Gunda. Nakts ragana., [GM][PZP][fantasy] Ko vēlas Dižā Ragana? Opcijas

[Sindra]

Pār Sertonas pasauli bija nolaidusies nakts. Taču visi šamaņi zināja: šī ir īpaša nakts.
Šajā naktī planētas, nu tās zvaigznes debess jumā, ieņēma īpašu stāvokli un šajā naktī šamaņi redz īpašu sapni.
Šāda nakts mēdz būt tikai reizi gadā. Un tas bija kā ceļa rādītājs, kā krustpunkts šamaņa dzīvē.

Katrai ciltij bija savs rituāls kā sveikt šo īpašo nakti, bet vēl svarīgāk bija, katram šamanim sagatavoties savam īpašajam sapnim.
Šamaņi gaidīja savu īpašo sapni, jo tas parasti stāstīja par nākotni. Cits redzēja, kurp viņam tālāk jādodas mācīties.
Cits atkal redzēja pareģojumus savai ciltij. Vēl cits redzēja vietas, kur slēpjas jauni Spēka vārdi, kuri to vien alka, lai viņus kāds atklātu.
Ciltis sveica īpašo nakti un šamaņi devās gulēt gaidīdami īpašo sapni.

Uzausa saule un bija iestājusies jauna diena.
Sertonas pasaule atmodās dienai. Un kā jau pēc īpašās nakts bija ierasts šamaņiem vajadzēja celties un informēt cilti par savu īpašo sapni.
Taču šamaņi atmodās un apdomājoties par pagājušo nakti, apjauta, ka viņu galvā ir tukšums. Nekāda zīmīgā sapņa nav bijis.
Nekā. Viņi ir gulējuši veselīgu, jā visnotaļ veselīgu, bet diemžēl bezsapņu miegu. Kāda sanāksme? Kāda plānu izklāstīšana?
Tā vien gribējās, kā gulēt zemē, sacelt kājas pret sauli un laiski gozēties.

Tik vien tā nelaime, ka šamaņi apjauta, ka tas nav pareizi. Tā nedrīkstēja būt.
Un nevarēja saprast. Varbūt patiesībā sapnis ir bijis un tas ir tukšums?
Vai tomēr sapnis nav bijis? Taču šamaņi tik viegli neapjuka. Tādēļ jau viņi ir šamaņi.
Viņi zināja, kas darāms. Ir jādodas pie Dižā Sapņu Tulka Vecā Sakārņa.

Vecais Sakārnis mitinājās kādā augstā kalnā sauktā par Debesu smaili. Vecajie zināja teikt, ka šis patiešām esot augstākais kalns visā Sertonā.
Tā gan nebija taisnība. Jebkurš, kurš kaut reizi bija redzējis Varenos Pūķu kalnus varēja apstrīdēt šo Vecajo apgalvojumu. Tiesa, uz šo Vecajiem bija sava atbilde gatava:
Debesu smaile esot garīgi visaugstākais kalns Sertonā. Un kamēr tev nebūs skaidrs ko nozīmē garīgi visaugstākais kalns, tikmēr Vecajie atteicās ar tevi runāt, paziņojot, ka neesi gana nobriedis šādai nopietnai sarunai.

Izvēles nebija. Bija jādodās pie Vecā Sakārņa noskaidrot, kas tur īsti ar to sapni atgadījies.
Debesu smaile atradās kaut kur pasaules vidū. Un došanās uz to vienmēr bija pielīdzināma rituālam ceļojumam.
Dienas un naktis bija jāpavada ejot un nedrīkstēja aizmirst arī par rituāliem.
Un tur jau tā bija: Debesu smaile. Atlika tikai uzkāpt augstajā kalnā, atvilkt elpu pāris dienas un tad jau varēs uzzināt atbildi uz neskaidro jautājumu par īpašo sapni.

Tikai šoreiz bija kaut kā neparasti. Kad šamaņi no malu malām bija ieradušies, pie ieejas Vecā Sakārņa alā sēdēja kāds gados jauns puisis.
Viņš bija tērpies ādās un rotājies ar dažādu putnu spalvām. Viņa acis bija tikai iesākušas palikt baltas kā Vecajam Sakārnim. Tas bija Vecā Sakārņa māceklis Jaunais Sakārnis.
Puisis sēdēja alas priekšā sakrustojis kājas un turēja nūju, kuras galā bija kaut kāda dzīvnieka galvaskauss nokarināts ar akmentiņiem, spalvām un citiem priekšmetiem, kuri palīdzēja sapņu tulkam tulkot sapņus.

Vecais Sakārnis ir ļoti aizņemts. Jums būs jāpagaida kamēr viņš spēs jūs uzklausīt. Ziniet tas ir kaut kas neparasts. Tāds ļaužu pieplūdums! Jāsāk domāt, ka atgadījies kas īpašs.
Bet jūs neuztraucieties, viņš jūs uzklausīs. Tikai iekārtojieties tepat ērti. viņš norādīja uz priekšalu, kurā pats sēdēja. Un pagaidiet Jaunais Sakārnis aizvēra acis un ieslīga meditācijā neliekoties vairs par apkārtējiem ne zinis.

[Klusētājs.]

Nakts pienāca nemanot. Tik tumša un silta. Roja savīstīja segu ap savu smalko augumu un nogūlās ierastajā vietā, augstu dižā ozola zaros, kuplā lapu vainaga ieskauta. Ievilkusi dziļu elpu, meitene izbaudīja meža mierinošo aromātu, kurš viņu pavadīja jau no mazām dienām. Bija dzirdams kā cilts pamazām iegrimst tumsā un miegā, vēl pēdējām šamaņu dziesmām izskanot klusumā, līdz apklusa pavisam, mieram iestājoties visapkārt.
Šī bija tā nakts. Tā īpašā nakts, kuru Roja bija gaidījusi jau ilgu laiku atpakaļ, kad cilts vecajie par to pirmo reizi ieminējās. Šī bija nakts, kad viņai jākļūst par vienu no viņiem pēc tik ilgo gadu apmācībām. Nakts, kad viņa redzēs dižo sapni, kurš vēstīs par viņas nākotnes ceļiem.
Bet nākamajā rītā pamostoties ar pirmajiem putnu saucieniem, sekoja vilšanās. Šis bija pavisam parasts rīts. Un nakts bija tik pat parasta kā visas citas. Nekāda sapņa viņa neredzēja un jau bēdājās, kad lejā izdzirdēja paša viedākā cilts šamaņa balsi saucam viņas vārdu. Viņš noteikti prasīs par sapni. Bet nokāpusi lejā, viņa sastapās ar visiem šamaņiem, kuri šeit gaidīja, šķiet, jau diezgan ilgu laiku. Visu sejās bija jaušams drūmums un skumjas.
- Roja, mans mīļais bērns. Vai tu redzēji sapni? – Vecākais iesāka, uzliekot savu plaustu uz meitenes pleca. Saņēmis noraidošu galvas mājienu, vecais smagi nopūtās.
- Tā arī mēs pārējie. – Viņš noteica, noņemot savu roku no viņas pleca un atejot nostāk, nostājoties pa vidu viņai un pārējiem šamaņiem.
- Kaut kas ir noticis. Kaut kas svarīgs. Mēs cerējām, ka visi sapņi būs nākuši pie tevis kā zīmes, ka debesis atzīst tavu nobriešanu, bet.. tie ir pazuduši. Tādēļ tev drīzi jādodas ceļā pie visdiženā Vecā Sakārņa – sapņu tulka. Varbūt viņš zinās, kas noticis. Vai tu piekrīti? – Vecais jautāja, balsī ieskanoties cerībai. Roja nespēja atteikt. Ne tikai tādēļ, ka šādi viņa iegūtu vēl lielāku atzinību no vecā šamaņa, bet arī tādēļ, ka pati vēlējās uzzināt, kādēļ viņas sapnis neparādījās.

Pēc ātra rīta sveikšanas rituāla, sevis sakopšanas un atvadīšanās, kuras laikā viņa saņēma labos ceļa vārdus, meitene uzsāka savas gaitas.
Lūdzot palīdzību vējam, meitene ieguva labvēlīgu laiku, lai spētu ātri veikt attālumu no sava ciema līdz augstajam kalnam un pa to laiku neieskrietu bīstamo meža radību nagos, kuras tā vien mudžeja pašos meža dziļumos un spēja sajust lielā attālumā. Viņa skrēja visu dienu un vakaru, bet, iestājoties naktij, uzrāpās kādā no augstākajiem kokiem, lai kārtīgi izgulētos un no agra rīta atkal varētu atsākt ceļu.
Roja bija pieradusi pārvietoties tik ilgi, tik ātri un veikt tik lielas distances, tādēļ, kad viņa nākamajā dienā ieradās pie Vecā Sakārņa alas, viņa nejutās nogurusi un pārmocījusies. Bet pārsteigumu sagādāja tas, ka viņa tur nebija vienīgā. Citu cilšu samaņi, no malu malām ieradušies gaidīja iespēju tikt dziļāk alā. Šķiet, arī viņu sapņi netika parādījušies. Meitene bija par to pārliecināta un tas darīja visu aizdomīgu.
Kad ierunājās Vecā Sakārņa māceklis, viņa iegāja dziļāk priekšalā un nosēdās kādā nomaļākā stūrī, lai pacietīgi tur gaidītu atļauju doties tālāk un netraucētu citiem šeit esošajiem ar savu klātbūtni. Pieradusi būt klusa, viņai tas problēmas nesagādāja.
Par godu šim īpašajam gadījumam, meitene bija tērpusies īpaši. Parastie plīvuri bija izrotāti ar mežu augiem, skaistos ornamentos, zaru josta ieskāva viņas tievo vidukli, augsti sasietajā astē ievītas kristāliskas lodītes, ap galvu vainadziņš. Šoreiz meitene bija uzvilkusi arī čības, ar kurām bija pat ērtāk pārvietoties kā basām kājām. No viņas jautās svaigais meža aromāts. Priekšmati nosedza acis, neļaujot saskatīt vai viņa ir ieslīgusi meditācijā, ko liecinātu viņas miers, vai arī vienkārši pētīja visus sanākušos.