Mafgame, ~ Lomu spēle 2009 ~ [GM][ATD] Opcijas

[Mitrene]

Tātad laiks ir sākt.

Iesākšu ar dažiem noteikumiem, lai visiem tik tiešām ir skaidrs.

1. Mirušie nerunā (likums kas ļoti bieži tiek palaists garām reālajā spēlē) tātad ja tu esi miris tad muti ciet, šajā spēlē tu vairs nevari runāt.

2. Cienīsim savu un citu laiku, lai šīs spēles nevliktos mūžību informējam GM par ilgāku būšanu ofline (ilgāk nozīmē vairāk kā 3 dienas bez postošanas) ja kāds pazudīs ļoti ilgi bezvēsts prombūtnē GM patur tiesibas šī spēlētāja tēlam uztaisīt pašnāvību vai ko tamlīdzīgu.

3. Esam radoši! būtu garlaicīgi ja mēs visu laiku noziegumos apvainosim vienus un tos pašu vienu un to pašu iemeslu dēļ.

4. Neizpaužam nevienam pašam savu spēles lomu (mafija, civilais, ārsts, inspektros) to cenšamies neizdarīt ari netieši. tieši lomu nezināšanā ir šīs spēles sāls.

5. Abi GM pārrunājām un ieviesām jaunu tradīciju šai spēlei, tā kā tādas spēlētāju anketas īsti nebūs (būs vnk jāiepazīstina ar sevi ) tad tajā brīdī kad tu esi nogalināts tu dodies uz ATD
un izveido savam varonim kapakmeni, kurā norādi: vārdu, uzvārdu, iesauku, nodzīvoto raundu skaitu, nāves veidu, un kaut ko īpašu ko šis varonis būtu gribējis redzēt uz sava kapa.
tie spēlētāji kas uzvar spēlē, resp nenomirst, to izdara tad kad beidzas spēle pieņemot ka jūs visi nomirstat no vecuma. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

LAi labi spēlējas. Mitrene + Moriartijs



Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 12:28

[Bio]

"Nē, es nevaru šodien tikt uz sanāksmi. Esmu pilnīgi par to pārliecināts."

Klusums. Varēja dzirdēt kurpju papēžu atsitienus uz kāpnēm, kas liecināja, ka persona ar neapmierināto balss toni, ātri devās lejā pa tām uz telpu, kur jau pulcējās cilvēki.

"Tu mani dzirdēji. Atliec uz rītdienu. Vai labāk vispār atliec to uz nākamo mēnesi. Tā ir viņu pašu vaina, ja rodas kādas problēmas, lai zvana manam tēvam. Viss. Esmu pateicis visu, kas man sakāms. Nezvani man vairs."

Kurpju papēžu skaņa jau bija pietuvojusies istabai un durvīs, ar nokaitināta cilvēka sejas izteiksmi veroties rokās esošajā mobilajā telefonā, parādījās sieviete savos trīsdesmit, ģērbusies smalkā klasiskā vīriešu apģērbā, ļoti tuvu pie galvas pieglauztiem, līdz kakla līnijai gariem, melniem matiem. Ja nevarētu pamanīt sievietēm raksturīgās ķermeņa daļas, tīri labi varētu viņu noturēt arī par sievišķīga paskata vīrieti.

"Ak nē, es skatos, ka lielākā daļa ģimenes jau ir šeit. Atvainojos par savu muļķīgo kavēšanos, bet darbs pēdējās dienās ir bijis viens liels juceklis. Tā vien liekas, ka cilvēki to vien gaida, ka es izdarīšu visu viņu vietā."

Viņas balsī varēja dzirdēt smagu nopūtu. Viņa uzlika plaukstu sev uz sejas un caur pirkstiem apskatīja klātesošos. Varbūt viņas satraukums bija nevietā, jo izskatījās, ka ne viņa viena tikko kā būtu tikai ieradusies.

"Negribu iztraucēt jūsu našķošanos ar mīklas izstrādājumiem, bet atļaušos iestarpināt - mans vārds ir Loreto Rinda, Fredriko māsas meitas meita. Strādāju tēva modes uzņēmuma filiālē galvaspilsētā. Ah, sveicināta Emeritas tant! Mana māte par jums un manu tēvoci ir daudz laba stāstījusi."

Loreta viegli pamāja, starp cilvēkiem esošajai, Emeritai Tvistai un viegli pasmaidīja, nenovērsdama acis no viņas matiem.