Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Ungaarijas ragas...]

Vējš brāzās pāri ūdens klajumam, dzīdams ūdens un smilšu viļņus sev pa priekšu. Zilās govis tik tiešām no jūras neiznāca, taču notika kas cits. Vējš mainīja pamazām mainīja virzienu, sākdams pūst pretējā virzienā. Jūrā ne pārāk tālu, tā aiz trešā sēkļa ar fotoaparātu objektīviem apbruņojušies samanīja, ka ūdens gandrīz vai sakults putās. Likās, ka tur ūdenī veidojas virpulis. Vēl mazliet un arī pārējie ieraudzījas, ka gaisā izvijas ūdens stabs. Vējš kļuva vēl stiprāks, priedes locījās vai līdz zemei.

— Va vellos! — citkārt runīgais Niklāvs vien iesaucās.

— Mums vajag iet dziļāk mežā! — iesaucās Ansis, cenzdamies pārkliegt vēja aurus un meža šalkšanu, virzīdamies dziļāk. Viņa sieva, Maksims un abas meitenes viņam sekoja, skatīdamies visu laiku pār plecu, jo nevarēja vien atrauties no iespaidīgā skata. Niklāvs ar Zandu palika.

Žaka smilkstēšana pārtapa žēlos rējienos, sak, ejam, saimniek, ejam prom!

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 29.10.2010 16:54