Dzīves jēga, Kāda ir tava? Un vai tāda vispār ir? Opcijas

[Eriette]

Šādam līdzīgi pavedieni jau ir bijuši, bet šis ir mazuliet savādāks, turklāt iepriekšējajos vairs necar iesūtīt postus.

Kas tad īsti ir dzīves jēga? Šinī gadījumā gribas citēt draudzeni Kristu : Kāda vēl jēga?! Bērnībā mums jāiet skolā, kad esam pieauguši - jāstrādā, bet vecumdienās jādzīvo uz kapeikām. Nē, dzīves vienīgā jēga ir ēdiens - un viņa iekodās milzīgā Kinder Delice. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Āber nopietni - ir dzirdēts, ka dzīves jēga ir mīlestība. Kādēļ es tam īsti nepiekrītu, tūlīt izlasīsi. Tad, kad es esmu dziļi laimīga un sajūsmināta, nu ļoti, ļoti - tad par dzīves jēgu nemaz negribās domāt, tikai izbaudīt mirkli. Un padomā, ja tu visu dzīvi būtu tik sasodīti laimīga, (tas gan nenotiks, bet ja nu) vai tad... Nebūtu gana?
Nu mans secinājums - mana dzīves jēga ir būt laimīgai ( un pierīties Kinder Delice kamēr var (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ). Tā kā visbiežāk cilvēkus laimīgus dara mīlestība, tā arī varētu būt viena no dzīves jēgām. Visu laiku būt laimīgai tāpat neizdosies, taču pasmaidīt arī par mazām lietām var.

Nereāli, bērnišķīgi un. Tomēr.
Ja ir mērķis, tad to sasniegt ir vieglāk, nekā tad, ja tas nezināms.

Tava dzīves jēga? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Miervaldis Gotiņ...]

No vienas puses, tā ir viņu izvēle - atceras vai nē, stāsta tālāk saviem pēctečiem vai nē..

Nu sāksim ar to, ka tos vecāku paaudžu radiniekus, kurus viņi ir gana bieži redzējuši, cilvēki vairāk vai mazāk atcerās - ar to nekādu problēmu nav.

Problēmas rodas tad, kad ir runa par tādiem radagabaliem, kuri ir paspējuši nomirt pirms Tavas dzimšanas, vai neilgi pēc tās, un kurus Tu personīgi neatceries. Līdz ar to, lai par viņiem saglabātos vērā ņemamas atmiņas, ir jāizpildās sekojošiem nosacījumiem:
1. Ir jābūt dzīvam starpposmam, t.i. cilvēkam, kurš ir pietiekoši vecs, lai attiecīgos cilvēkus atcerētos personīgi, un tai pat laikā ir pietiekoši jauns, lai vēl būtu dzīvs un pie pilna prāta.
2. Starp klausītājiem ir jābūt kādam, kuram vairāk vai mazāk interesē attiecīgā tēma, un lielākoties jau cilvēki sevišķi neiedziļinās savu nepiedzīvoto senču stāstos. Labākajā gadījumā zin vai ir pierakstījuši vārdus, uzvārdus (tai skaitā pirmslaulību), dzimšanas un miršanas datumus, dzimšanas un miršanas vietas, kapu atrašanās vietas utt.. Nu varbūt vēl puslīdz atceras stāstus par to, kurš tieši uzcēla dzimtas mājas, kurš krita/pazuda karā/Sibīrijā utml. - tad tas jau ir daudz. Ja kāds zin vai ir īpaši apkopojis arī citas ziņas - par senču hobijiem, piepildītajiem/nepiepildītajiem sapņiem un visādām tādām lietām, tad šāds cilvēks jau būtībā ir <dzimtas ciltskoka pētnieks>, nevis vienkāršs ikdienas pilsonis.

Nav jau slikti, ja arī tālāk par trim paaudzēm cilvēki zina par kādu attālu radagabalu.

Protams, ka tas nav slikti, tomēr man ir radies iespaids, ka reāli ikdienā 3 paaudzes - tā ir apmēram robeža, līdz kurām atmiņas mēdz saglabāties puslīdz dzīvas.