Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Urdrunir]

Smokss nopētīja nopietno jaunekli, kas grasījās visu pierakstīt. Tas laikam bija labi, ka tikko savāktajā grupiņā bija kāds no sīkumainā gala. Mērs piekrītoši pamāja ar galvu un nolika Valdegaram priekšā plānu un ļoti gludu pergamenta loksni un piebīdīja tuvāk spalvaskātu, tintnīcu un pūderi, ar kuru nosusināt zīmējumu.

Žagatu mežs? Kāpēc tevi interesē tieši Žagatu mežs? Vīrietis ieinteresēts apjautājās Taliai. Es teiktu, ka no rīta izejot, otrajā dienā ap pusdienām tu esi pie meža. Bet tur jābūt prātīgam. Runā, ka Žagatu mežā reizēm no austrumiem ieklīst vilki. Mērs novērtēja, vai meitene ar loku būtu spējīga pasargāt sevi no savvaļas briesmām. No vienas puses lokšāvēji parasti tuvumā cīņai nelīda un no attāluma spēja par sevi parūpēties, bet šai jaunajai sievietei loks izskatījās tāds grezns un pilsētniecisks.

***

Uz ielas visus noķēra pastiprs vējš, kas no jūras puses nesa sāļumu. Bija pavasaris. Daba bija atdzīvojusies un ārpus pilsētas mūriem smaržas noteikti uz sacensībām auļoja no viena deguna uz otru. Tomēr šeit pilsētā vairāk dominēja kas cits. Mēra māja bija prāva trijstāvu ēka, ar pamatīgām ieejas durvīm un brūniem koka slēģiem pie logiem. Akmens plāksnes, kuras klāja ielu tās priekšā bija tik gludas, ka tās saukt par bruģi likās pat apvainojums. Vairāk kreisajā pusē slējās pilsētas mūru aizsargtornis, kaut kur labajā pusē virs jumtiem rēgojās tempļa zvanu tornis, bet priekšā bija akmens siena. Nē, tas nebija pilsētas ārējais mūris. Drīzāk kaut kāds iekšējais forts. Vārti tam bija vaļā un pie tiem nedaudz stīvi stāvēja divi sargkareivji ādas bruņās, ar šķēpu rokā un dunci pie sāniem. Forta pagalmā varēja redzēt vairākus ļaudis, kas pat šādā rīta agrumā laikam jau devās savos darbos. Daudziem rokās bija cērtes, āmuri un lukturi.

Pēkšņi smarža burtiski iesita pa galvu. Tikko svaigi izcepta maize! Ap stūri parādījās puika, kurš vēl nebija nobriedis par vīru. Viņam uz pleca bija prāvs grozs, no kura vēdīja neatvairāms rozīņu smalkmaizīšu aromāts. Hei! Jauneklis jautri pasveicināja ceļiniekus un pieklauvēja pie mēra durvīm. Smoksa kalpotājs laikam maiznieka zelli jau bija gaidījis. Pavisam drīz viņš atvēra durvis, pasveicināja puiku un savāca pilno grozu un pretī atdeva tukšu. Spirgts rītiņš, vai ne? Puika priecīgi uzsmaidīja mēra ciemiņiem un taisījas doties atpakaļ, no kurienes nācis.