ko ēdamu.

Keita:
"Zemes darbi?" Skots paskatījās uz savām netīrajām rokām. Skatienu atgriežot Keitai, smaids sniedzās no vienas auss līdz otrai. "Šie nav zemes darbi. Es roku bedri." Puisis priecīgi paķiķināja, kad klusu piemetināja, lai viņa pavadonim būtu pēc iespējas grūtāk sadzirdēt: "Tas ir kaps. Vai tu gribi man palīdzēt?"

-Bedres rakšana arī ir zemes darbi vai ne? Bedre taču ir zemē, gudriniek! viņa visai priecīgā balsī atbildēja Skotam, cenšoties uzturēt sarunu vieglu, lai gan tas, ko viņš darīja, bija visai dīvaini. Lai gan šeit dažādas dīvainības bija diezgan bieža parādība.

-Man liekas, mums tūlīt būs jādodas iekšā! Viņa nezināja, vai gribētos uzzināt, kam tad tā bedre ir paredzēta. To gan jau varēs redzēt pēc bedres lieluma.

Keita:
Skots novērsās un aizdomājās. Viņš domāja tik intensīvi, ka pat smaids pazuda no sejas. Skota pavadonis, to redzot, paspēra dažus soļus tuvāk viņiem. Keita varēja pamanīt, ka arī viņas sāls stabs pietuvojās rokas stiepiena attālumā.
"Man nepatīk tāds apzīmējums," Skots sev zem deguna sāka murmināt. "Tas skan tik prasti un netīri." Piebildi par došanos puisis vai nu ignorēja vai patiesi nebija uztvēris.

Dālija baidījās pat elpot un ticēt savai laimei. Roka noglāstīja putnu, spalvas bija tik gludas un slīdīgas. Varbūt šis krauklis kādam piederēja? Normāli putni taču nebija tik droši, meitenesprāt. Viņa pat neskatījās uz savu pavadoni, ja būtu kaut kas galīgi škērsām, tad viņš noteikti jau būtu kaut ko pasācis.

"Man tev nav ko tagad iedot," Dālija sērīgi noteica un sazvērnieciskā čukstā, pieliekusies mazliet tuvāk, piemetināja, "taču nākamreiz es varu kaut ko paņemt līdzi." Cerams, ka viņai ļaus kaut ko tam krauklim iebarot un nepasludinās, ka tas ir pret noteikumiem. Ja jā, tad Dālijai vai nu būs jāmēģina slepus kaut ko iznest, vai visu atlikušo mūžu aiz kauna jāslēpjas no kraukļa siltumnīcas puķu dobēs, par solījumu nepildīšanu.

Keita jau zināja, ka dažreiz ir ļoti grūti ar kādu te sarunāties. Tāpēc viņa sarunu īpaši neturpināja. Pēc pavadoņu uzvedības arī varēja spriest, ka šāda reakcija bija īpašas uzmanības vērta.

Ierastajā manierē, tas ir ar smaidu, viņa puisim novelēja, lai veicas.

-Nu piedod, Skot, ko tad es saprotu, vai ne? Lai tev labi iet bedres rakšanā, viņa piemiedza aci, es gan laikam iešu uz iekšu.

Un, ja Skots neko īpašu vairs nejautāja, tad gan gāja ārā no siltumnīcas.

Ja prasīja, tad gan nedaudz neitrāli atkāpās, jo negribēja, lai tas kaps beigās ir viņai domāts. Te neko nevarēja saprast.

Dālija:
Putns ļāva sevi glāstīt par spīti tam, ka Dālijai nebija nekas ēdams. Šoreiz viņš to pieņems. Mīlināšanās tūrei nebija iespēja ieilgt, jo, kā bija sagaidāms, ieskanējās zvana signāls: laiks taisīties uz vakariņām.


Keita:
"Tas ir svēti. Tas ir tīri," Skots turpināja murmināt zem deguna, ignorējot Keitu. "Tur ir silti un droši."

Atskanēja baznīczvana skandināšana, kas nozīmēja, ka vakariņas drīz būs gatavas un visiem ir jāatgriežas galvenajā ēkā. Bija iespēja gan sakopties savā istabā vai izmantot visiem pieejamo tualeti, kur bija kabīnītes un vairākas izlietnes.

Skots bija jau savā pasaulē, tāpēc Keita vairs viņam īpašu uzmanību nepievērsa, bet gāja uz galvenās ēkas pusi. Un, kā rādās, tieši laikā, jo atskanēja zvani, kas tāpat lika visiem doties iekšā.

Pēc dārza darbiem vajadzēja nomazgāt rokas, tāpēc viņa devās uz koplietošanas mazgāšanās telpām savā stāvā. Ja drēbes bija tīras, tad pārģērbt neko nevajadzēja. Ja lēnām ejot palika daudz laika, tad gan uzkavējās nedaudz pie sevis istabā.

Tad, kad pienāca laiks, gāja vakariņot. Pa ceļam gan īpaši centās uz nevienu lieki neskatīties. Šī pūļu pārvietošanās bija lieks risks, kas varētu novērst viņas koncentrēšanos no tā, lai nepievērstu sev uzmanību ar to, ja satiktu pa ceļam kādu mirušo.

Kāpēc zvanam vienmēr bija jāskan tad, kad bija visnepiemērotākais brīdis? Kāpēc jaukajām lietām Dālijas dzīvē bija jābeidzas, kad viņa gribēja, lai tās turpinās? "Piedod, kraukli, man ir jāiet," meitene vēl pēdējo reizi noglāstīja apbrīnojami drošo putnu, "līdz nākamajai reizei?"

Tad viņa lēnām un uzmanīgi piecēlās un devās prom, pamezdama skatu vēl atpakaļ, lai redzētu, vai krauklis vēl turpat kaut kur grozās, vai ir kur jau aizlidojis.

Dālija:
Krauklis, kā Dālija piecēlās, aizlidoja prom, atstājot uz sola lielu dāvanu. Kad viņi bija nonākuši pie ēkas, pavadonis uzrunāja sievieti: "Vakariņas tiks pasniegtas citā telpā. Tu sakumā vēlies sakopties vai iesim?"


Keita:
"Vakariņas būs citur," Keitai pametot savu istabu, lai dotos uz vakariņām, pavadonis painformēja. "Nāc līdzi." Vairs neko neteikdams, vīrietis sāka doties pretēji ierastajam virzienam. Tas veda dziļāk ēkā. Gaiteņiem nebija logu un varēja uzmākties klaustrofobiska sajūta. Jo tālāk viņi gāja, jo tumšāk likās, ka paliek.
"Tas nebeigsies ar neko labu," sieviete varēja dzirdēt sev pazīstamu balsi, kas klusu čukstēja ausī.

Neparastas lietas turpinājās, kad viņai paziņoja par vakariņu vietas maiņu. Diez, kas tad noticis vecajai? Kur tad vēl šajā ēkā bija tādas telpas ar tādiem galdiem, lai varētu pasniegt viņiem vakariņas?

Keita, protams, paklausīgi sāka doties līdzi pavadonim.

Ceļš uz jauno ēdamtelpu bija diezgan baiss. Keitai jau sāka likties, ka viņu ved nevis vakariņās, bet kaut kur citur.

Tad pēkšņi pa ceļam viņa izdzirdēja savas bažas pateiktas skaļi. Pašķielējusi pa kreisi, viņa ieraudzīja savu brālēnu, kas nāca viņai līdzi.

Tas viņai lika sajusties drusku drosmīgākai, viņa vairs nebija viena pati, bija vismaz viena draudzīga seja pūlī.

Keita zināja labāk un neko viņam šobrīd neatbildēja. Brālēns tikai varēja redzēt, ka Keita tā kā nedaudz atslābinājās un sejā bija jaušamas mazāk baiļu.

"E?" bija daiļrunīgā atbildes reakcija no Dālijas uz pavadoņa teikto, kamēr viņa ātri pārslēdzās no domām par kraukli uz realitāti. It kā jau sakopties būtu vajadzīgi, bet šodien... Šodiena bija gana dīvaina, lai meitene tikai paskatītos uz savām rokām - dārzā pa zemi viņa nebija rušinājusies, tikai kraukli paglaudījusi. Ai, labi, šodien viņai negribējās iet sakopties, lai visi iet dillēs.

Beigās tikai noliedzoši papurinājusi galvu, ka nē, viņa sakopties negrib, Dālija sekoja pavadonim. Ja vakariņas ir citā telpā, tad citā. Varbūt ierastajā kāds trakais ir kaut ko gaisā uzspēris? To gan būtu vērts redzēt.

"Kāpēc?" Dālija beigās nolēma pajautāt. Varbūt vizītē ieradusies augsta amatpersona un viņai tiks pasniegtas elegantas vakariņas, lai redz, kur parasti visi ēd un tāpēc bīstamie, kā viņa, būs nobēdzināti tālāk no acīm?

Dālija:
"Kas: kāpēc?" pavadonis neatzinīgi atprasījās, sākot vest sieviete dziļāk ēkā. Prom no ierastiem gaiteņiem. Tūlīt pat gan tika paskaidrots ļoti neiecietīgā tonī: "Tādēļ, ka tā vajag." Gaiteņi neveda gar mājas ārsienām, tie bija bez logiem un apgaismojums bija visai rets, atstājot daudz vietas pustumsai. Soļi atbalsojās pret krēmkrāsas sienām, dažkārt liekot domāt, ka viņi nav vienīgie, kas pārvietojas.


Keita:
Tumsa gaiteņa galā likās pavisam sabiezējusi un virmuļojoša kā garaiņi no siltas tējas tases. Pavadonis bezbailīgi turpināja soļot uz to, it kā to nemanītu.
"Es saku, tas nav uz labu," brālēnam nepatika tas, ko viņš redzēja.

Keita, kārtējo reizi skatoties apkārt, paskatījās uz Brāli, noturot acu skatu ilgāk. Un nopūtās.

Nebija gan labi. Ne te bija logu, nekā, viss bija tumšs. Varbūt telpa, uz kurieni viņu ved, tomēr būs tīri normāla, tikai, lai uz turieni tiktu, bija jāiziet šis svešo gaiteņu ceļš? Diez, kur tad bija citi? Keita vienīgā gāja uz vakariņām pa šo ceļu? Bija taču vēl daudzu pacienti, un visiem vakariņas bija vienā laikā.

Tas Keitai nepatika vēl vairāk.

Dālija mazliet sarāvās pēc pavadoņa toņa. Kas gan tur slikts, ka viņa pajautāja? Tālāk meitene sekoja klusējot, tikai arvien bažīgāku skatu raudzījās apkārt. Gaiteņi, pa kuriem meitene tika vesta, vedināja domāt, ka viņa ved uz kaut kādu īpašo terapiju, nevis tikai vakariņām.

Uzmācās tāda dīvaina iekšējā sajūta - tā kā nelabums, tā kā kamols krūtīs. Ejot cauri vienai tādai pustumsas daļai prātā pat iešāvās doma paziņot, ka viņa tomēr grib sakopties un giezties atpakaļ. Taču diezvai šis pavadonis to ļaus darīt. Un vienai... Dālija paskatījās atpakaļ - pavisam noteikti atpakaļ ejot viņa nomaldītos.

"Muļķības, tu te sadomājies visu kaut ko," meitene beigās sevi domās norāja un sāka lēnām un mierīgi ievilkt uz izpūst elpu - viena no tehnikām, ko viņai ieteica ārste, ja sākas kaut kāda panika.

Dālija:
Gājiens likās, ka paņem mūžību. Bija tikai sajūta, ka jo ilgāk viņi iet, jo gaiss kļūst smagāks un mitrāks. Uzmanību varēja pievērst spoža gaisma, kas pārmaiņas pēc sagaidīja kārtējā gaiteņa galā. "Vai esi gatava pēcnāves dzīvei?" pavadonis painteresējās, sākot vest uz gaismu.


Keita:
Viņi iegāja virmuļojošajā tumsā un Keita tiešām neko nevarēja redzēt, tai skaitā arī brālēnu. Ne tikai tas, bet viņai pazuda sapratne par virzienu: no kurienes nāca, uz kurieni gāja, kur vispār ir pamats zem kājām un kur ir griesti. Viss, ko viņa spēja saprast ir neatzinīga Kevina nopūta.

Dālija palūkojās uz pavadoni, tam nu gan bija dīvaini joki.
"Ja tur labi baros, droši vien," meitene daudz nedomājot izspēra un tad nosarka par savu pārdrošību. Un tad viņa sāka aizdomāties, vai patiešām viņa būtu gatava pēcdzīvei, tas ir pēcnāves dzīvei. Neviens jau viņu tādu psihu negribēja... Labi, Kevins varbūt gribēja, lai gan... Dālijai atkal nāca virsū raudiens, kam gan vispār bija jēga? Tad jau patiešām labāk nomirt un viss.

"Tas būs sāpīgi, vai arī čiks un gatavs? Vai arī pirms tam ar mani eksperimentēs?" Dālija jau pavisam nopietni pajautāja pavadonim, lai gan īsti jau tāpat negribējās ticēt, ka tagad tā vienkārši ņems un viņu nogalinās. Bet no otras puses, vecāki droši vien tikai priecāsies, ka viņa vairs nekarāsies kā morālais un finansiālais slogs uz viņu pleciem.

Ieejot tumsā, sajūta bija kā viņai kāds būtu iešāvis ar trankvilizatoru - sajuka virzieni, ne tikai malējie, bet pat apakša ar augšu.

-Kas te notiek? viņa bažīgi pajautāja, baidoties spert kaut soli tālāk.

Dālija:
"Kur būtu jautrība, ja es to pastāstītu?" pavadonis pat pārmaiņas pēc palūkojās uz Dāliju, bet tā seju klāja ļauni uzjautrinošs smaids. "Tev patīk pārsteigumi. Šis būs dzīvi mainošs. Es pat būšu tik jauks, ka nodošu tavus pēdējos vārdus tavai ģimenei. Vai varbūt tavam čabulītim?"


Keita:
Sieviete sajuta kā viņas delna tiek stingri satverta. "Turpini iet, sieviete," tā bija īgņas balss, viņam sākot vest sievieti sev pakaļ. Palika skaidrāk, kur ir zeme un griesti, bet acīm priekšā joprojām bija tumsa.

-Es jau ietu, ja redzētu, kur! Keita bija nedaudz sašutusi. Diez tam Kevinam bija kaut kāda nakts redze? Pavadonis, protams, bija daudz stiprāks par Keitu, tāpēc viņa nemaz i nestīvējās pretī. Diez vai viņš viņu veda uz vakariņām.

"Ma... manam čabulītim?" Dālija juta, ka viņas mute izkalsts un pa galvu sāka šaudīties paniskas domas, kamēr beigās dominēja tikai viena - noliegt visu. Un patiesību sakot nebija jau arī nekā tāda. Bet vienalga vaigi atkal sāka degt kā ugunī, no nepatīkamās domas, ka kāds vispār kaut ko tādu varēja padomāt.

"Kādam čabulītim?" meitenei likās, ka tas izklausās dabiski nevainīgi, lai gan visticamāk tā nebija. Uz sargu pavadoni viņa neriskēja skatīties, izlikdamās, ka raugās sev zem kājām.

Dālija:
Pavadonis izplūda sirdīgos smieklos, dzirdot sievietes atbildi. Viņš vairs neko neteica, viņiem iekāpjot gaismā, kas spēja apžilbināt.
Pirmā lieta, kuru varēja saprast bez smaga, mikla gaisa bija putnu čivināšana un ūdens čalošana. Kad acis aprada, skatam pavērās botāniskais dārzs.

Keita:
Bija saprotams, ka tik taisni viņa nesekoja pavadonim, jo nākamā brīdī Keita sajuta kā tiek satverta un pārmesta pār plecu. Gluži kā kartupeļu maiss. Kamēr viņa tika nesta, bija skaidrs, ka kaut kādā brīdī viņi bija gājuši pa kāpnēm. Uz augšu vai leju šajā stāvoklī īsti nevarēja pateikt. Bet sieviete drīz vien sajuta kā gaiss kļūst smagāks un tad viņu apžilbināja koša gaisma.
Keita tika nolikta uz kājām un pieturēta līdz pati spēs nostāvēt. Pirmā lieta, kuru varēja saprast bez smaga, mikla gaisa bija putnu čivināšana un ūdens čalošana. Kad acis aprada, skatam pavērās botāniskais dārzs.

Keita tikai paspēja nedaudz iepīkstēties, kad tika pārmesta par plecu. Laikam viņa gāja pārāk lēni.

Nu gan te ir apiešanās. VIP. Pašai pat jāiet nav.

Ņemot vērā, ka priekšā bija kaut kādas trepes, laikam nebija jau tik slikti, ka viņai pašai nav jāiet. Cerams, ka atpakaļ no vakariņām viņu šitā nenesīs. Pēc ēšanas būtu bīstami, ja tur vispār būs ēšana. Nu kas tās par tādām slepenām ejām te? Kāpēc nevar normāli paēst? Tā jau problēmu viņai dzīvē bija gana.

Daudz ko paspēja izdomāt, pirms tika ienesta gaismā. Spirināties te nebija jēgas, varēja dabūt krietni ātrāk kaut ko nomierinošu par tādu uzvedību, Vismaz viņa tā nojauta.

Kad viņu nolika vertikāli, lēni mirkšķināja acis, lai pierod pie gaismas. Vajadzības pēc arī aizklāja nedaudz roku priekšā. Nostāvēt taisni viņa pacentās diezgan ātri.

Nu, moku kambaris šis laikam nebūs. Viņa pie sevis nosprieda un kārtīgi nopētīja vietu, kā arī cilvēkus, kas šeit bija, ja bija.


OOC: Tas tavs čabulīts lieki neceremonējas. Es te tā pie sevis pagaidām pieņemšu, ka tas ir tas Kevins

Dzirdot smieklus, Dālija beidzot arī uz savu pavadoni paskatījās un nesaprata, vai viņai uztraukties vai nē. Par laimi, ilgi ar šo dilemmu mocīties nevajadzēja, jo acis apžilbināja gaisma.

Piemiegusi tās, meitene centās saskatīt, kur viņi nonākuši. Kaut ko tādu meitene nebija nebija vēl šeit redzējusi. Ja tāda bija tā solītā pēcnāves dzīve... Dālija ievilka dziļi elpu - radās sajūta kā tropos, kur gan viņa nebija pati bijusi, bet tikai iztēlojās, kā tas varētu būt. Acis pētīja visu apkārt... Meitene saspringa skatienu piekaļot vienam punktam. Kaklā sakāpa nelabums, ausīs sāka it kā ūdenskritums šalkot un viņa devās uz priekšu, no skatiena neizlaižot savu mērķi.

"Tu nedrīksti eksistēt!"

Dālija:
"Uz kurieni?" pavadonis ar nesapratni uzrunāja sievieti. "Hei, trakā?" Viņš pacentās Dāliju satvert aiz rokas, lai apstādinātu.


Keita:
Citu cilvēku nebija vai vismaz pagaidām nebija redzami. Kevins atkāpās no Keitas, kad viņa bija stabila uz savām kājām. "Ej, izpēti," puisis pamāja uz taku, kas vijās dārzā, pasperot vēl vienu soli prom no viņas.

Laikam vakariņas būs pašai jāmeklē, viņa nodomāja.

Keitai tomēr nebija nekas pret papildus izklaidēm, tāpēc viņa atskatījās uz savu pavadoni, kurš pat atkāpās drusku tālāk, uzsmaidīja viņam savu raksturīgo smaidu un gāja tālāk pa taciņu dziļāk skaistajā dārzā.

Dārzā laikam dzīvoja kaut kādi putni, kā arī tālumā bija dzirdama ūdens čaloņa. Keita gāja tālāk uz ūdens skaņu pusi, mēģinot saprast, vai viņa jau te bija bijusi. Diez vai uz ierasto dārzu viņa būtu vesta pa tumšiem koridoriem.

Šīs vietas vadībai laikam patika nodarboties ar visādu augu audzēšanu. Diez cik no tiem augiem bija indīgi?

Tā staigājot, jaunā sieviete mēģināja saskatīt arī kādu putnu, citus cilvēkus, sasmaržot gaisu, kā arī varbūt kaut kur bija tās vakariņas.

"Tā ir jāiznīcina," Dālija atbildēja, turpinot savu ceļu, paātrinot soli, lai izvairītos no sarga rokas. Takas malā augošā puķe tika satverta, norauta, saņurcīta un nomesta zemē. Neprātīgam skatienam pievēršoties nākamajai.

Vēl daži soļi un varēja satvert sānu spoguli, atraujot to no pārējās mašīnas daļas. Dīvainā kārtā tas bija mīksts, nevis ciets, kā to varētu gaidīt no automašīnas. Taču tas tikai padarīja uzdevumu vieglāku. Meitene to nikni saņurcīja savās rokās, krāsai atlūpot un plēksnēm birstot zemē, kā ziedlapiņām. Nometusi atliekas zemē, Dālija tvēra pēc automašīnas durvīm...

Dālija:
No aizturēšanas Dālijai sanāca veiksmīgi izvairīties un pirmais mērķis bez iebildumiem iznīcinājās. Arī nākamais un aiznākamais nekur neaizbēga. Viņa varēja darīt, ko grib krietnu laiku. Līdz vienā brīdī viņu satvēra spēcīgas rokas un pacentās atvirzīt no ziediem. Patiesība, pacentās Dāliju tā pagriezt, lai viņa ziedus nevarētu redzēt.


Keita:
Jaunā sieviete droši varēja izpētīt dārzu, Kevinam nesekojot un drīz vien attopoties, ka viņa nevienu citu dzīvu dvēseli neredz. Pat putnus viņa nespēja saskatīt, tikai skaņas. Nonākot tuvāk dārza centram, gaiss, ja vien tas bija iespējams, bija vēl miklāks un pāri taciņai vēlās zema migla, kas nosedza arī augus abpus takas. "Patīkamas pārmaiņas," kaut kur no miglas dzīlēm atskanēja pazīstama balss.

Pavadonis Keitai nesekoja, drīz vien viņa bija viena pati, apkārt nevienas dzīvas dvēseles.

Apkārt bija ļoti mitrs, ko pēc tam noteikti varēs redzēt viņas matos.

No miglas gan atkal atskanēja kāda balss. Keita nevarēja nepiekrist - Ļoti patīkamas pārmaiņas, viņa it kā noteica atpakaļ. Ja runātājs gribēs pienāk tuvāk, tad tā arī izdarīs.

Mitrums te bija vairāk, diez vai arī pirmīt dzirdētais ūdens? Kaut kāda laistīšanas sistēma? Un putnus ar nekur nemanīja. Varbūt te nemaz tādu nebija. Bet vismaz noskaņa bija.

Diez, cik ilgi viņai ļaut tā staigāties? Izmantojot unikālo iespēju, viņa tik pētīja tālāk, pastaigājoties pa dārzu un vērojot apkārtni.

Dālija veiksmīgi paguva iznīcināt nīstās automašīnas durvis un noskrāpēt motora pārsegu, pirms viņa tika atrauta no tās.

"Tā nedrīkst būt!" meitene iekliedzās, neprātīgu skatienu vērdamās uz satvērēju, mēģinādama izrauties, līdz beidzot nomierinājās un sāka raudāt. Sākumā no niknuma, tad pamaām viņu pārņēma atskārta, ka kaut kas nav kā vajag.

"Man bija epizode, ja?" viņa žagodamās pajautāja, ar piedurkni slaucīdama asaras. Epizode, tā to viņas ārste bija saukusi. Dālija jutās šausmīgi. Ko viņa atkal bija sastrādājusi?

Dālija:
"Jā, tev bija." Dālija tika pievilkta pie krūtīm, dodot iespēju nomierināties. Uz muguras tika vilkti loki, lai palīdzētu atslābt no piedzīvotā un savākties. "Tu neko traku neizdarīji. Viss ir kārtībā."


Keita:
Sieviete tādā veidā varēja nonākt parka centrā (2.attēls). Pret margām atbalstījies bija cilvēks, puisis precīzāk. Viņa kājas bija miglā ietītas, bet viss pārējais bija skaidri saskatāms.
"Mēs beidzot varam parunāt mierā." Keitas brālēns veltīja savai mazajai radiniecei žilbinošu smaidu. "Tas sāk kļūt nogurdinoši, ka pret tevi attiecas kā trako."

Dārzā bija ļoti skaisti. Daudz mitrāks kā ierastajā. Augi arī bija citādi, tāpēc bija interesanti vērot apkārtni.

Izskatās, ka Keita bija nonākusi līdz tā centram, jo priekšā bija tāds kā aplis, ap kuru bija margas. Pie margām atstutējies stāvēja Brālis. Tālāk vijās vēl taciņas, bet pagaidām viņa ceļu neturpināja.

Viņa arī piegāja pie margām un nostājās blakus, stāvot ar skatu uz pašu centru. Diez, kur te bija tas ūdens?

-Es nevienu nevainoju, ka viņi mani uzskata par traku. Skaidri saprotams, kā tas viss izskatās no malas, vai ne? viņa nedaudz skumīgi pasmaidīja un paskatījās uz savu brālēnu.

Brālēns arī pasmaidīja, pagriezās sāņus, lai ir ar skatu uz Keitu. Kā parasti, ar brīvo roku atglauda sejā krītošās matu cirtas un turpināja -

-Es vispār nesaprotu, kādēļ tu šeit atrodies. Un pietam vēl esi tik mierīga par to.

Keita nopūtās un paskatījās atpakaļ uz centru. Dažreiz bija grūti atkal uzlūkot savu mīļāko radinieku. Jā, Brālis gan būtu izrādījis vairāk pretestības nekā viņa. Viņam bija spītīgāks raksturs.

-Ko citu man darīt? acīs sariesās asaras, ja jau esmu šeit, tad esmu. Strīdēšanās to visu tikai paildzinās. Tā jau nebija skaidrs, kad viņa tiks mājās. Ja tiks.

Vēl joprojām izskatījās, ka bez viņiem šeit neviena cita nebija. It kā jau Keita neilgojās pēc citu kolēģu kompānijas, bet bija nedaudz dīvaini.

Keita dziļi ieelpoja un izelpoja. Negribējās sākt sevi žēlot.

-Zini, kas tur ir tālāk? viņa pajautāja Brālim, norādot uz taciņas turpinājumu. Vienmēr bija interesanti uzzināt, ko tad viņš atbildēs.

Apskāviens likās pazīstams un pieskārieni... Dālija paskatījās uz augšu un tad cieši apkampa vīrieti.

"Paldies... Es saprotu, ka mēs nevaram... Bet paldies... Es ieraudzīju tos ziedus... Man liekas, ka te ir skaisti, bet vai man ļaus te vēl nākt, pēc šitā..." meitene murmināja visu kas ienāca prātā, balsī jautās asaras. Bet viņa arī šobrīd vēl neatlaida vīrieti. Kā gan viņai kaut kā tāda bija pietrūcis. Un kaut šis mirklis varētu būt mūžīgs!

Dālija:
"Ššš," viņa tika mierināta, "viņi tev neko neliegs. Viss ir labi." Puisis ļāva Dālijai izbaudīt savu tuvumu, pats viņu stingri turot un negribot laist vaļā. Viņš ierunājās tikai pēc ilgāka brīža. "Es tevi gribu kaut kur aizvest, bet man vajag, lai tu aizver acis. Vai tu vari to izdarīt?"


Keita:
"Mēs esam ēkas galvenajā hallē," puisis atbildēja, "bijušajā. Lai nu kā, uz šejieni ved daudzi ceļi, tai skaitā otrā stāva līmenī." tika pamāts uz augšpusi, kur ieskatoties tiešām varēja redzēt balkonu, kas ieskāva trīs no četrām sienām. Protams, visus posmus no savas atrašanās vietas nevarēja redzēt (koku lapotnes traucēja), bet uz redzamajām daļām nebija neviena cilvēka. "Kas tev ir padomā?"

Hmm, tik tiešām, kā Keita, pētot apkārtni, par to nebija aizdomājusies. Kaut kur, starp kokiem, taču bija arī redzami balkoni, un vieta bija ļoti liela. Tikt uz šo vietu (vismaz pa pirmo stāvu) gan bija diezgan sarežģīti.

Pēc Brāļa jautājuma Keita tik pacēla galvu uz augšu, paskatījās uz viņu un nedaudz šķelmīgi pasmaidīja.

-Jāiet skatīties, kas tad te vēl interesants. Man tika solītas vakariņas! viņa iesmējās par savu joku.

Keita apgāja apkārt centrālam aplim, ja no tā vijās vēl kādas taciņas, tad izvēlējās gaišāko. Brālēns nāca līdzi, arī pētot apkārtni.

Viņa bija bijusi šajā iestādē diezgan ilgi, bet šo vietu vēl nebija redzējusi. Šī varēja būt pirmā un pēdējā reize. Diez cik ilgi viņai bija ļauts te pastaigāties? Nav ko kavēties, varbūt šeit ir vēl kas ievērības cienīgs. Varbūt arī nē, ja viss izskatījās daudz maz vienādi. Bet, ja neapskatīsi, neuzzināsi.

Dālija joprojām bija apjukusi pēc savas epizodes, bet viņa piekrītoši pamāja un cieši aizvēra acis. Tas bija Kevins un viņš viņai ļaunu nevēlēs. Un vispār, acu aizvēršana šobrīd bija labākais variants, ja apkārt atradās nīstais kairinājums.

Tātad, aizmiegusi acis un vēl ar vienu roku tās aizsegusi, drošības labad, Dālija ļāva sevi vest, kur vien Kevins gribēja.

Dālija:
Dālija, kad aizvēra acis, tika paņemta uz rokām gluži kā princese. "Es tev pateikšu, kad būs droši tās atvērt." Vīrietis devās uz priekšu pa taku, ko varētu noprast gaisam kļūstot vēl miklākam. Tas gan nebija ilgi, jo drīz vien bija skaidrs, ka viņš ir nokāpis no takas un viņa tiek nesta cauri apstādījumiem, ja nelielo mežu par tādu varēja saukt. Jo ilgāk viņi devās, jo labāk varēja dzirdēt ūdens šalkoņu.
"Mēs esam klāt, tu vari skatīties." Kevins gan neatlaida sievieti, kamēr viņa pati neizrādīja vēlmi stāvēt uz savām divām kājām. Apskatot vietu, kur viņa bija nogādāta, varēja likties, ka viņi ir džungļu sirdī, silta ūdens straumei čalojot pie kājām un kaut kur no turienes arī cēlās migla. Iespaidu gan varēja patraucēt tas, ka no apakšas varēja redzēt centrālo parka daļu, kas no šāda skata punkta atgādināja monumentālu balkonu. No tā viņus nevarēja redzēt, miglai un koku zariem maskējot omulīgo vietiņu. "Šeit ir droši," Kevins ar nelielu smaidu uzrunāja Dāliju.


Keita:
Pilnībā apiet apkārt centrālajam aplim nesanāca, jo tas drīzāk bija pusaplis, lielākajiem kokiem centrā un miglai ceļoties no zemāka līmeņa. Varētu būt, ka ūdens bija pagraba līmenī? Bet gluži kā Keita vēlējās, viņai pavērās skats uz gaišāku taciņu. Lapotne virs taciņas pavērās, laižot iekšā saules gaismu, kas nāca no stiklotajiem griestiem. Drīz vien arī koki sāka atkāpties no taciņas un tos aizvietoja skaisti ziedi. Tādā veidā viņa nonāca līdz vietai, kur kāds bija mēģinājis šos skaistos ziedus izravēt, ziedlapām noklājot taciņu un samīcītajiem augiem mētājoties blakus takai. To saknes skumīgi bēdājās ārpus zemes.

Keita pavērsa skatu pret sauli - tikko jau bija bijusi laukā, bet vienalga, bija patīkami sajust sauli uz sejas ādas.

Viņa bija nonākusi līdz krāsainajai dārza daļai - visapkārt bija puķes un ziedoši augi.

Pašā galā kāds laikam te bija nodarbojies ar dārzniecību, jo daļa augu bija uz taciņas, daļa izraut gulēja turpat, dobē. Keitai bija žēl skaistās puķes. Diez vai viņai bija ļauts kašāties arī pa šo siltumnīcu? Varbūt augi bija indīgi? Viņa smalkāk nopētīja puķes, vai izskatījās pazīstamas?

-Kā tu domā, nav indīgas? Diez kurš te tā visu varēja atstāt? Kādi dārznieki? Citi jau te diez vai nāk. viņa pajautāja turpat esošajam brālēnam.

-Nu, vienreiz jau var paprovēt visu, ne? Kurš tad normāls dārznieks svaigas, ziedošas puķes ravē laukā? viņš smejot atbildēja. Ziedlapas tiešām izskatījās svaigas.

Keita, noliekusies pie dobes, apsvēra domu iebakstīt saknes atpakaļ vietā. Bet varbūt tā bija slikti darīt? Taču neizskatījās, ka tas te tā bija domāts. Vēl viņai negribējās ēst ar netīrām rokām. Diez, bija kāda ūdens šļūtene pie rokas? Tā, domājot par puķu sugu un indīgumu, viņa lūkoja pēc šļūtenēm.

Keita:
Ziedi iepriekš nebija redzēti. Mazliet tālāk no taciņas, dziļāk apstādījumos, joprojām varēja redzēt nelaiķu sugas brāļus un māsus, kas nebija izrauti. Meklējot pēc šļūtenes, tā, protams, tuvumā nebija, bet kā uz burvju mājienu ieslēdzās automātiskā rasošanas sistēma un Keita tika aprasota. "Izskatās, ka vakariņas tev nedabūt, bet padzirdīta tu esi," sarunbiedrs ar uzjautrinātu smaidu bilda. Viņš pats arī nepalika sausā, sākot izmirkt smalkajā lietū. "Slapjo krekliņu klubs!" brālēns pajokojās, kad grūtsirdīgāk piebilda: "Es tik sen neesmu redzējis pasauli ārpusē. Kā tev liekas, varbūt tu tomēr izdomāsi aizbēgt?"

Keita, labu gribēdama, būtu stādījusi tās puķes vietā, bet ieslēdzās tā laistīšanas sistēma un bija jāmūk uz kādu sausāku vietiņu, ja bija.

Nedaudz pikti palūrējusi uz Brāli viņā atsauca - Ļoti smieklīgi.

-Kas tev liedz iet kaut kur citur? viņa atbildēja nedaudz aizskarta. Pat ja viņa tiktu laukā, kas viņu tur gaidīja? Pašas ģimene bija tā, kas viņu te ielika. Mēģināt runāt? Diez vai. Tajās retajās reizēs, kad bija ļauti apciemojumi, Keitai nebija radies iespaids, ka viņi tā vienkārši varētu pārdomāt. Iežēlināt? Keita nopūtās.

-Jāiet kaut kur tālāk, viņa izvairījās no temata. Turklāt skaļi par to šeit runāt laikam nebija prātīgi. Mazums aiz kāda krūma stāv pavadonis. Runājot par krūmiem, te droši vien bija vēl ko redzēt, izņemot izrautus ziedus, tāpēc gāja meklēt citas interesantas taciņas, kur nelija lietus.

-Varbūt, ja es parunātu ar terapeitu... Cik tad ilgi viņi mani te uzturēs, viņa tomēr turpināja tematu. Brālēns uz viņu šaubīgi noskatījās.

Keita:
No ūdens varēja paglābties vai nu izejot no dārza, gaitenim, kas ved prom no tā, esot redzamības laukā, vai arī atgriezties atpakaļ. Taciņas sazarojās centrālā parka daļā.
"Mēs esam komanda, ne tā? Es tevi negrasos te atstāt vienu," brālēns gluži kā pats par sevi saprotamu atrauca. "Tu vēl te traka paliksi, ja nebūs neviens pie pilna saprāta, kas tev sastāda kompāniju." Salicis rokas kabatās, viņš sekoja Keitai. Vismaz kamēr viņa pārvietojās pa dārzu. "Viņi tevi te var turēt mūžību. Tu viņu papīros esi slima ar galvu un gan jau, ka dabū naudu no vecākiem. Kur ir nauda, tur vienmēr būs iemesls."

Gaiteņos Keita negāja, jo šie nebija tie, pa kuriem viņa te bija "atnākusi", tāpēc gāja tālāk līdz centram un tad jau kādā atzarā, kur nebija bijusi. Varbūt tajā, kur bija miglaināks. Skats, kā migla pārvietojas pa zemi bija ļoti skaists.

Keita apcerēja Brāļa teikto. Tur bija zināma ironija. -Citi saka, ka tas esi tu, dēļ kā esmu "traka". Viņa izmantoja air quotes.

-Vispār te mēdz būt diezgan garlaicīgi, viņā nopūtās. Kā viņi var gribēt, ka mēs esam pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, ka nevaram normāli komunicēt ar "normālajiem" cilvēkiem. Par piekļuvi internetam te pat var nesapņot. Var nomirt no garlaicības. Viņi man te iedeva papīru un krītiņus. Kā pirmajā klasē. Es jau neesmutik traka, vai ne? Grāmatu lasīšana bija jauka, bet pēc ilgāka laika kļuva garlaicīga.

-Vispār man te vairs nav jābūt. Neesmu jau nekāds lielais kaitējums apkārtējais sabiedrībai. Daudzi līdzīgi cilvēki dzīvo normāli. Terapeitu var apmeklēt arī ārā.

Brālēns tikai nogrozīja galvu - Nu, lai veicas to iestāstīt citiem. Varēja dzirdēt, ka viņš bija skeptisks. -Var jau mēģināt izlikties, ka vars neesi traka.

Keita nosmējās -Tu esi tik uzbāzīgs, ka ignorēt tevi ir grūti. Un man liekas, ka viņi mani visu laiku vēro.