Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
20.03.2017 14:23
Raksts
#1
|
|
Angel of Music Grupa: Biedri Pievienojās: 15.01.04 Kur: Azeroth Spēļu meistars 2012 |
Atkal tas sapnis... Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes. Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita. Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā. * * * Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa. Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās. Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris. Bilde |
|
|
29.03.2017 21:36
Raksts
#2
|
|
Piedalās Bezgalvju medībās Grupa: Biedri Pievienojās: 01.04.04 Kur: online Fotogrāfs 2007 |
Pārliecinājies, ka vismaz daži seko viņa piemēram, Rendijs droši devās iekšā mežā. Jau aiz pirmajiem krūmiem bija skaidrs, ka nekāda pastaiga šī nebūs. Vietām mežs bija tik aizaudzis, ka pat nelielā izmēra Rendijam nācās apmest kādu līkumu. Viņš gan pieskatīja, lai citi nepazustu no redzes loka, tomēr regulāri aizmirsa, ka divkājainie biedri bija lielāki un smagāki par viņu, un nespēja mērot to pašu ceļu. Ieturot uzņemto virzienu, Rendijs virzījās dziļāk mežā, ik pa brīdim paostīdams gaisu vai apveldams kādu kukurzni. Viņam enerģijas bija vairāk nekā divkājiem, tāpēc viņš netaupīja spēkus ik pa laikam apskrienot pārējos nācējus, lai nepazaudētu nevienu no tiem. Viņa iedzimtais instinkts lika vākt visus kopā un uzturēt vismaz redzamības radiusā. Tomēr ar varu Rendijs to nedarīja - tikai draudzīgi pārliecinājās, ka neviens nepazūd. Līdz vienu brīdi viņš apstājās kā iemiets un nodrebēja.
Neviens no nācējiem nebija paņēmis šalli! Rendijs to ne tikai neredzēja nevienam ap kaklu, bet arī nesaoda. Gluži kā aizmirsis, ka iepriekš viņam ar šalli bija radušās nepatikšanas, viņš pagriezās un metās atpakaļ uz pļavu. Šalle taču bija labi! Cilvēkiem - īpaši tiem plikajiem - noteikti vajadzēja silto apģērba gabalu. Lai arī diena bija silta, ēnā varēja just vēsmu. Rendijam tā netraucēja, bet par savu baru bija jāparūpējas. Līdzīgi kā atrast ceļu uz Smaili, arī atpakaļ uz pļaviņu Rendijs varēja ieturēt taisnu un pēc iespējas īsāku trajektoriju. Tomēr līdz pašam sākumam skriet nenācās. Tātad kāds tomēr bija šalli paņēmis un nejauši nometis, Rendijs nosprieda, ieraugot pazīstamo objektu. Izskatījās, ka tā bija uztvērusi kādu vēja pūsmu un pamazām virzījās pretī. Rendijs priecīgi ierējās, piesteidzās pie šalles un saķēra to zobos, lai ar savu nešļavu atgrieztos pie pārējā bara. |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 23.05.2024 08:25 |