Mafgame, ~ Lomu spēle 2009 ~ [GM][ATD] Opcijas

[Mitrene]

Tātad laiks ir sākt.

Iesākšu ar dažiem noteikumiem, lai visiem tik tiešām ir skaidrs.

1. Mirušie nerunā (likums kas ļoti bieži tiek palaists garām reālajā spēlē) tātad ja tu esi miris tad muti ciet, šajā spēlē tu vairs nevari runāt.

2. Cienīsim savu un citu laiku, lai šīs spēles nevliktos mūžību informējam GM par ilgāku būšanu ofline (ilgāk nozīmē vairāk kā 3 dienas bez postošanas) ja kāds pazudīs ļoti ilgi bezvēsts prombūtnē GM patur tiesibas šī spēlētāja tēlam uztaisīt pašnāvību vai ko tamlīdzīgu.

3. Esam radoši! būtu garlaicīgi ja mēs visu laiku noziegumos apvainosim vienus un tos pašu vienu un to pašu iemeslu dēļ.

4. Neizpaužam nevienam pašam savu spēles lomu (mafija, civilais, ārsts, inspektros) to cenšamies neizdarīt ari netieši. tieši lomu nezināšanā ir šīs spēles sāls.

5. Abi GM pārrunājām un ieviesām jaunu tradīciju šai spēlei, tā kā tādas spēlētāju anketas īsti nebūs (būs vnk jāiepazīstina ar sevi ) tad tajā brīdī kad tu esi nogalināts tu dodies uz ATD
un izveido savam varonim kapakmeni, kurā norādi: vārdu, uzvārdu, iesauku, nodzīvoto raundu skaitu, nāves veidu, un kaut ko īpašu ko šis varonis būtu gribējis redzēt uz sava kapa.
tie spēlētāji kas uzvar spēlē, resp nenomirst, to izdara tad kad beidzas spēle pieņemot ka jūs visi nomirstat no vecuma. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

LAi labi spēlējas. Mitrene + Moriartijs



Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 12:28

[NaEoS_oWn-08]

Renaldo bija jau paguvis savākties, bet izdzirdējis zvaniņu vēl mēģināja sevi uzspost, kā jau tas viņam bija ierasts. Viņšsakārtoja visas negludās vietas uzvalkā, nolaizīja pirkstu, noglauda savas īsās ūsas un kāpa lejā. Durvju rokturi bija drusku grūti atvērt, bet ar smagu rokas kustību tas izdevās.

Viņš turpināja kāpšanu, eleganti un graciozi, kā jau viņam pienācās, atbilstoši savam darbam un stāvoklim sabiedrībā. Viņš pienāca pie sarkankoka galda, asi paņēma krēslu un apsēdās, gaidot kad tiks runāts. Tā, kā viņš bija drusku uztraucies, viņš sākumā nesasveicinājās.

Pēc brīža viņs to saprata un piecēlās, paklanīdamies Fredriko. Sveiki. Tad viņš pagriezās pret pārejiem un lēnām, skaidri izšķirot vārdus noteica: Ja kāds to nezin, es esmu Fredriko radinieks, ļoti tāls, tik ka es pats esmu aizmirsis cik tāls. Es ļoti ceru, ka jūs visi piedosiet ma par šo aizmāršību. Viņš paklanījās vēlreiz un apsēdās bez liela būkšķa, klusi un mierīgi.