Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[zenofeX]

Dižo Domu Taka... Krokuss sevī pasmaidīja, taču arī atzina, ka domā par lietām plašāk, nekā jelkad agrāk. Visi šie cilvēki, būtnes no visdažādākajām pasaules nomalēm lika viņam mēģināt aptvert pasaules plašumu un daudzveidību. Un Gunda... diez Dženesis kaut ko zin par Gundu? - viņš Krokusam šķita nedaudz aizvainots brīdī, kad Krokuss izteica minējumu, ka Gunda ir spēka vārds.
Krokusam pēkšņi sagribējās nokļūt atpakaļ mājās - koku paēnā, aprūpējot augus, vai dzerot ugoku sulu, sasmejoties ar cilts brāļiem un māsām. Šo domu negaidīti nomāca nākošā - nekas vairs nebūs, kā bijis. Nezināmu iemeslu dēļ uz Krokusu šī tikšanās un Gundas spēle bija uzspiedusi neizdzēšamu zīmogu uz viņa uzskatiem un vērtībām.

Ejot pa taku lejā, Krokuss uzsita pa zemi ar savu nūju un par atbildi tā iegaismojās silti zaļā krāsā, apgaismodama taku.

Lejā, kāmēr Klēra centās iekurināt uguni, Krokuss apstaigāja apkārtni, notupjoties gandrīz pie katra auga, kurš viņam šķita interesants un neredzēts. Viņš centās ieklausīties to čukstos, notvert to sajūtas un vēlmes. Pēc tam Krokuss devās atpakaļ uz topošo nometni. Nogurums spieda plecus arī viņam - Krokuss apsēdās nostāk no ugunskura (uguni viņš īpaši nemīlēja), nolika savu maisu sev blakus, no tā izvilka palielu b.l.a.šķi.

"Piedāvāju visiem malku dzēriena no dzīvzaļnieku salām. Tas ļoti palīdz pārvarēt nogurumu un uzturēt možu garu. Padodiet tikai, kur saliet, jo man pašam ir tikai viens kausiņš."

Iedzēris pats, un salējis tiem, kuri vēlējās, viņš nopūtās.
"Es nezinu, vai ir vērts iet gulēt, tūlīt jau ausīs saule. Es domāju, ka arī Lēlas vira palīdzēs justies možam", viņš uzsmaidīja Lēlai, tad turpināja, "Mēs varētu pabeigt iepazīšanos, jo izskatās, ka kādu laiku mums būs jābūt kopā kopīga mērķa labad. Es esmu Krokuss, un, vidusmēra cilvēka vārdiem, sakot, protu sarunāties ar augiem. Ja izdodas, varu no tiem kaut ko gūt, vai nu ziņas, vai arī ēdamo, dzeramo, vai kādu citu vielu. Zinu arī dažus spēka vārdus, kuri sasitīti ar augu iedarbību dažādos veidos. Par sevi - man ļoti patīk ceļot un iepazīt svešas, interesantas vietas, redzēt, kā dzīvo citi, un sastapt, ievākt augus, kuri nav manīti uz cilts salām.
Par Gundu es šonakt izdzirdēju pirmo reizi... mani vecajie, ja arī zināja par šīs... būtnes esamību, tad klusēja. Man pagaidām nav ne jausmas, kā mēs viņu varētu samanīt un meklēt", viņš apklusa.

Šo rakstu rediģēja zenofeX: 04.02.2009 11:32