Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Klusētājs.]

Apkārt virmoja sarunas. Jaunas iepazīšanās, pat pārgalvīgi uzaicinājumi ciemos, īsti nepazīstot nevienu no šejienes, atskanēja no vienas meitenes puses. Cik muļķīgi darīts. Un ja nu atsaucas kāds, kurš labprāt ierodas ciemos, lai pēc tam pārņemtu visu? Ai. Šie ļaudis dara kā vēlas un tas arī neattiecas uz viņu.
Roja nebija izkustējusies no vietas, sēdēja sastingusi savā pozā un koncentrējās uz apkārtni, mēģinot sadzirdēt mierinošās meža šalkas tālumā, ko varēja atnest vējš. Tas lika meitenei palikt mierīgai, jo tas, ka šeit ieradās aizvien vairāk cilvēku, kuriem nebija sapņa, darīja viņu satrauktāku, līdz beidzot atskanēja aicinājums no Jaunā Sakārņa. Viņi drīkstēja doties dziļāk alā. Meitene ar veiklu kustību pielēca kājās un devās uz priekšu, iejukusi pūlī starp pārējiem. Viņa ar interesi nopētīja kristāliskās gaismiņas, kuras tik skaisti un mājīgi mirdzēja pie sienām. Pašā kalna galā nonākusi, apbrīnoja caurspīdīgo mitekli, kas lika justies tik brīvi, jo bija iespējams redzēt visu apkārtni pie kājām un pašas saules pielietās debesis, kuras spīdēja pār viņu galvām un nežēloja savu siltumu un gaismu.
Pašā telpas vidū sēdēja pats varenais sapņu tulks. Vecs, sirms vīrs viscaur balts, pat ar baltām acīm un raudzījās viņos, līdz pamāja, lai apsēžas. Roja nosēdās pie pašas sienas, pusē, no kuras pavērās plašāks skats uz mežiem un nedaudz aizturētu elpu gaidīja, kad viņš sāks runāt. Jeb arī viņiem bija jāsāk? Lai nu ko, bet Roja klusēja un gaidīja, gaidīja.. gaidīja. Un gaidīja, līdz beidzot iestājās vakars un tumsa nolaidās pār zemi. Viņa būtu aizgājusi, ja vien nebūtu tik pacietīga un tik ļoti nealktu pēc atbildēm. Un viņai tika atlīdzināts, kad Sapņu tulks beidzot ierunājās. Nakts ragana? Gunda? Kas viņa bija? Šamane. Bet.. kamdēļ viņa zog sapņus?
- Viņa ir ļauna? – Meitene klusi iejautājās. – Kādēļ? -

Šo rakstu rediģēja Klusētājs.: 31.01.2009 18:21