Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Ungaarijas ragas...]

— Ejam prom! Mūs ieraus jūrā! — Zanda izbijusies iesaucās, jo vēja stiprums pieauga.

Taču vīrietis nekustējās, viņš bija kaut ko pamanījis un tagad iesaucās: — Ei, trakais! Nāc atpakaļ!
Arīdzan Laura, ja vien novērsās no knipsēšanas un paskatījās uz kreiso pusi, ieraudzīja, ka pludmalē ir uzradies vīrs, ģērbies linu biksēs un kreklā, viņš skrēja uz jūras pusi, stiepdams uz muguras piepūstu gumijas laivu, tāpēc arī laikam nesadzirdēja Niklāva bļāvienu. Ticis līdz jūrai, viņš uzmanīgi ielika laivu ūdenī, pats tajā iekāpa un sāka airēties uz virpuļa pusi, uz muguras viņam bija ādas mugursoma.

Virpulis pa to laiku jau bija sasniedzis prāvus izmērus un uzsāka kustību uz krasta pusi.
— Pašnāvnieks… Mūkam nu, — Niklāvs bezceremoniāli sagrāba Lauru aiz rokas un pavilka meža virzienā, — Smukus kadrus grābsi citrreiz!
Zanda jau skrēja uz dziļāk mežā. Vējš kļuva vēl spēcīgāks. Krastam tuvākās priedes neizturēja un izgāzās ar visām saknēm. Taču nepalika guļam krastā, bet tika vilktas uz priekšu — tuvāk virpulim. Arī Laura sajuta, ka paceļas no zemes, pagaidām gan viņu piezemēja Niklāva tvēriens.

Pārējie, kas bija dziļāk mežā savukārt juta, cik grūti virzīties uz priekšu, it kā milzu putekļsūcējs darbotos kaut kur aizmugurē. Žaks sāka histēriski riet, jo tika vilkts uz atpakaļu.