Mafgame, ~ Lomu spēle 2009 ~ [GM][ATD] Opcijas

[Mitrene]

Tātad laiks ir sākt.

Iesākšu ar dažiem noteikumiem, lai visiem tik tiešām ir skaidrs.

1. Mirušie nerunā (likums kas ļoti bieži tiek palaists garām reālajā spēlē) tātad ja tu esi miris tad muti ciet, šajā spēlē tu vairs nevari runāt.

2. Cienīsim savu un citu laiku, lai šīs spēles nevliktos mūžību informējam GM par ilgāku būšanu ofline (ilgāk nozīmē vairāk kā 3 dienas bez postošanas) ja kāds pazudīs ļoti ilgi bezvēsts prombūtnē GM patur tiesibas šī spēlētāja tēlam uztaisīt pašnāvību vai ko tamlīdzīgu.

3. Esam radoši! būtu garlaicīgi ja mēs visu laiku noziegumos apvainosim vienus un tos pašu vienu un to pašu iemeslu dēļ.

4. Neizpaužam nevienam pašam savu spēles lomu (mafija, civilais, ārsts, inspektros) to cenšamies neizdarīt ari netieši. tieši lomu nezināšanā ir šīs spēles sāls.

5. Abi GM pārrunājām un ieviesām jaunu tradīciju šai spēlei, tā kā tādas spēlētāju anketas īsti nebūs (būs vnk jāiepazīstina ar sevi ) tad tajā brīdī kad tu esi nogalināts tu dodies uz ATD
un izveido savam varonim kapakmeni, kurā norādi: vārdu, uzvārdu, iesauku, nodzīvoto raundu skaitu, nāves veidu, un kaut ko īpašu ko šis varonis būtu gribējis redzēt uz sava kapa.
tie spēlētāji kas uzvar spēlē, resp nenomirst, to izdara tad kad beidzas spēle pieņemot ka jūs visi nomirstat no vecuma. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

LAi labi spēlējas. Mitrene + Moriartijs



Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 12:28

[washulis]

Uz telpas pusi, kur viis sēdēja un tērzēja, vēlās smagi soļi. Drīz durvīs parādījās kāda paveca sieviete, kurai mati jau sāka sirmot, bet vēl pēc skata sprigana. Lai arī jau ap sešdesmit.

Labdieniņ. Vai es kaut ko nokavēju? Ceru ka nē... Sieviete iesāka un nopētīja klātesušos.

Sieviete bija īsa ar bāliem, pelēcīgiem matiem, spoži baltām protēzēm, platu smaidu un kaut ko mugurā, kas līdzinājās lupatu lēveriem, kas izvilkti no skapja dziļākā stūra. Tas viss, līdz ar sievieti arī jocīgi oda. Uz acīm bija biezas brilles, kas lika acīm izskatīties milzīgām.

Kā jau dāma pienākas, pieklājības robežās nokavēt. Ja kas, mani sauc Dzintra. Dzintra Legzdiņa. Viņa žūžoja un aizklumpačja uz kādu tuvāko kreslu. Kā noprotu, tad te visi ir ieradušies par godu vecajam Frederiko. Ak šie laiki... Viņa pielika plaukstu pie pieres un sāka runāt, kas viņai ir raksturīgi - nekad neaizvērties:

Kad mēs bijām jauni. Mūsu pirmā tikšanās... Viņa sāka viltīgi smaidīt.

Radniecība man ar viņu ir tāda, ka es esmu viņa pirmā sieva! Viņa lepni paziņoja. Savu vecumu neteikšu, bet nodarbojos ar adīsānu un pīrāgu cepšanu. Vēl nedaudz par elektriķi, bet tie jau ir bērnības stiķi. Viņa lepni paziņoja, gaidot citu reakciju.

Šo rakstu rediģēja washulis: 24.11.2008 21:39