Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Sindra]

Kad meitene izsteidzās ārā, Maikls lēnām piecelās un vēlreiz pametis skatienu apkārt, devās virzienā, kur bija pazudusi viņa jauniegūtā paziņa.
Pabāzies ārā no kameras, puisis noskatīja pārējos ieslodzītos un domīgi klausījās viņu sarunās.
Viņš varēja viņus saprast, lai arī tā pati Nikola runāja dīvainā krievu valodā. Tikai, kad beigās viņa nosauca savu dzimto vietu, vīrietis apjauta, ka laikam tā īsti nebija krievu valoda, kurā viņa runāja, bet gan meitenes dzimtā valoda. Un tomēr... Hrvatska? Kazaņa? Nolaupīšana? par ko ga viņi runā?
Kurš gan vēlētos nolaupīt tādu neveiksminieku kā viņš? Par viņu neviens neko nemaksās. Daudz izdevīgāk būtu bijis šantažēt un izspiest naudu.

Viņš stāvēja klusēdams pie kameras, atspiedies pret sienu un vēroja.
Ko lai viņš jautā? Un arī negribējās pāriet uz krievu valodu. Savā ziņā, visu, kas Maiklu saistīja ar Krieviju, viņš bija atstājis pagātnē.
Un tik viegli vis doties atpakaļ nebija vēlmes.