Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[Zōzā zač zač]

Kad SKārleta atvēra durvis, viņas sejā un visas viņas ķermeni pārņēma viegla eiforija. viņa izjuta saldenu smaržu un tās nebija tās eļlas, kas te smaržoja, tā bija patīkamāka un uzbudinošāka smarža. Gabriela asinis.
Tikmēr pats Gabriels stāvēja pie galda ar muguru pagriezies pret durvīm. Viņam pretī stāvēja galds uz kura atradās viņa snaipera ierocis, pāris lodes, vīraks un šķīvis, kurā pa vidu bija deglis un kas bija piepildīts ar kādu šķidrumu un acīmredzami tā bija tā smarža, ko no sākuma bija sajutusi Skārleta pirms viņa iegāja istabā, kas bija piesūkusies ar reibinošu asins smaržu. Gabriels uz abām rokām uzlika savas metāla aproces un uzvilka džemperi, jo pirms tam viņš bija tikai pelēcīgās auduma biksēs. Protams, viņš dzirdēja, ka kāds kaluvēja, tapēc tagad viņš pagriezās un viņam no labās rokas aproces iznāca divi gari asmeņi, kurus apspīdēja zilganvioletas gaismiņas. Acīmredzami UV. Pacēlis labo roku pie krūtīm asmeņi ievilkās aprocē un gaismas nodzisa.
-Metjū atsūtija?-
Viņš pajutāja skatoties tieši Skārletai acīs.

Džeikobs un Džeroms, jau bija ļoti tuvu, bet tomēr bija gabals ko braukt. Viņi jau bija nonākuši mežā, bija grūti saprast, kas kur ir, jo apkārt bija koki, krūmi un mežs bija gandrīz vai necaurredzams.
Vilkatēm gan bija lielāks gabals ko braukt, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas bija nobraukushi tikai pusceļu.


Tikmēr Benu kāds novēroja. Tumsā iemirdzējās gaisma un tad mazs sarkans punktiņš vien palika, kas zaigoja koši srkanā krāsā. Tad tas palika nedaudz blāvāks un nolaidās nedaudz zemāk.