Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Ungaarijas ragas...]

Gājiens virzījās pa pludmali, kur bija stingrāks pamats, līdz ar to nekādu diži jaunu un interesantu augu nebija. Krasts pamazām kļuva arvien stāvāks. No noskalotās kāpas smiltīm rēgojās resni stumbri — paliekas no sen sen atpakaļ auguša meža, virs kura tagad auga jaunais. Saule cepināja, jo bija gandrīz vai pats dienasvidus, pat sīkā vēsmiņa nespēja sniegt veldzi.

Vēl pēc kādiem pāris kilometriem, kāpas palika zemākas, krasts kļuva mitrāks — skatam pavērās pa kādai pludmalē esošai lāmai, kuras gan bija pamatīgi izžuvušas. Cilvēkus vairs nevarēja sastapt.

Dāvids un Alta zināja, ka vēl daži kilometri un viņi būs pie Vaides upītes, kas ietecēja jūrā, taču tai bija viegli tikt pāri.

Žaks izskatījās manāmi neapmierināts ar to, ka Maiks joprojām liek viņam iet pavadā, nevis ļauj iebrist jūrā, vai paskrieties pa vilinošu smaržu pēdām. Mēli izkāris vai līdz zemei, suns, cik nu pavada ļāva, mēģināja iebrist ūdenī, vai arī sekot lapsu un citu meža zvēru pludmalē atstātajām pēdām.

Elza juta tādu kā spiedīgumu, kas parasti liecināja, ka uz vakarpusi varētu arī uznākt negaiss.

***

Nepagāja ne pusstunda, kad jūra iešalcās, pret krastu sāka sparīgi velties viļņi un svaiga vēja pūsma no jūras puses ieklupa gājēju matos un sāka pluinīt drēbes, palikdama ar katru mirkli spēcīgāka.

Žaks iesākumā izbaudīja vēju, kas pluinīja viņa kažoku, bet tad palika nemierīgs, iesmilkstējās un spiedās pie Maika kājām.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.10.2010 11:36