Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Beppo]

Abām rokām pieturēdama fotoaparātu, Laura metās skriešus. Jocīga priedes galotnes, kas interesanti pārtauca visai viendabīgo meža līniju, bija viņu aizkavējusi, bet tagad būt nomaļus nepavisam negribējās. Laika ziņas neko tādu nebija solījušas, vismaz tā bija teicis Kaspars, kurš bija laika ziņu guru un mēdza paziņot savu spriedumu tikai pēc vismaz deviņu saitu pārbaudes.

Vairāk vai mazāk veikli, bet augšā viņa tika, un pieķērās priedes stumbram, mirdzošām acīm raudzīdamās uz jūru. O jā, kaut nu līdzi būtu statīvs — taču tas bija palicis mašīnas bagāžniekā kā pārāk smags pārgājienam, kur visa iedzīve jānes uz muguras. Tomēr arī tāpat varēja mēģināt noķert mūža labāko kadru. Tikai nedaudz lielāku ekspozīciju, blendi drusku ciet, gaisma gan bija krietni mainījusies, bet ar baltā balansu nav laika ķēpāties, un jau pēc mirkļa Laura atradās citā pasaulē, kurā eksistēja vien viņa pati, fotoaparāts un jūra.