Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
20.03.2017 14:23
Raksts
#1
|
|
Angel of Music Grupa: Biedri Pievienojās: 15.01.04 Kur: Azeroth Spēļu meistars 2012 |
Atkal tas sapnis... Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes. Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita. Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā. * * * Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa. Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās. Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris. Bilde |
|
|
27.03.2017 13:51
Raksts
#2
|
|
Izrāda pirmās maģijas pazīmes Grupa: Biedri Pievienojās: 25.12.15 |
Ā... nu labi. Tas laikam bija loģiski. Nē. Patiesībā jau nebija vis. Tad jau sanāk, ka Tu esi kaut kāds baigi krutais? Nu... Tu tajā savā... kaut kādā tur zemē, esi viens no retajiem tāds? to noteikti varēja pamanīt Jarno plašajā smaidā un satraukumā mirdzošajās acīs, nu, to, cik ļoti viņu fascinēja šī doma. Ka vismaz viens no visiem šiem tizleņiem šķita esam uz kaut ko spējīgs. Tas ir, vismaz tā viņš domāja, jo, ja ja reiz tāda spēja Kurmīša zemē būtu ierasta, viņus visus sauktu par Kurmīšiem. Vai arī... Pag. Vai arī jūs visus tur tā sauc? Nu, par Kurmjiem? šajā mirklī visi, kas uz viņu skatījās, varēja novērtēt, cik ļoti viegli bija nolasāmas viņa emocijas, jo šeit viņa smaids izgaisa un piere saraucās, gandrīz vai skumjās. Nu, drīzāk raizēs. Jo tad... nu. Ja visi tādi bija, tad tikpat labi varēja būt, ka šis Kurmis, numur sazin kas, bija kaut kāds tizliķis un nekam nederēja uz savu ļaužu fona.
Šo rakstu rediģēja Jormungandrs: 27.03.2017 13:54 |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 04.06.2024 00:40 |