Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[Zōzā zač zač]

Pirms piebrauca vilkates, vampīru mašina jau stāvēja pie mājas. Bija jūtams, ka viņi arī bija tikko apstājušies, jo vēl neviens nekāpa ārā. Varbūt baidījās, jeb arī kādu gaidīja. Un tas bija visticamākais variants.

Tikmēr telpā, kurā atradās Andromēda, jeb Drū, un Skārleta, iedegās divas dzeltenīgas gaismiņas virs monitora, kas rādīja mājas priekšpusi. Un monitorā bija redzams kā piebrauc divas mašīnas. Un kameras režīms pārslēdzās uz siltumu meklējošo. Bija redzams, kā divi izplūduši sarkanīgi zaļi pleķi izkāpj no mašīnas un kāds vēl tur iekšā sēdēja. Tad kameras režīms pārslēdzās uz vēsākiem punktiem. Tā kā zeme vēl bija diezgan silta, tad otrā mašīnā bija redzami divi melni tēli. Pēc dāzām sekundēm kamera atslēdzās normālā režīmā un varējaredzēt, kā kaut kādi tēli ārā pie mašinām kustas.
Drū pasmaidīja un ierunājās paskatījusies uz Skārletu.
-Tā, mums ir ciemiņi. Aizver grāmatu plauktu un visas savas svarīgākās mantas noliec uz galda, jo mēs pēc šīs sanāksmes dosimies izlūkot pāris vietas. Un pārējās mantas noliec savos apartimentos.- Sieviete pagrieza galvu uz durvju pusi un nonākusi līdz durvju ailei, viņa pagriezās pret Skārletu un ierunājās.
-Tev būs tas gods nogādāt šeit mūsu puisīšus.-
Viņa viegli iesmējās, gluži vai ieķiķinājās un drošā solī gāja pie savām sugas māsām - vilkatēm.

nočīkstēdamas atvērās šīs nedrošās ēkas durvis un pa tām iznāca ārā gara, slaida un bāla sieviete ar baltiem amtiem, kā aŗi uzacīm un skropstām. Viņa smaidīja, pat viņas acis, kas bija divās dažādās krāsās. Viena brūnā un otra tumši zilā.
-Sveikas Meitenes...- Viņa iesāka tuvojoties mašīnai ar kuru piebrauca vilkate -Mani sauc Andromēda, jeb vienkāršāk - Drū. Uz neilgu laiciņu es būšu jūsu pavadone.- Viņa to noteica laipnā balsī nopētot katru savas sugas māsu no galvas īdz kājām.
-Interesanti, viņas izskatās daudzsološas. Ātrums, spēks un dzīvnieciskais vilinājums..-
Viņa nodomāja lūkodamās uz katru no šīm sievietēm. bet viņa uzlūkoja vīriešus, kas bija otrā mašīnā un viņa smagi nopūšoties piekrita sev.
-Tieši tā. Visi smukākie par nelaimi ir vampīri.- bet viņa ilgi uz vampīriem neskatījās. Viņa tikai viņiem uzmeta acu skatienu, gluži kā uzmanītos, ja nu viņi izdomā uzbrukt. Bet Drū zināja, ka tā nebūs, šī tagad ir viena komanda un komandā nav vietas nodevībai, jo savādāk būs nepatikšanas visiem.

Tikmēr, tiem kam bija spēcīgāka dzirde varēja dzirdēt tālumā vienmērīgu rūkoņu. Tur brauca vēl viena sieviete, bet uz motocikla. Un tā bija Letīcija. Viņa strauji tuvojās, lai paspētu uz šo satikšanos.