Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Romija]

Līdz pat brīdim, kad kuģis piestāja Randas ostā, Grēta nebija redzējusi tik tālas zemes. Viņa ne tikai bija nonākusi pašai neapjaušamā attālumā no savas dzimtenes, bet arī pavisam savādākā pasaulē. Šeit ēkas bija no akmens un saglabāja savu vietu un formu ilgus gadus. Šeit akmeņi zem kājām rindojās glīti saliktā bruģī un palīdzēja nevis traucēja iet. Šeit ūdens bija pārpilnība un gaiss smaržoja pavisam savādāk. Un te zelts tika likts uz galda, bet asinis lietas kristāla traukos. Nu, labi, pēc ilgākas vērošanas un konstatēšanas, ka glāze ir paredzēta dzeršanai nevis rituālam, arī Grēta bija pacēlusi to pie lūpām, vispirms sajūtot spēcīgo aromātu. Tās noteikti nebija asinis, un Grēta noteikti nebija baudījusi šādu dzērienu, lai arī tā krāsa bija līdzīga viņas pašas tērpam.

Bija nakts, īpašs laiks. Uz kuģa Grēta bija vērojusi zvaigznes, tomēr nelabums no viļņiem traucēja tās izbaudīt tā, kā vajadzētu. Nu pamats zem kājām bija stingrs, bet virs galvas griesti. Aiz loga varēja manīt, ka drīz ausīs diena, lai gan gurdums vedināja domāt, ka derētu vēl vismaz dažas nakts stundas. Grēta bija radusi pie ilgas soļošanas, grūtībām, tomēr jūras slimība savās pirmo reizi izbaudītajās izpausmēs bija novārdzinājusi meitenes ķermeni.

Viņa bija cītīgi klausījusies Smoksa stāstītajā. Daudzi vārdi pagaidām bija tikai burtu virknējums, minētās vietas un notikumi — abstrakti jēdzieni. Jau Randa Grētai šķita neparasta. To, kas atrodas aiz tās mūriem, viņa nevarēja pat iedomāties. Nē, iedomāties varēja, bet pārliecināties, vai tas tiešām tā ir, varēs tikai tad, kad būs pašas redzēts. Anoki cilts, no kuras nāca Grēta, nebija pārlieku ieinteresēta tālu zemju problēmās. Tās nonāca līdz viņu ausīm kā daudzkārt pārveidojušies stāsti bez īpašas vajadzības piesaistīt realitātei. Un tādi tie arī palika, līdz meitenes priekšā nogūla uzdevums pašai vienu tādu atrisināt.

Grēta ļoti labi saprata, kā ir dzīvot bailēs no laupītājiem un uzbrucējiem. Viņas ciltij to ik pa laikam nācās izbaudīt, pie tam viņu mājas nebija no akmens un koka. Bailes par savu dzīvību, lai arī neatņemama dzīves sastāvdaļa, iegrauzās likteņos līdz kaulam un mainīja cilvēku raksturus. Anoki to piedzīvoja jau daudzas paaudzes, bet šeit situācija bija cita. Un tā noteikti biedēja vienkāršos ļaudis.

"Cik sen un cik bieži ir gadījumi, kad sardze nav nosargājusi," jaunā Renlija jautājumiem piebalsoja Grēta. Ārēji viņa varbūt izskatījās pēc puišeļa šajās drānās, bet tagad, kad seja bija atsegta un dzīslās ieritējusi druska ķiršu liķiera, viņas balss atskanēja gluži sievišķīgi un varbūt pat nepiederīgi tādam uzdevumam. "Vai starp pilsētas mūriem un nocietinājumu dzīvo daudz zemnieku ģimeņu?" Patiesībā šobrīd vēl meitene nesaprata, no kura gala uzdevumam ķerties klāt. Miegs un izsalkums nomāca domas, bet vēl viens malks liķiera uzvēdīja neierasto smaržu, vēršot visu mazliet kā sapni. Grētai vajadzēja nedaudz laika, lai stabili nostātos uz kājām un saprastu, kas šajā tālajā zemē notiek.