Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[echo3]

Pēkšņa vēja auka gandrīz aizpūta pa gaisu Elzas cepuri - labi, ka to noturēja aukliņa. Sieviete savilka aukliņu ciešāk un paskatījās uz jūru. Negaisa tuvošanos viņa bija jutusi, bet, ka tik ātri varētu sacelties vētras stipruma vējš, to gan Elza nebija gaidījusi. Viļņi tā nekas!

Elza sadzirdēja Altas ieteikumu, un viņai pret to nebija nekas iebilstams. Tikusi (ar Anša un Niklāva palīdzību) augšā kāpā, Elza smaidīdama noskatījās Lauras centienos iegūt mūža labāko kadru. Gan jau vēl kāds tūlīt pievienosies kaislīgajai fotogrāfei. Pati Elza vienkārši stāvēja un skatījās uz jūru, ļaudama domām aizklīst tālajā leģendā par līvu zilajām govīm, kas no jūras izkāpušas. Ko gan visi teiktu, ja tagad, tūlīt, visu acu (un objektīvu) priekšā no ūdens sāktu kāpt ārā zilas gotiņas? Sieviete pasmaidīja šai savai iedomai. Lai gan drīzāk pēc vētras te varēs lasīt dzintarus (vai armijas atstāto fosforu - brr!), viņai patika leģendas, un patika iedomāties, kā būtu, ja būtu.