Mafgame, ~ Lomu spēle 2009 ~ [GM][ATD] Opcijas

[Mitrene]

Tātad laiks ir sākt.

Iesākšu ar dažiem noteikumiem, lai visiem tik tiešām ir skaidrs.

1. Mirušie nerunā (likums kas ļoti bieži tiek palaists garām reālajā spēlē) tātad ja tu esi miris tad muti ciet, šajā spēlē tu vairs nevari runāt.

2. Cienīsim savu un citu laiku, lai šīs spēles nevliktos mūžību informējam GM par ilgāku būšanu ofline (ilgāk nozīmē vairāk kā 3 dienas bez postošanas) ja kāds pazudīs ļoti ilgi bezvēsts prombūtnē GM patur tiesibas šī spēlētāja tēlam uztaisīt pašnāvību vai ko tamlīdzīgu.

3. Esam radoši! būtu garlaicīgi ja mēs visu laiku noziegumos apvainosim vienus un tos pašu vienu un to pašu iemeslu dēļ.

4. Neizpaužam nevienam pašam savu spēles lomu (mafija, civilais, ārsts, inspektros) to cenšamies neizdarīt ari netieši. tieši lomu nezināšanā ir šīs spēles sāls.

5. Abi GM pārrunājām un ieviesām jaunu tradīciju šai spēlei, tā kā tādas spēlētāju anketas īsti nebūs (būs vnk jāiepazīstina ar sevi ) tad tajā brīdī kad tu esi nogalināts tu dodies uz ATD
un izveido savam varonim kapakmeni, kurā norādi: vārdu, uzvārdu, iesauku, nodzīvoto raundu skaitu, nāves veidu, un kaut ko īpašu ko šis varonis būtu gribējis redzēt uz sava kapa.
tie spēlētāji kas uzvar spēlē, resp nenomirst, to izdara tad kad beidzas spēle pieņemot ka jūs visi nomirstat no vecuma. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

LAi labi spēlējas. Mitrene + Moriartijs



Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 12:28

[Ļipa]

Ja vien tas būtu bijis iespējams, tad šis sirmais kungs uz muižu būtu braucis karietē. Patiesību sakot kariete jau gandrīz bija iegūta, tika kučieris pēdējā mirklī paziņoja, ka ir slims un iespējams sirmais vīrs saprata, ka nespēs samaksāt, jo vai gan citādi viņš šurp būtu braucis labi koptā žigulītī.

Uzkluburējis pa trepēm uz augšu, brīžiem atbalstoties uz spieķa, bet brīžiem turoties pie sienām, viņš bija devies izpakot savu bagāžu, kas sastāvēja no pašām nepieciešamākajām lietām. Nebija jau nekāda preilene, kas līdzi paņēmusi desmit čemodānus.

Dzirdot zvaniņu skaņu, viņš kaut ko nobubināja savās ūsās un tāpat kā rāpies augšup arī rāpās lejup.
Sveicināti!
Ieskanējās, dobja, komandēt radusi balss.
Esmu, Fredriko otrās pakāpes brālēns, Fredžinalds.
Piesitis spieķi pie durvīm tā, ka šķita tur paliks caurums, sirmais vīrs noziņoja.
Pensionārs.
Fredžinalds iesākumā bīdījās tā, lai apsēstos blakus Pīteram.
Ak, šī mūsdienu jaunatne!
Sirmgalvja skatiens izteica tieši šo domu, kad skatiena īpašnieks apsēdās citā vietā, protams, pie tā paša sarkankoka galda, kur sēdēja citi. Uz noskretušā jaunekļa jautājumu, viņš izlēma neatbildēt, protams, ka pēc kāda laika viņš varēja savas domas mainīt – galu galā vecums nenāk viens – dīvainības līdzi.