Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Ungaarijas ragas...]

Priekšā ejošie Niklāvs, Zanda un Muktiņu pāris apstājās, tā kā viņi sadzirdēja Altas saucienu.

— Dīvaini, — noteica Zanda, — šodien nekas tamlīdzīgs nebija solīts, es vēl pārbaudīju gan windguru, gan foreca.

— Kas tur dīvains, — atsmēja Niklāvs, — kurš gan nezin vietējās jūras untumus. Taču Altas doma ir laba, paskat, kādi viļņi, ne tikai Vaidi appludinās, bet arī mūs ieskalos jūrā.

— Mēs ejam mežā! — vīrietis skaļi nokliedzas (un balss viņam bija laba), tā lai atpalicēji, kā, piemēram, Maksims un abas meitenes, varētu dzirdēt un vēl pamāja ar roku meža virzienā.

Kāpa šeit jau atkal bija visnotaļ augsta un vajadzēja kādus pārsimts metrus paiet pa sausajām smiltīm, kamēr viņi nokļuva līdz vietai, kur krasts bija zemāks un kur gulēja vairākas jau sen ar saknēm izgāztas priedes, uz kurām uzrāpjoties, varēja arī tikt augšā uz kāpas. Ansis rāpās pirmais, pēc viņa Niklāvs un abi vīrieši palīdzēja pārējiem.

Izskatījās, ka vētra sacelsies ne pa jokam un ūdens varētu pārklāt visu pludmali. Žaks bija nostiepis pavadu līdz pēdējam, cenšoties tikt prom no jūras.