Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Ungaarijas ragas...]

— Čau, Alta! — arī Muktiņu pāris bija priecīgi redzēt pazīstamus ceļotājus un labprāt piekrita uzmanīt jaunās sievietes somu. Abas jaunās meitenes, kas jau inspicēja veikalu plauktas, izskatījās no tām, kas pārgājienā iet pirmo reizi. Viņas abas palika veikalā vēl pēc Altas.

— Nu ja, ja ratus netaisīsi ziemā, tad arī vasarā brauksi ar ragavām. Sveicināta! — Niklāvs džentelmeniski palocījies un pacēlis cepuri, sveicināja Elzu, tāpat kā iepriekš Altu.
— Labdien, Elza! — pasmaidīja Sandra, — Māris izdomāja šogad piedalīties sporta nometnē pie Rāznas.

— Robinsoni Krūzo gan, — Niklāvs blēdīgi pasmaidīja Laurai, — Tikai neapdzīvotu salu gan nepiedāvājam, vien nelielu pastaigu gar jūras malu.

Žaks pa to laiku aktīvi ostīja gaisu, iepazīdams dažādās smaržas, kas te klejoja, un turējās blakus saimniekam, kā bija mācīts.

Arī pārējie stādījās priekšā, izņemot divas meitenes, kuras tikai tagad nāca no veikala. Niklāvs beidzot ieskatījās rokas pulkstenī: — Tā, pulkstenis rāda, ka mums laiks kustēt ceļā. Jauki! Mūsu pirmais apskates objekts būs Kolkas rags.

Vīrietis uzvēla plecos mugursomu, pagaidīja, kamēr arī pārējie to izdarīs un sāka iet uz priekšu. Drīz vien asfaltētā ietve ceļa labajā pusē beidzās un Niklāvs, kā arī Muktiņi, pārgāja uz ceļa kreiso pusi. Abas jaunietes turējās gājiena beigās. Pa ceļam jau gadījās pāris apskates objekti, abas bija baznīcas. Niklāvs paskaidroja, ka pirmā ir Kristus piedzimšanas pareizticīgo baznīca, Kolkas centrā esot vēl Jūras Zvaigznes Dievmātes Romas katoļu baznīca, kas esot celta no koka. Otra bija Ēvanģēliski luteriskā baznīca.

Tūlīt pēc luterāņu baznīcas, ceļa labajā pusē atklājās parasts priežu meža ieskauts stāvlaukums ar informācijas stendu. Kādus simts metrus tālāk caur kokiem varēja manīt līci.
— Iesim pa īsāko vai garāko ceļu? — viņš paskatījies uz pārējiem noprasīja.