Mīla. Benjāmiņa, lv grāmata Opcijas

[birokraac]

Tā nu ir sanācis, ka esmu sākusi lasīt šo grāmatu. Par pašu grāmatu jau iebildumu nav - ko tad nu no biogrāfiajs var gribēt, ne jau nu happy ending, arī materiālus Muktupāvele ir studējusi. Drīzāk dīvaini prasts un ne pārāk pozitīvs ir pašas Emīlijas tēls, un tā valoda, tā valoda. Varbūt man vienīgajai likās, ka ir vārdi, kurus, nu kā lai saka nav pieņemts lasīt drukātā veidā, ja nu vienīgi publiskā mazmājiņā uz sienas.

[*Kokonatiene]

grāmatu izlasīju pirms pāris mēnešiem un, teiksim tā, tā šķita vienkārši vulgāra. tā valoda. tā bija vienkārši atbaidoša. protams, pati benjamiņa arī neesot bijusi nekas mīļš un pūkains, bet tas, kā to pasniedza rakstniece, bija vienkārši briesmīgi.
+ beigas, manuprāt, bija uzrakstītas vienkārši vāji. kaut ko tādu varētu gaidīt no septītās klases audzēkņa literatūras domraksta, nevis no pieauguša cilvēka.