Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Grēkmeistars]

Mirklīti pāri vienpadsmitiem piebrauca vēl viens auto - pavecāks Volkswagen ar noskrāpētu sānu.
- Nu ko... nepazūdi. Ja kas, zvani! Un neaizmirsti apciemot Kolkas tanti!
- Kā tad, - Dāvids nosmējās, vilkdams laukā savu mugursomu no aizmugurējā sēdekļa. - Ja jau esi te, tad varbūt tu varētu pie viņas aizdoties un, tā teikt, nodot sveicienu. Man citas darīšanas.
- Nelietis, - vāģa vadītājs smiedamies noskurinājās un spieda grīdā, atstādams savu brāli dūmu mākonītī.

Dāvids nopētīja apkārtni, kamēr viņa redzeslokā parādījās "somaiņu" bariņš. Viņš pievienojās pārējiem. - Sveiki! Dāvids. Ceru, ka pārāk nekavēju... - puisis pieklājīgi pasmaidīja. Dāvidu nesatrauca sabiedrība, ar kuru viņš grasās ceļot. Pieredze liecināja, ka viņš spēj pasakaini izbaudīt ceļojumu pat pilnīgā izolācijā no cilvēkiem. Bet kāre pēc piedzīvojumiem lika viņam vienmēr izvēlēties tieši nepazīstamas kompānijas. Tad nu redzēs, kas tur sanāks.
Mazliet piekārtojis somu, Dāvids arī pievērsās neparastajam objektam - sunim.
- Šis burvīgais radījums nāks līdzi? puisis jautāja suņa īpašniekam.