Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[zenofeX]

Nekāda saruna ar Lēlu Krokusam nesanāca, jo ierunājās Jaunais Sakārnis, aicinādams visus sanākušos dziļāk alā.
Krokuss paklausīja Jaunajam Sakārnim, un kopā ar pārējiem devās dziļāk alas krēslā. Viņš platām acīm pētīja alas sienas un griestus, nekautrēdamies ar rokām nobraukt pa raupjo alas sienu, izjuzdams tās reljefaino, raupjo un auksto virsmu.
Viņi kāpa augšup, līdz sasniedza šo dīvaino istabu. Visapkārt, caur nekur agrāk neredzētu, caurspīdīgu sienu Krokuss redzēja pasauli sev pie kājām. Dzimtenē bija pa kādam pakalnam, bet no tiem knapi varēja pārredzēt tuvīnos mežus, bet te - bezgalīgi plašumi, pauguri, upes un ezeri, meži un pļavas - viss bija tepat, kā ar roku aizsniedzams. Krokuss bija tā aizrāvies, ka tikai pēc brīža ievēroja sirmo večuku telpas centrā.

Viņš paklanījās vecā vīra priekšā, izrādīdams cieņu, un palika stāvot, gaidīdams, kad viņš sāks runāt. Krokuss zināja, ka ierunāties pirmajam būtu necieņas izrādīšana, bet pēc apmēram pusstundas viņš jau bija gatavs izrādīt savu nepatiku pret notiekošo. Vai viņš par mani ņirgājas? Taču, paskatījies uz pārējo sanākušo sejām, Krokuss noprata, ka izvēlējies nepareizu veidu, kā reaģēt uz klusumu, un nomierinājās.

Kad Vecais Šamanis beidzot ierunājās, Krokuss skaitīja zvaigznes, kuras no šejienes bija redzamas daudz labāk, nekā no viņa dzimtā meža augstākā koka.

"Visu cienītais Vecais Sakārni, vai tas nozīmē, ka Gunda cenšas slēpt no mūs nākotni? Varbūt, ka šī nākotne ir viņas radīta, un Gunda paredz, ka ciltīm šai īpašajā sapnī noskatītā nākotne nepatiks?"

"Lai kā arī nebūtu, ja mums ir jāsatiek Nakts Ragana, mums noderēs ikviena sīkākā detaļa par viņu, viss, ko zina augsti godājamais Vecais Sakārnis, un, iespējams, ka jāuzzin vēl citas lietas par Gundu no citiem avotiem", Krokuss nobeidza. Viņš izskatījās ļoti ieinteresēts tajā, ko, jāsaka gan, diezgan skopi un mīklās, pateica Vecais Sakārnis.