Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
20.03.2017 14:23
Raksts
#1
|
|
Angel of Music Grupa: Biedri Pievienojās: 15.01.04 Kur: Azeroth Spēļu meistars 2012 |
Atkal tas sapnis... Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes. Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita. Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā. * * * Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa. Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās. Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris. Bilde |
|
|
24.03.2017 21:45
Raksts
#2
|
|
Knakts autobusa konduktors Grupa: Biedri Pievienojās: 02.03.06 |
Trekajs? Ciltī ikviens zināja šo vārdu. Tas bija stāsts par kādu no Narū vecajiem. Kāpēc šī leģenda bija zināma Citādajiem?
Visiem bija jautājumi, taču vienīgais, kurš zināja vai spēja atrast uz tiem atbildes bija gaišmatainais jaunēklis. Skatiens cieši nomērīja viņa augumu un vaibstus, pirms roka atlaidās no ieroča, kas gulēja pie jostas. Tik daudz kas arvien bija neskaidrs, taču konkrētas aprises bija ieguvušas tikai savādas sakritības: visi vai liela daļa no Citādajiem bija redzējuši savādo sapni par debesu spīdekļiem un dzirdējuši izskanām Aralitas vārdu. Iespējams vissvarīgākais jautājums bija - kāpēc? Ko tas nozīmēja? Tomēr līdzīgi kā daba bija lēmusi noteiktu laiku pavasara atnākšanai, arī atbildes taujātājam tapa zināmas tikai īstajā laikā. Atlika vien būt pacietīgam. Kamēr Šīla turējās nomaļus un ļāva citiem uzdot jautājumus, kas dega arī uz pašas mēles, skatiens izmantoja mirkli, lai vēlreiz nopētītu klātesošos. Pēkšņi sieviete juta arī savā virzienā vērstu interesi, taču pagriežot galvu, svešinieka acis jau bija atradis jaunu fokusa punktu, un neviļus arī viņa ieraudzīja gaisā levitējošo akmeni. Apziņa fiksēja šo vēl vienu savādo - priekšmetu vai būtni? - un atgriezās pie vīrieša, kurš bija nosaucis sevi par Sata Devatu. Šķiet, arī viņš bija izvēlējies līdzīgu stratēģiju: novērot un nogaidīt. Instinkts čukstēja, ka briesmu gadījumā, viņš varētu kļūt par vērtīgu sabiedroto, lai gan prāts spītīgi atsacījās uzticēties ikvienam. Šo rakstu rediģēja Margo: 24.03.2017 21:47 |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 03.06.2024 08:37 |