Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[Bizii van Dope]

Mašīna, kuru vilkaču pārstāvjiem tika atvēvēlēta ceļam, bija kaut kāds labi saglabājies, tomēr nemoderns antikvariāts. Nekaunība, ja jau gribēja, lai labākie palīdz, taču, ja labāku transporta līdzekli viņām nedeva, tad nevajadzēja arī. Tas nebija gluži vienalga. Varbūt kādam būs jāieminās, ka Tanija Leiko ir Tanija Leiko galu galā, taču pašreizējo situāciju tas nemainīja. Kas bija, tas bija. Ko jau nu…
Vismaz GPS tai bija. Ha! Vismaz kaut kas! Rudmatainās vilkaces sejai pārslīdēja viegla smīnsmaida atblāzma.
Patiesībā Tanija būtu gribējusi, lai gan vairāk vienkārši varējusi vadīt mašīnu, taču tikai paraustīja plecus. Būtībā viņai jau bija vienalga. Ar vieglu, neapzinātu graciozitāti sieviete pagrieza muguru pārējām vilkatēm. Koši sarkanie mati novizēja gaisā kā ugunīga blāzma. Viņa iekārtojās aizmugurējā sēdeklī un sakrustoja pārsteidzoši slaidās rokas uz krūtīm, izskatīdamās nopietna un bezkaislīga. Bet pie reizes brāzmaina ar dzirkstošajām kaķes acīm un dzīvīgajām kustībām, kas jāatzīst viņai pašai nenozīmēja itin neko. Tanija Leiko nekad sevi īpaši neievēroja un nenovēroja.
Patiesībā jau visi varenie pasaules vēstures gaitā ir sēdējuši tikai aizmugures sēdekļos.
Sieviete ar vienu lielu aci iešķībi palūrēja uz abām pārējām vilkatēm, viņām mazliet nelaipni pārmainot vārdus. Tanijai nebija noskaņojuma kaut ko īpaši runāt un arī uz mēles nekas neniezēja sakāms.
Rudmate no malas novērtēja abas pārējās sievietes un atzina, ka Sempera Heila ir skaista vilkate. Toties jau viņas abas bija acīmredzami pieradušas dominēt. Tanija gan sevi negrasījās padarīt par muļķi… bet tas tā.
Mani sauc Tanija Leiko. Viņa ierunājās smalkā, uzsvērtā balsī. Tā bija pirmā reize, kad vilkate ierunājās abu sieviešu sabiedrībā.
Tad te nu bija trīs labākie vilkači pārstāvji. Acīmredzot katrs no savas pasaules malas. Tanijai likās, ka gaiss piesātināts trīs dažādu smaržu…

Viņa sakrustoja arī kājas un pavērās ārā pa logu.
Jā, man arī. Tanija piekrita Heilai par ceļiem, kas izbraukāti.
Metjū, Metjū… Viņa reizē prātoja par mapītes personu saraksta savādāko vilkaci un pārcilāja prātā parakstītā līguma nolādētos noteikumus. Griežot zobus, Tanija bija uzlikusi tam savu parakstu. Bet tas nebija labi. Tomēr pašlaik tur neko nevarēja padarīt. Tikai tas bija dīvaini. Jau otrā vilkace no viņu dzimtas iesaistās nopietnā darbiņā. Jau otrā, kas izvēlēta tādai kā pasaules glābšanai.



Šo rakstu rediģēja Bizii van Dope: 10.03.2009 22:38