Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[Zōzā zač zač]

Drū ar pozitīvu smaidu sejā viegli nosvērus galvu uz kreiso pusi uzlūkoja Gabrielu.
-Manu Saldumiņ, tagad ej un sakopies, pie reizes arī pasaki, lai to izdara Metjū. Viņš teicās, ka to šodien izdarīs.-
Viņa nedaudz koķeti to pateica Gabrielam, un bija saprotams, kapēc viņa viņu sauc par saldumiņu. Nostājusies taisni pret Skārletu Drū smaidot viņu uzrunāja.
-Tā, tagad mēs - meitenes, divatā paliksim.-
Viņa novilka savu priekšautu un zem tā bija gaiša kleita, kas izcēlas un tajā pašā laikā apsedza visas meitenes aprises. pagriezusies sānus viņa nolika priekšautu uz pakaramā, ka sbija iekšā telpā. Gabriels tikmēr ar acīm vērodams Skārletu pagriezās un aizgāja uz istabu, no kuras viņš nāca. Pazudis durvīs no viņa bija palikusi tikai patīkama smarža.
-Tulīt es tev parādīšu, kur mēs visi sapūlcēsimies...- Aiz sevis aiztaisījusi durvis viņa turpināja. -Tātad, nekādas grūtības tev nesagādāja šīs vietas atrašana?-
Vilkate smaidot centās uzturēt sarunu, kaut aŗi klusumam arī nebija ne vainas, bet viņu interesēja šī Metjū paziņa. Viņa izjuta nelielu uztraukumu, jo nevēlējās neko sabojāt, vismaz savu pirmo iespaidu.
Meitene paspēra trīs soļus un jau stāvēja tieši pretī aizslēgtām durvīm. Aplikusi plaukstu ap durvju rokturi viņa nedaudz pieliecās un bišķi pacēlusi savus svārkus un labo kāju uz augšu, šī vilkate atklāja melnu lenti, jeb precīzāk somiņa, kas aplikta ap meitenes labās kājas augšstilbu. Viņa izņēma no vienas kabatiņas atslēgu un izslējusies nogludināja svārkus sev priekšā. Ielikusi atslēgu slēdzenē viņa attaisīja durvis kolīdz noskanēja knapi dzirdams signāls otrā istabā.
Durvīm atveroties, tur parādījās plaša telpa, kura smaržoja pēc svagas krāsas. Bija saprotams, ka šī telpa ir nesen izremontēta. Telpas vidū bija gaumīgs koka galds, kam apkārt bija koka krēsli ar sarkanu polsterējumu. Izskatījās, ka šie galdi būtu veidoti pēc gotikas stila. uz galda atradās metāliska plātne ar ovālu iedobumu tajā un greistos bija tāda pate plāksne. Pati istaba bija gaiša un gar sienām bija visādi monitori un rādija visādus attēlus. Acīmredzami tā bija video novērošana apkārt mājai. Un tālākajā istabas galā bija grāmatu plaukts. Istaba bija milzīga.
-Jā, Metjū nekur nevarēja atrast normālu galdu, tapēc viņš palūdza, lai es viņam palīdzu kādu uztaisīt.-
Viņa to sakot palūkojās uz Skārletu. Un tad piegājusi pie galda viņa dziļi ieelpoja.
-Jauka smarža...- Viņa aizvēra acis, tad tās atvēra un strauji pagreizās pret Skārletu. -Starp citu, tava telpa ir šeit.-
Viņa uzlika roku uz metāla plāksnes, kas bija uz galda, un galda otrā pusē siena nedaudz izkustējās un tajā ievilkās sienas daļa, kas bija durvju platumā.
-Tur ir speciālie apartimenti. Sienas ir izklātas ar gaumīgām tumši srkanām tapetēm un melniem smalkiem ornamentiem. Kā aŗi īsta luksusa gūlta. Un piebilstos vēl vēlos pateikt, ka ja gadījumā kas tad tavās rokās paliek arī slepenā eja. Ārkārtīgos gadījumos. No grāmatu plaukta izņem sarkanos vākos tērptu anatomijas grāmatu.
No sejas smaids nebija pazudis, tas bija kļuvis pozitīvāks. Vilkate atspiedās pret krēslu un lūkojās uz Skārletu.

Letīcija tikmēr bija nonākusi līdz vietai, kur viņa bija sajutusi asinis. Kur Bens bija pamielojies. Šī, pēc skata jaunā būtne, pārstaigāja līķus telpā. Trīs vīrieši un divas sievietes. Vissmagāk bija cietuši vīrieši, bet acīmredzami sievietes bija tikai izsūktas sausas. Viņai ārpus šīs ēkas gaidīja motocikls ar kuru viņa bija pate izvēlējusies braukt.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 12.03.2009 16:03